Par Benjamina Apla soloprogrammu festivālā Rīga Jūrmala. Heimat kā iekšēja sajūta

 
MĀJAS. "Vēlos, lai koncerta mūzika aizved klausītāju neaizmirstamā ceļojumā, liekot iepazīt māju jēdzienu, meklējumus, jautājumus par identitāti, ilgām pēc mājām, aizspriedumiem un bailēm no pārmaiņām, taču arī par drošības sajūtu un dvēseles miera tuvumu," - teicis Benjamins Apls, attēlā kopā ar koncertmeistaru Saimonu Leperu ©Publicitātes foto

Vokālā kamermūzika, solodziesmas, Lieder – tas ir žanrs, kas akadēmiskās mūzikas pasaulē ieņem samērā stabilu vietu, tomēr ir izteikts gardēžu žanrs.

Lieder vakaros reti satiksiet publiku, kura tur nākusi, lai parādītos apritē, sastaptos ar biznesa partneriem vai politiskās skatuves aktieriem. Arī dziedātājam vokālā kamermūzika ir īpašs uzdevums, kurā nevar paslēpties aiz lomas, ietērpties kostīmā, uzlikt grimu vai masku kā operā un pārtapt par kādu konkrētu personāžu ar jau zināmām īpašībām, raksturu un rīcību. Tas ir personības, skatuves harismas un interpretācijas kopums, kas gluži kā modernajā stāstniecības (storytelling) žanrā mēģina mijiedarboties ar klausītājiem.

Vācu baritons Benjamins Apls, kura soloprogramma Heimat 18. augustā bija viens no mūzikas festivāla Rīga Jūrmala spožām kamermūzikas paraugstundām, ir viens no retajiem mūsdienu mūziķiem, kam kamerdziedāšana ir pamatspecialitāte. Savu muzikālo karjeru Apls sācis zēnu korī Rēgensburgas kora skolā Regensburger Domspatzen, kura vadītājs jau agrīnā vecumā pamanījis zēna vokālās dotības un iepazīstinājis viņu ar solodziesmām. Arī ģimenē populāras vācu dziesmas dziedājis vectēvs, kam Benjamins labprāt piebalsojis. Savā ziņā Apls ir dzīvās tradīcijas mantinieks, turklāt bijis arī 20. gadsimta izcilā vācu dziedātāja Dītera Fišera-Dīskava pēdējais skolnieks, kas pēcāk turpinājis mācības Gildhollas mūzikas un drāmas skolā Londonā.

Šī kombinācija ir atslēga Benjamina Apla tehniskajai meistarībai, nevainojamajai stila izpratnei un interpretācijas veidošanai, pievienojot vācu un britu klasiskajām solodziesmām savu personisko stāstu par Heimat - jēdzienu, kas vienkāršākajā tulkojumā no vācu valodas nozīmē mājas, tomēr ir daudz plašāks par to. Tā ir māju sajūta, māju apziņa, iekšējā patība un daudz kas cits, kas nosaka indivīda mijiedarbību ar apkārtējo pasauli. Tāda kā garīgā vertikāle, kuru meklēt Benjamins Apls devies jau ar ekonomikas un biznesa vadības maģistra grādu kabatā, izvēloties nevis akciju tirgus kaislību adrenalīnu vai ekonomisko procesu analīzi, bet sevis pilnveidošanu mūzikā un aicinājumu būt uz skatuves. Šādu stāstu pasaulē, starp citu, ir vairāk, nekā varētu šķist, taču ne katram, kas izdarījis šādu izvēli, mākslas mūzas ir tik labvēlīgas kā Aplam.

Vācu žurnāls Gramophone rakstījis, ka Apla interpretācijas caurstrāvo rāma gudrība, dabisks, tiešs komunikācijas instinkts un patiesa mīlestība pret solodziesmām. Pēdējo apgalvojumu nav pamata apšaubīt, ne tikai klausoties, cik rūpīgi jaunais mākslinieks iedziļinājies katras solodziesmas tekstā, mūzikā un vēstījumā, bet arī ņemot vērā faktu, ka jaunais dziedātājs jau iemēģina roku arī kamerdziedāšanas pedagoģijā savā Londonas alma mater - Gildhollā. Par viņa ierakstu izplatīšanu uz ekskluzīva līguma pamata rūpējas Sony Classical, bet rindā pēc jaunā baritona snieguma stāv lielākā daļa Eiropas prestižo festivālu un koncertzāļu. Jau šonedēļ viņš koncertē Kioto Japānā, nākamnedēļ Jēnā Vācijā un Londonas Vigmora zālē, mēneša beigās Barselonā un Cīrihē, bet decembrī dosies uz Filadelfiju ASV, lai muzicētu kopā ar Filadelfijas Filharmonisko orķestri un diriģentu Janiku Nezē-Segēnu Baha si minora mesā.

Jūrmalā, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē Apla programma bija karstas augusta pēcpusdienas koncerts, kur dziedātājs kopā ar koncertmeistaru Saimonu Leperu caur Latvijā reti skanējušām vai neskanējušām vācu solodziesmām stāstīja savu ceļinieka stāstu. Ceļinieks ir tēls, ko savos solodziesmu ciklos bieži izmantojis viens no spožākajiem vācu Lieder autoriem - Francis Šūberts. «Vēlos, lai koncerta mūzika aizved klausītāju neaizmirstamā ceļojumā, liekot iepazīt māju jēdzienu, meklējumus, jautājumus par identitāti, ilgām pēc mājām, aizspriedumiem un bailēm no pārmaiņām, taču arī par drošības sajūtu un dvēseles miera tuvumu,» - par savu koncertprogrammu vēstījis dziedātājs. Un, kas solīts, šoreiz nepaliek tikai iedrukāts programmiņā.

Izvēloties Šūberta daiļradi par programmas Heimat mugurkaulu, Benjamins Apls atklājās publikai kā romantisma laikmeta liriskā varoņa projekcija mūsdienu pasaulē, komentāros starp dziesmām pastāstot savu stāstu par jaunieti, kurš no Bavārijas laukiem dodas dzīvot un mācīties uz Eiropas metropoli Londonu: «2010. gada 19. septembrī, krietni pēc pusnakts ierodoties Londonā tikai ar trim čemodāniem, ar agrāk neizjustu brīvības apziņu un mazliet trīcošu sirdi. Es biju ieradies turpināt studijas, un tas nozīmēja pārcelties uz Angliju. Nekad agrāk nebiju bijis Londonā, bet tonakt man vajadzēja atrast savas jaunās mājas. Joprojām atceros savas domas un sajūtas: vai lēmums pamest visu pazīstamo un ierasto bija pareizs? Vai es šeit būšu laimīgs? Kādus cilvēkus es satikšu? Tas bija solis, kas nozīmēja daudz izaicinājumu, bet arī daudz lielisku iespēju atklāt jaunas lietas, pārvarēt bailes no jaunā un atvērt sevi jaunai pieredzei…» Programmas sadalījums sīkākās daļās - Prologs, Vietas, Cilvēki, Ceļā, Ilgas, Bez gala un malas, katrā plauktiņā ievietojot tematiski atbilstošas Franča Šūberta, Maksa Rēgera, Edvarda Grīga, Johannesa Brāmsa, Riharda Štrausa, Frānsisa Pulenka un vairāku britu komponistu dziesmas, atklāj Benjamina Apla konceptuālo pieeju repertuāram. Viņš nav tipisks izpildītājmākslinieks (šim vārdam tomēr līdzi velkas mazliet ironiska nozīmes nokrāsa), bet stāstnieks. Vokālās kamermūzikas materiāls ir tikai izejviela un iedvesmas avots, vienlaikus saglabājot cieņu pret žanra pamatprincipiem un stilu. Sulīgs tonis, plašs diapazons, nevainojama intonācija un perfekta dramaturģija katrā pāris minūšu skaņdarbā uzbur klausītāja iztēlē stāstu neatkarīgi no tā, vai viņš saprot vai nesaprot, piemēram, vācu valodu. Programmas aizkustinošie brīži līdzās romantisma virsotnēm Šūberta dziesmās bija komentārs par to, kā tuvinieka aiziešana viņsaulē paņem sev līdzi gabaliņu no mūsu katra Heimat, pieminot savus vecvecākus un nodziedot Riharda Štrausa Visu dvēseļu dienu (Allerseelen), Ādolfa Štrausa neticami liriskā dziesmā Es zinu, drīz mēs atkal tiksimies (Ich weiss bestimmt, ich werd’ dich wiedersehen), kas sacerēta kā veltījums sievai, atrodoties koncentrācijas nometnē nedēļu pirms nāves Aušvicas gāzes kamerās, kā arī negaidīti dziļš labi zināmās, tomēr popularitātes dēļ mazliet par šlāgeri pārvērtušās dziesmas Home, sweet home lasījums. Kā pērle uzdzirkstīja Pulenka dinamiskais Haidparks ar Apolinēra dzeju un Džona Airlenda If there were dreams to sell.

Benjaminam Aplam pārliecinoši izdodas pārliecināt par to, ka vokālā kamermūzika nav zaudējusi aktualitāti. Runa ir tikai par to, kā mainījusies mūsdienu cilvēka uztvere, spēja iedziļināties un tvert lietas mazliet dziļāk par 140 zīmju komunikāciju un astoņu sekunžu uzmanību. Labi, ka ir tādi mākslinieki, kuri var un grib parādīt citiem ceļu tālāk par mākoņiem, aiz kuriem var aizspraust karoti. Liekas, mūzikas festivālam Rīga Jūrmala ir visas iespējas kļūt par daļu no Latvijas patieso melomānu Heimat.

 

Abonē