Festivāla "Rīga Jūrmala" kamermūzikas un solo koncertos. Vērsts uz izcilībām

 
MILOŠ. Muzicēšana koncertā kopā ar LNSO stīgu kvintetu parādīja, ka patiesam meistaram dažādu žanru un stilu atšķirības nav šķērslis un stabili klasiskās ģitāras pamati ļauj būvēt viskrāšņākās pilis gan, piemēram, Enrikes Granadosa spāņu dejās vai Horhes Kardoso daiļradē, gan Astora Pjacollas crossover tipa mūzikā, gan popmūzikas hitu kaverversijās ©Publicitātes foto, Evija Trifanova

Latvija ir mūzikas festivālu lielvalsts, īpaši vasarās, kad, par spīti atvaļinājumu sezonai, izcilu kultūras notikumu kalendārs tā vien aicina doties izbaudīt gan Latvijas unikālo koncertzāļu infrastruktūru, gan iemēģināt dažādas tradicionālās un netradicionālās koncertpieredzes gan pilsētās, gan laukos.

Nedēļas nogalēs brīžiem pat nākas mest monētu, lai lēmuma pieņemšanā paļautos uz nejaušību, jo apzinātu izvēli izdarīt grūti. Visticamāk, mūzikas festivāls Rīga Jūrmala nav vienīgais šīsvasaras jaunpienācējs plašajā festivālu saimē, taču vēriena ziņā tas ir unikāls. Četras nedēļas nogales pa pieciem koncertiem katrā, četri lieliski simfoniskie orķestri, izcili diriģenti un solisti no visas pasaules - maz lokālpatriotiska sentimenta (dzimuši Latvijā motīvs pavada tikai čellistu Mišu Maiski un diemžēl šovasar nesagaidīto maestro Marisu Jansonu). Toties bezkompromisu kvalitāte, kas komplektā ar kultūrtūrismam piemēroto Dzintaru koncertzāles vidi, iespējams, bruģē ceļu tradīcijai, kura piesaistīs gan vietējo, gan Latvijā vasaras sezonā gan no Rietumiem, gan Austrumiem ieceļojušo melomānu uzmanību.

Saprotams, tādu orķestru kā Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, Krievijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Izraēlas Nacionālais simfoniskais orķestris un Londonas simfoniskais orķestris vārdi pat pēc Latvijas dāsnās simtgades sezonas liek ne vien parastajiem klausītājiem, bet arī profesionāliem mūziķiem sarosīties un doties baudīt mākslu, piedzīvojot, piemēram, kaut ko tik unikālu kā maestro Zubina Metas uzstāšanos, nemērojot tūkstošiem kilometru. Taču sajūsminoši ir arī daudzveidīgie solo un kamermūzikas koncerti, veidojot nebijušas intensitātes un kvalitātes koncentrātu, kas pat īstā pludmales sezonā liek justies izredzētam, pusdienlaikā izvēloties koncertzāles pustumsu. Un te nav runa par pasaulē pieprasītāko titulu piesaukšanu, ar ko nereti spekulē koncertrīkotāji, bet par to, kā vidēji pusotrā stundā visdažādāko vecumu, tautību un sagatavotības pakāpes klausītāji pamazām atplaukst patiesās emocijās, kliedējot karstuma gurdenumu un pārvēršot pieredzes diktētu veselīgu skepsi teju bērnišķīgā sajūsmā.

Festivāla otrā nedēļas nogale 17. un 18. augustā pārsteidza tieši ar solo un kamermūziku. Miša Maiskis, kurš bieži muzicē kopā ar saviem bērniem, šoreiz ar meitu - pianisti Liliju Maisku, ir jau pārbaudīta vērtība ne tikai šā festivāla kontekstā. Romantisma mūzikas hrestomātijas (Šūberts, Šūmanis, Čaikovskis) ierāmējumā ar sevišķu piepildījumu izcēlās Dmitrija Šostakoviča sonāte čellam un klavierēm. Sestdienas pēcpusdienā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē muzicēja ģitārists MILOŠ jeb Milošs Karadagličs, viens no jaunās paaudzes spožiem klasiskās ģitāras spēles meistariem. Savā programmā, kuru pats daiļrunīgi nodēvēja No Baha līdz Bītliem, viņš bija iekļāvis gan klasiskus spāņu un latīņamerikāņu komponistu darbus ģitārai, gan Luidži Bokerīni, gan arī Saimona un Garfunkela Klusuma skaņas un The Beatles dziesmu pārlikumus ģitārai.

Ģitāra ir brīnišķīgs instruments, kas akadēmiskās mūzikas pasaulē joprojām tiek uzlūkots samērā piesardzīgi, ierindojot tādā kā neklasiskajā plauktiņā līdzās saksofonam vai akordeonam. Starp citu, Londonas Gildhollas Drāmas un mūzikas skolā MILOŠ studiju biedrene bijusi mūsu akordeoniste Ksenija Sidorova. Jāteic gan, Eiropas dienvidu valstīs un Latīņamerikā, kur ģitārspēle balstās tautas mūzikas un baroka tradīcijās, situācija ir atšķirīga nekā, piemēram, Vācijā. MILOŠ muzicēšana koncertā kopā ar LNSO stīgu kvintetu parādīja, ka patiesam meistaram dažādu žanru un stilu atšķirības nav šķērslis un stabili klasiskās ģitāras pamati ļauj būvēt viskrāšņākās pilis gan, piemēram, Enrikes Granadosa spāņu dejās vai Horhes Kardoso daiļradē, gan Astora Pjacollas crossover tipa mūzikā, gan popmūzikas hitu kaverversijās.

Žilbina tehnika, interpreta hameleoniskās pārvērtības dažādos mūzikas stilos un spēlētprieks. Ar patīkamu, neuzbāzīgu komentāru par atskaņojamo repertuāru un savām izvēlēm ģitārists piešķīra programmai personisku raksturu. Spriežot pēc britu kritikas atsauksmēm, viņš to spēj izdarīt arī zālēs, kas lielākas par Dzintaru Mazo zāli, piemēram, karaliskajā Alberthollā Londonā. Miloša Karadagliča komentāriem kļūstot par priekšnesuma daļu, klausītājs no koncerta varēja doties mājup ne tikai emocionāli pacilāts, bet arī mazliet informētāks, nekā atnācis.

Vakarā pēc MILOŠ koncerta paredzēts bija pasaulslavenā maltiešu tenora Jozefa Kallejas solokoncerts. Diemžēl tenors bija apslimis un Jūrmalā nekoncertēja, tomēr pietiekami laicīga paziņošana par to ļāva atrast neticamu aizvietotāju - soprānu Olgu Peretjatko, kuru Latvijas klausītāji jau iepazinuši vairākās koncertprogrammās, taču ne solokoncertā. Spožais krievu soprāns ar uzticamo kouču un lielisko pianistu Matiasu Zamuilu sniedza izcilu, ovācijām dāsni atalgotu koncertu, kurā skanēja gan franču romantisma operu lappuses, gan belkanto un pat Rahmaņinova romances. Turklāt pianista interlūdijas Rahmaņinova Elēģijas un Šopēna Noktirnes izteiksmē izvērtās par īsu, atsevišķu klaviermūzikas paraugstundu.

Olga Peretjatko šobrīd ir karjeras zenītā, viņa dzied lielākajos Eiropas, Amerikas un Krievijas operteātros, žilbina ar spožu sniegumu festivālos un Sony Classical ierakstos. Ņemot vērā mūsdienu operas industrijas intensīvo apriti, kurā daudzi jauni dziedātāji sadeg, Olgas Peretjatko nu jau aptuveni desmit gadu ilgā un arvien apgriezienus uzņemošā karjera ir patīkams izņēmums. Dziedātāja ir lieliskā vokālajā formā, žilbina ar virtuozu tehniku (īpaši Doniceti un Rosīni mūzikā) un smalku, jūtīgu Guno, Bizē un Ofenbaha tvērumu. Leilas ārija no Žorža Bizē Pērļu zvejniekiem atklāja koncerta rūpīgi veidoto sakārtojumu, kurā mijās operu ārijas ar kamermūzikas opusiem. Savukārt koloratūrās dzirkstošā Rosīni Semiramīda to noslēdza teju vai konkursam raksturīgā triumfā, dziedātājai, neslēpjot sirsnīgu gandarījumu par izdevušos koncertu, piedevās publikai dāvājot Mireijas āriju O, légère hirondelle no Šarla Guno operas Mireija. Reti kura kompensācija sniedz tik lielu gandarījumu, kā šāds nejaušs Olgas Peretjatko koncerta apmeklējums.

Trešais un līdz šim pārsteidzošākais festivāla Rīga Jūrmala kamermūzikas koncerts bija 18. augustā izskanējusī vācu baritona Benjamina Apla programma Heimat. Šis koncerts ir atsevišķas recenzijas vērts, šeit piebilstot vien to, ka leģendārā vācu kamerdziedoņa Dītera Fišera-Dīskava pēdējais skolnieks kopā ar pianistu Saimonu Leperu pilnībā kliedēja jebkuras šaubas par vokālās kamermūzikas žanra aktualitāti vai spēju uzrunāt mūsdienu auditoriju. Tā bija vokālās kamermūzikas paraugstunda visos aspektos - tehniskajā, mākslinieciskajā un emocionālajā, negaidīts pārsteigums un piepildījums vācu un britu solodziesmās, kas katra atsevišķi ir spēcīgs stāsts, bet visas kopā - oriģināls jauna ceļinieka dramaturģiski piepildīts vēstījums par māju sajūtu, kuru mūsdienu mobilajā pasaulē katrs nēsājam sev līdzi.