Lai gan savulaik rakstīts Lieldienām un pirmatskaņots 1742. gada 13. aprīlī Dublinā, Georga Frīdriha Hendeļa Anglijas perioda oratorija Mesija ir viens no populārākajiem opusiem Ziemassvētku laika garīgajā mūzikā.
Savā ziņā tas ir klasiskās mūzikas Zvaniņš skan, sevišķi hrestomātiskais Aleluja, kas neskaitāmas reizes izmantots arī popkultūrā. Taču, par spīti oratorijas neapšaubāmajam žanra virsotnes statusam un popularitātei, izcilu izpildījumu nemaz nav tik daudz, kā varbūt varētu vēlēties. Tas gan nenozīmē, ka cienījams nebūtu ikviens koris un orķestris, kurš šim smalkajam meistardarbam apņēmies tuvoties.
Šogad Latvijas klausītāji Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē Jūrmalā un Liepājas Lielajā dzintarā saņēma skaistu dāvanu Trešajā adventē - Hendeļa oratorijas Mesija lasījumu, kurā apvienojies kamerorķestris Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio koris, vācu diriģents Frīders Berniuss, baroka mūzikas nianšu zinātājs, Štutgartes kamerkora un baroka orķestra dibinātājs, un solisti - soprāns Inga Kalna, britu tenors Tomass Hobss, nīderlandiešu kontrtenors Mārtens Engeltjess alta partijā un baritons Rihards Millers zemākajā - basa partijā.
Šķiet neticami, bet Inga Kalna Dzintaros Mesiju dziedāja pirmoreiz, lai gan Hendeļa mūzikas un baroka mūzikas vispār viņas repertuārā ir papilnam. Tomass Hobss ir izslavēts Baha interprets un demonstrēja grodu, tembrāli un stilistiski nevainojamu dziedājumu gan solo, gan duetā ar Mārtenu Engeltjesu. Ziemassvētku laikam piestāv baroka strukturētība un daudzslāņainā faktūra, kas vislabāk izpaužas vokāli instrumentālos skaņdarbos, kur savienojas orķestris ar klavesīna un ērģeļu tembriem un dziedātāju balsīm - īpatnām, individuālām un baroka stilistikā ažūri dzidrām neatkarīgi no balss tipa.
Pirmoreiz Hendeļa oratorija izskanēja arī Jūrmalas un Liepājas koncertzālēs, ļaujot izbaudīt katras koncertvietas īpašo akustiku, neiztrūkstot baznīcas atskaņojuma svētku sajūtai, vien izpaliekot aukstumam un velvju akustikas specifikai. Hendeļa sarežģītība ir viņa lakonismā, nedrīkst būt nekā lieka, ārišķīga, neprecīza vai vulgāra. Klusināta elegance un majestātiskums, kas piemita šim atskaņojumam, ir tas, ka Latvijas pieblīvētajā mūzikas dzīves kopainā nereti ir iztrūkstošā komponente. Mesija priecēja ne tikai ar izpratni par stila smalkumiem, bet arī spēju klausīties vienam otrā (arī mūziķiem) un saklausīt ārpus notīm un teksta esošo noskaņu, kas veidojas mijiedarbībā ar zāli, kuru netraucē neizslēgti vibrozvani vai tamlīdzīgu sadzīves trokšņu ielaušanās.
Hendeļa Mesijas trīs daļas - Jesajas pravietojums par glābšanu, Kristus pasija un Mūžīgās dzīves apsolījums - uztveramas kā trīs ceļojumi, kuros komponists ved cauri simfoniskām instrumentālajām pasāžām, grezniem kora dziedājumiem un fūgām un saturīgiem un reizē izteiksmē spilgtiem rečitatīviem, ārijām un duetiem. Taču tās apskaidrojošais gaišums sākas ar pirmo orķestra akordu un izkliedējas starp slavējumiem un apceri, kulminējot otrās daļas izskaņā ar apliecinošu Aleluja. Frīdera Berniusa vadīts, oratorijas lasījums veidojās filigrāni precīzs, liekot apbrīnot Radio kora divdesmit četru dziedātāju balsu izlīdzinātos vijumus, sevišķi fūgas formā rakstītajos koros.
Arī stīgu grupu unisoni šoreiz varēja lepoties ar intonatīvi viendabīgu sniegumu. Ieva Saliete pie klavesīna, bet trešajā daļā - pie ērģeļpozitīva, rūpējās par Hendeļa mūzikā nepieciešamo laikmeta kolorītu, prasmīgi imitējot baznīcas atskaņojuma mierīgo, nesteidzīgo pulsāciju. Edgara Švemberga un Jensa Emīla Holma trompetes - izvietojumā abpus orķestrim. Svarīgākais, ka šajā atskaņojumā gan skārumu, gan skanējuma ziņā, šķiet, izdevies tuvoties tam, ko pazinēji dēvē par autentisku baroka skanējumu, kas iespēju robežās stilistiski attīrīts no vēlākiem, lielākoties, romantisma uzslāņojumiem gan attiecībā uz skaņveidi, gan artikulāciju. Ņemot vērā, ka teksts, turklāt angļu valodā, ko tomēr labi uztver un saprot kritiskā klausītāju masa, ir būtiska oratorijas sastāvdaļa, diriģents Frīders Berniuss jau iepriekš bijis solistiem sagatavojis klavierizvilkumus ar savām atzīmēm attiecībā uz darbu ar artikulāciju un tekstu, un, nešaubīgi, ieguldītie priekšdarbi atmaksājušies ar uzviju.
Šķita, ka šo Mesijas sastāvu, gatavojot hrestomātiskā opusa atskaņojumu, motivējusi iespēja kopā atklāt no jauna sev un citiem, kā šis darbs spēj uzrunāt savā stilistiskajā tīrībā, neļaujoties daudziem mūziķiem ierastajai gada nogales programmu rutīnai. To novērtēja arī publika. Zālē neizpalika arī klasiskā mulsuma brīža, kas saistīts ar maldīgo, taču visai izplatīto priekšstatu, ka slavenais koris Aleluja ir oratorijas fināls. Patiesībā tā ir tikai skaņdarba otrās daļas izskaņa, kurai seko skaista solo un kora dziedājumu sērija ar ērģeļu pavadījumu, kas likumsakarīgi noslēdzas ar kora Āmen.
Oratorija Mesija pati par sevi ir pilna gaismas, kuras tik ļoti trūkst gada nogalē, sevišķi, ja pēcpusdienas tumsu nekliedē sniega baltums. Taču visvairāk sirdi silda tas, ka koncerta rīkotāji un dalībnieki apzinās, ka Latvijā ir klausītāji, kuri spēj novērtēt kvalitāti un iedziļināšanos, respektīvi, tīru mantu, kādas mūsdienu straujajā laikmetā, kad zeļ un plaukst dažādi skatuves mākslu surogātpaveidi, kļūst arvien mazāk.
