Latvijas Mūzikas akadēmija – uz jauna gadsimta sliekšņa

 
©Publicitātes foto/Anrijs Požarskis

Pagājušajā nedēļas nogalē Latvijas kultūras dzīvē tika svinēta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgade.

Tieši pāris gadus pēc valsts simtgadei sekojošās universitāšu, teātru u.c. izglītības un kultūras institūciju apaļās jubilejas atgādina par valsts un nācijas būtiskāko pamatu - izglītotiem cilvēkiem. Dibinot valsti, tās bija prioritātes, pamatakmeņi, kas tika drosmīgi un pašaizliedzīgi ielikti, lai pēc simt gadiem mēs varētu apzināties tobrīd pieņemto lēmumu būtiskumu ilgtermiņā. To savā uzrunā minēja arī kultūras ministrs operdziedātājs Nauris Puntulis. Raugoties mūsdienu krampjaino reformu kampaņveidīgajās norisēs, rodas jautājums, kādu ietekmi šābrīža valstsvīru un sievu lēmumi atstās uz nākamajiem simt gadiem un vai par to vispār tiek domāts?

Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas simtgades koncerts 11. janvārī Lielajā ģildē tika atklāts ar Jāzepa Vītola Gaismas pili - Mūzikas akadēmijas himnu un būtisku kultūrzīmi Latvijas muzikālajā mantojumā. Gaismas pilī ar Ausekļa vārdiem simbolos saaužas daudz būtisku atziņu, kuras interpretēt iespējams daudz plašāk par uz papīra uzrakstītajām notīm un tekstu. Gaismas pils metafora, lai cik nacionālromantiska, ietver dažādu vērtību kaleidoskopu, kuras ir būtiskas kopienai, kura šajā teritorijā konkrētajos sociālvēsturiskajos apstākļos veido un veidos valsti, no kuras tieši pirms simt gadiem likto pamatakmeņu dēļ šodien nāk, piemēram, pasaules klases mūziķi. Un Jāzepa Vītola Gaismas pils akadēmijas salidojuma laikā skanēja vēl un vēl - formālos un neformālos brīžos un apstākļos kā mūziķu brālības rituālais kopības apliecinājums.

Prieks, ka viens no pirmajiem Mūzikas akadēmijas simtgades putniem aizspurgs pasaules debesīs - tā ir nule tapusī un 8. janvārī publiski atvērtā grāmata angļu valodā Stories in Sounds: 100 years of the Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music. Tā ir akadēmijas pašreizējā rektora Guntara Prāņa ideja, ko ar saturu piepildījušas muzikoloģes Anda Beitāne, Annija Bičule un Gunda Miķelsone, māksliniece Maija Rozenfelde un fotogrāfs Artūrs Kondrāts, talkā ņemot arī papildināto realitāti, kurā ielūkoties ar viedtālruņa starpniecību ļauj lietotne Overly. Stāsti skaņās ir dažādas Mūzikas akadēmijas studentu, absolventu un mācībspēku balsis interviju formā, kopskaitā desmit. Tās ir personības, kuru vārdi ir skanējuši, skan un skanēs arī ārpus Latvijas - komponists Ēriks Ešenvalds, diriģents, Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs Ainārs Rubiķis, Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altiste Sandra Vižine, džeza mūziķis un pedagogs, saksofonists Indriķis Veitners, komponists un ilggadējs Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons, čelliste Eleonora Testeļeca, diriģents un senās mūzikas eksperts Māris Kupčs, klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, dejotāja Egija Abaroviča, viesstudente no Japānas Shino Jamasaki.

Ar Andas Beitānes, Valda Bernhofa un Lolitas Fūrmanes spalvu ieskicēti arī aktuālie pētniecības procesi mūzikā. Skenējot ar aplikāciju Overly grāmatā ievietotās fotogrāfijas, attēli atdzīvojas trīsdimensionālās performancēs, rādot mūsdienu tehnoloģiju un radošuma mijiedarbības un sadarbības piemērus. Stories in Sounds nepretendē uz visaptverošu, tradicionāli akadēmisku vēsturisku pārskatu par akadēmiju, bet uz dzīvu, uz radošu procesu orientētu, mūsdienīgu pašprezentāciju, kura angliski lasošajā mērķauditorijā urda ziņkāri meklēt vairāk par konkrēto augstskolu, Latviju un tās cilvēkiem.

1920. gada 11. janvārī savulaik notika Latvijas Konservatorijas oficiālā atklāšana un koncerts. 2020. gada 11. janvārī Lielajā ģildē ieskandināja nākamo Mūzikas akadēmijas gadsimtu, kurā augstskola var lepoties ar vairāk nekā sešiem simtiem studentu un tūkstošiem absolventu - mūziķu, aktieru, dejotāju, horeogrāfu, diriģentu, muzikologu utt. Aizkustinoši un sirsnīgi, ka jubilejas reizē uz skatuves kopā muzicēja profesionāļi un vēl tikai topošie māk-slinieki, iezīmējot pēctecības līkni, kas mūzikas izglītības kontekstā ir likumsakarīgs un prognozējams ceļš. Simtgades orķestrī muzicēja vairāku Latvijas profesionālo orķestru mūziķi plecu pie pleca ar Mūzikas akadēmijas studentiem, JVLMA koris kopā ar Rīgas Doma kora skolas koristiem. Vakaru vadīja muzikoloģe Liene Jakovļeva un jaunais operas bass Edgars Ošleja, bet televīzijas skatītājus kamerā uzrunāja komponists un mūzikas žurnālists Edgars Raginskis.

Akadēmiskās mūzikas tradīciju garā ieturētā programma veidoja gan Eiropas klasikas, gan latviešu mūzikas būtiskās lappuses.

Solistu un diriģentu ampluā - protams, Latvijas Mūzikas akadēmijas absolventi un mācībspēki, kuri šajā vakarā muzicēja vissaprotošākajai un reizē visprasīgākajai auditorijai - savējiem. Pie diriģenta pults ar Johannesa Brāmsa uvertīru stājās pašreizējais Latvijas Nacionāla simfoniskā orķestra galvenais diriģents Andris Poga, Žaka Ibēra virtuozajā mūzikā žilbināja flautiste Dita Krenberga, no zelta klasikas apcirkņiem tika vilkts laukā Jāņa Ivanova Čellkoncerts, precīzāk, tā 2. daļa Adagio Londonas Filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistares Kristīnes Blaumanes pilnskanīgajā lasījumā. Jāzepa Vītola Pērles, Ametists un Rubīns no svītas Dārgakmeņi diriģēja Andris Vecumnieks.

Pianists Andrejs Osokins kopā ar sešiem solistiem, kori un orķestri uzmirdzēja mākslinieciski jaudīgajā Ludviga van Bēthovena Fantāzijā dominorā op. 80 - slavenās 9. simfonijas priekštecē gan formā, gan saturā. Jānis Ozols grodi un prasmīgi godināja autordziesmu kormūzikas tradīciju ar Jura Karlsona Rotaļu, bet maestro Raimonds Pauls sēdās pie klavierēm - Dzel manī sauli, kas savulaik tapusi kā veltījums Emīlam Dārziņam un skanējusi leģendārajā Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka duetā, Ērika Ešenvalda aranžējumā korim un orķestrim ieguvusi jaunu, vokālsimfonisku veidolu. Piedevas pēc publikas pieprasījuma maestro izpildījumā gan izpalika, jo koncerta otrajā daļā melnais Steinvejs atradās nevis skatuves centrā, bet labajā pusē, kur tomēr esot sajūta, «kā spēlējot Līvu laukumā» - domājams, smalks mājiens par joprojām aktuālo mūsdienīgas akustiskās koncertzāles Rīgā jautājumu.

Liekas, atslēgvārdi Mūzikas akadēmijas nākamajam gadsimtam ir daudzveidība - žanru, stilu, raksturu, personību, viedokļu, paaudžu un interpretāciju līdzāspastāvēšana nemitīgi mutuļojošā radošajā procesā, apzinoties kvalitātes nepieciešamību un izcilības nereti nejaušību noteikto tapšanu kā mērķi. Ceļā uz līdzāspastāvēšanas atzīšanu ved arī Ērika Ešenvalda vokāli simfoniskā poēma Pavasarī, kurai akadēmijas simtgades koncerts kļuva par pirmatskaņojuma vakaru. Tajā komponists saaudis tradicionālās dziedāšanas un skaņveides mantojumu Asnates Rancānes un Zanes Šmites balsīs ar kormūzikas tradīciju, solopartiju uzticot operas baritona Jāņa Apeiņa balsij - Klibā Jurka no Jāņa Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas tēlam, ko Ešenvalds izvēlējies par centru savam jaunajam opusam, izvelkot šķietami otrā plāna tēlu priekšplānā. Un šī doma šķiet sevišķi dziļa, domājot par Mūzikas akadēmiju un daudzu izcilu mūziķu pedagogiem, kuru darba augļi ne vienmēr saņem publisku atzinību, ja vien netiek pieminēti kādā pateicības runā. Ešenvalda polifoniskā skaņu ainava Pavasarī rāda, cik viegli atrast kopīgo starp ganu gavilēšanu un trompetes mirdzošu virstoni, operārijas dramaturģiju un kora oratoriju, ja vien ir vēlme ieklausīties un meklēt kopīgo, nevis spītīgi vilkt deķīti katram uz savu pusi. Lai skanīgs un radošu sadarbību pilns nākamais mūzikas akadēmijas gadsimts!