Kaspars Bārbals: Ar dūdām pie senču balsīm

Ar rīkles dziedātāju, jodelētāju un joikotāju

Programma Senču balsis veidota divu gadu garumā. Tā atspoguļo grupas Auļi ceļojumus uz vairākām pasaules valstīm, kurās mūziķi iepazinās ar senām dziedāšanas tradīcijām un saplūdināja tās ar sev raksturīgo bungu un dūdu mūziku. No 11. līdz 15. septembrim jaunā programma ik dienu tiks atrādīta piecu koncertu sērijā, pirmais no tiem būs Rīgā, VEF Kultūras pilī. Šajos koncertos piedalīsies arī visi četri projektā papildus piesaistītie mākslinieki: rīkles dziedātājs Batzorigs Vānčigs (Batzorig Vaanchig) no Mongolijas, sāmu joikotājs Kajs Sombijs (Kai Somby) no Norvēģijas, jodelētājs Albīns Pauluss (Albin Paulus) no Austrijas un latviešu tautas mūzikas izpildītājs Edgars Lipors no vīru kopas Vilki. «Mums, dūdu un bungu mūzikas grupai Auļi, daudzus gadus pamata uzstādījums ir bijusi instrumentālā mūzika. Šis būs jau sestais albums - pašiem joprojām ir interesanti spēlēt šādu mūziku, taču gribas atrast jaunus veidus, ar kuriem to savietot, lai šī mūzika kļūst vēl interesantāka un daudzveidīgāka. Tā nu iepriekšējais albums mums bija kopā ar Tautumeitām - sieviešu balsīm, kas ir latviešu tautas mūzikas tradīcijas. Bet ko darīt tālāk? Jātaisa kopā ar večiem, lai ir ar gruntīgām vīru balsīm!» par projektu Senču balsis stāsta grupas Auļi līderis, dūdu speciālists un ierakstu studijas Lauska vadītājs Kaspars Bārbals. «Lai nebūtu līdzīgi kā iepriekšējā albumā, nolēmām paskatīties plašāk un pameklēt, kur pasaulē ir interesanti dziedātāji, kas varētu ar mums sadarboties.»

Šie meklējumi vainagojušies ar trim minētajiem viesmūziķiem, un par katru no tiem izveidota arī īsfilmiņa. Video filmēti šo mākslinieku mītnes zemēs, kur viesojoties noskaidrojies, ka tautisko dziedājumu vēsture ir stipri līdzīga. «Mainās formas, kā tās attiecīgajās valstīs ir attīstījušās, jo visam ir kaut kāds pamatojums,» norāda Kaspars. «Piemēram, rīkles dziedāšana bāzēta leģendā par kamieļu māti, kas tuksneša plašumos pazaudējusi savu bērnu, un, to apraudot, izdvesusi spocīgas skaņas, bet cilvēki šīs skaņas atdarinājuši, tā nonākot līdz šai rīkles dziedāšanai. Vai joikošana, kas ir dziedāšana bez vārdiem - tikai ar skaņām jāataino kāda lieta, kas var būt jebkāds priekšmets dabā vai cilvēks, taču nedrīkst joikot vienkārši par kaut ko, joiko konkrēti, respektīvi, pašam par to it kā pārvēršoties. Tātad bez vārdiem ir otram cilvēkam jāpastāsta jeb jāizdzied tā, lai viņš saprastu, par ko ir dziesma. Ir ticējums, ka nedrīkst joikot pats sevi, bet, ja kāds joiko par tevi, tad tu dzīvosi mūžīgi. Savukārt austriešiem jodelēšana ir radusies kā kalnu ganu sauciens - kad strauji maini balss skaņas, tās vibrē un kalnos ir tālu dzirdamas. Kad Alpu pļavās filmējām video, jodelētājs to nodemonstrēja, un ganībās esošie lopi tik tiešām atsaucās un, zvaniņiem skanot, nāca klāt. Turklāt Šveicē un Austrijā ir atšķirīgi jodelēšanas stili, bet pie Slovākijas robežas vēl citādāki. Kopā ar bungu un dūdu mūziku radās krāsains skaņu kokteilis, un tā veidojās arī šī programma.»

Piedzīvojumi ar mongoļiem

Piemeklēt māksliniekus nav bijis viegli - iespējamos pretendentus Auļu mūziķi klausījušies interneta vietnēs YouTube un Spotify, bet saziņai izmantojuši Facebook. «Atlasot dziedāšanas tradīcijas, izvēlējāmies tādas, kuras izklausās īpatnēji, bet labi iet kopā ar bungām un dūdām, lai nav pārlieku mūsdienīgas un nav arī līdzīgas latviskajām tradīcijām. Šīs trīs bija pirmās, kuras ienāca prātā, un arī izdevās atrast sadarbības partnerus, kas nemaz nebija tik viegli,» atzīst Kaspars. It īpaši tas attiecas uz Batzorigu Vānčigu, kurš dzimtajā Mongolijā ir ļoti populārs mūziķis. «Ideja bija tieši par rīkles dziedāšanu, kas ir ļoti specifiska, un nav daudz vietu pasaulē, kur tā būtu sastopama - autentiskā ir tikai Altaja kalnu reģionā,» stāsta Kaspars. «Uzrakstu viņam Facebook, bet viņš neatbild. Izmeklējāmies arī citus - gan Tuvā, gan Kazahstānā, taču nekur nevarēja atrast neko līdzīgu. Pēkšņi pēc pusgada mongolis atraksta tā, it kā būtu viņam rakstījis vakar - ā, labi, OK, piedalos! Turpinājām saraksti un sarunājām, ka braucam veikt ierakstus uz Mongoliju. Norezervēta studija, vīrs jau izbrīvējis sev laiku, kas viņam nebūt nebija tik vienkārši, aizejam uz lidostu, uztaisām selfijus, ka pēc cik tur stundām būsim Mongolijā, ieejam izlidošanas zonā, un mums prasa - bet kur jūsu vīzas?! O, vīzas arī ir vajadzīgas?! Internetā biju izlasījis, ka līdz 30 dienu ilgam braucienam tās nevajag, taču tā izrādījās novecojusi informācija. Brauciens atlikās uz mēnesi, viss gandrīz nobruka, turklāt arī mongolis bija ļoti dusmīgs par sačakarēto dienu, taču beigu galā viss kaut kā atrisinājās. Otrreiz mēs uz turieni jau braucām visa grupa - piecas dienas filmējāmies Mongolijas nacionālajā parkā. No tehniskā viedokļa video sanāca nekvalitatīvākais, bet no skatījumu viedokļa - visjaudīgākais, jo YouTube tas aplūkots jau vairāk nekā divus miljonus reižu.» Starp citu, Kaspars sarakstījies ar menedžeri, kas ir mongoliete un dzīvo Ņujorkā. Līdz ar to pats sarakstes process, pateicoties laika joslām trīsstūrī Rīga-Ņujorka-Ulanbatora, arī bijis gana interesants.

Dziesmu ieraksts un video sagatavošana bijusi ļoti laikietilpīga. «Uz katru no valstīm braucām divas reizes: pirmajā uz studiju, kur es strādāju ar mūziku, bet Gatis Indrēvics filmēja. Sadarbībā ar izvēlēto mākslinieku ierakstījām trīs konkrētā reģiona dziesmas, bet mums bija līdzi arī trīs jau ierakstītas latviešu dziesmas, kurām palūdzām attiecīgajam māksliniekam uzdziedāt virsū savu dziedājumu. Atvedām tās uz Latviju, apstrādājām un tad braucām otrreiz - šoreiz jau filmēt video. Kad visu to redzi klātienē, ir ārkārtīgi interesanti. Piemēram, kaut vai ar jodelēšanu - biju pamatīgi pārsteigts, kad tas džeks man blakus sāka akrobātiski jodelēt, jo nebija saprotams, kā tas vispār ir iespējams. Kad redzi, ka tas nav studijas triks, saproti, ka tā ir milzu kultūras vērtība, kas attīstījusies gadu gaitā.»

Starp valstīm ar bungu grēdām

Grupa Auļi pastāv jau 16 gadus, un savas pastāvēšanas laikā krietni pabraukājusi pa svešām zemēm, iepazīstinot ar latviešu folkloru citu tautu pārstāvjus. «Patiesībā nemaz tik daudz ar koncertiem apkārt braukāts nav - kad savulaik spēlēju grupā Skyforger, braucienu bija pat vairāk,» palabo Kaspars. «Kopumā ar dažādām grupām esmu bijis apmēram 30 valstīm, no kurām ar Auļiem izbraukātas vairāk nekā desmit. Pēc mūsu tūres braucam uz festivālu Taivānā, kur vēl neesam bijuši, savukārt pēc tam, novembra sākumā, ar septiņiem koncertiem paviesosimies Japānā. Šie koncertiņi gan nebūs pārāk lieli, kādiem 300 - 400 cilvēkiem.» Japāņi izsenis pazīstami kā latviešu tautas mūzikas cienītāji, ko Kaspars gan īsti nevar apstiprināt: «Nemaz tik daudz latviešu dziesmu viņi nezina. Mums ieteica speciāli šai tūrei izveidot kaverversiju kādai pazīstamai dziesmai - latviešu vai japāņu. Izrādījās, ka vienīgā latviešu dziesma, kuru Japānā zina, ir [Raimonda Paula] Dāvāja Māriņa. Taču cilvēku tur ir ļoti daudz, un liela daļa ir atvērta šāda veida mūzikai.»

Vai latviešu folklora ir vērtējama kā laba iespējamā eksportprece? «Tā pilnīgi noteikti vairs nav eksotika, jo redzēts un dzirdēts ir daudz kas, taču cilvēkiem ir vajadzīgi dzīvie koncerti, lai gūtu emocionālo un muzikālo baudījumu. Viņus interesē interesantas lietas, pie kurām pieskaitāma arī svešzemju folklora. Ja man vaicā, kāpēc mūs ik pa laikam kaut kur aicina, es pat nevarētu atbildēt, jo nekā šaušalīgi unikāla mūsu mūzikā jau nav - šāda formāta grupas ir pilna Vācija! Tāpēc nepieciešams piestrādāt, lai tiktu pie šādiem uzaicinājumiem. Piemēram, es katru gadu braucu uz [pasaules mūzikas gadatirgu] Womex, kur atrodu pa kādam jaunam kontaktam - cenšos nevienam ļoti neuzbāzties, tomēr rast iespēju par sevi šo to pastāstīt,» teic Kaspars. «Turklāt visu laiku nebraukājam nonstopā - domāju, ka [koklētāja] Laima Jansone par mums ceļo krietni vairāk. Tiesa, viņai ir pateicīgāks šādas ceļošanas formāts - vienam cilvēkam ar kokli kaut kur izbraukāt ir vienkāršāk nekā desmit cilvēkiem ar bungu kaudzi… Mums loģistika ir krietni sarežģītāka. Piemēram, 2016. gadā gandrīz vienlaikus vajadzēja būt Malaizijā un Itālijā, turklāt vēl bija koncerts Latvijā. Vienu kravu ar bungām nosūtījām uz Malaiziju, kas vienā virzienā brauca trīs nedēļas, un uzbūvējām otru komplektu, ko aizsūtījām uz Itāliju. Kad no turienes atgriezāmies, uz koncertu Latvijā beidzot bija atgriezušās arī bungas no Malaizijas - ik pa laikam sanāk šāda kombinēšanās,» smejoties stāsta mūziķis. Auļiem esot uzbūvētas divas kubikmetru lielas kastes, kurās bungas tiek saliktas izjauktā veidā kā matrjoškas - tā nu uz divām paletēm šie kopsummā 300 instrumentālie kilogrami arī brauc.

Pēc aicinājuma skaņu inženieris

Pēc izglītības Kaspars Bārbals ir radioinženieris, viņš pabeidzis Rīgas tehnisko koledžu tieši šajā specialitātē. «Es gan neuzskatu, ka tā bija nopietna izglītošanās, jo tolaik bija novecojušas padomju programmas. Urbties cauri veciem televizoriem, kuros jāsien vadu kūļi, kamēr viss sen darbojas uz mikroshēmām - tas nav nopietni. Turklāt mums tieši pretī skolai bija tagadējais tirdzniecības centrs Domina, un es pa logu redzēju savu gaišo nākotni, proti, kā jauc nost VEF un tā vietā būvē Dominu,» ironizē mūziķis. «Pēc tam Latvijas Universitātē pabeidzu vadības zinības - daļēji it kā tikai augstākās izglītības dokumentu dēļ, taču beigās man tas viss noderēja. Rakstīju bakalaura darbu par ierakstu studijas stratēģisko vadīšanu, kas man palīdzēja nodibināt savu uzņēmumu un strādāt tā, kā es to daru pašlaik - studijā Lauska.»

Līdz dūdu muzicēšanai viņš nonācis absolūti nejauši: tolaik fanojis par Skyforger, gribējis spēlēt kādu tautisku instrumentu un gājis pie Māra Jansona mācīties kokli. «Viņam tobrīd kokles nebija, bet pēc nedēļas bija paredzēti dūdu taisīšanas kursi - varbūt gribi atnākt?!» atminas Kaspars. «Studēju radioelektroniku, vazājos pa pasauli un nezināju, kas gribu būt. Kad nonācu līdz mūzikai, bija pat tādi brīži, kad mugursomā bija dūdas, uz viena pleca kokle, uz otra - ģitāra, staigāju pie dažādiem skolotājiem, mēģinot mācīties visus trīs. Man galvenais bija pats spēlēšanas process, turklāt man uzreiz gribējās dabūto skaņu ierakstīt - kā izdomāju kādu sīkumiņu, uzreiz to turpat mājās ierakstīju un mēģināju tam kabināt kaut ko klāt. Ja skatāmies, cik daudz un kurā sfērā biežāk darbojos, es drīzāk esmu skaņas inženieris, nevis mūziķis.» Interesanti, ka par mūziku viņš sācis interesēties tikai vidusskolas pēdējos gados. «Līdz tam vienkārši kaut kur dauzījos apkārt kopā ar draugiem. Skolā gan paklīda runas, ka mani grib iesaistīt pūtēju orķestrī, bet es no tā vienkārši aizbēgu. Man tas tolaik likās stulbi, bet tagad gan ļoti novērtētu, ja būtu mācījies mūzikas pamatus - harmoniju, solfedžo utt., jo man ir ļoti lieli robi zināšanās, kas attiecas uz mūzikas teoriju,» atzīst Kaspars. Ja viņam studijā vajadzētu ierakstīt klasisko mūziku, kurā nepieciešams sekot partitūrai, tad laikam to nespētu, bet pašreizējā Lauskas formātā vairāk ir jāklausās tehniskā skaņa un jāmeklē tās pareizais skanējums. «Šādā jomā labākā skola ir vienkārši sākt darīt, un tas nekas, ka sākumā un arī vēl pēc tam ik pa laikam nākas dabūt pa galvu, ka kaut kas nav labi, - citādāk to iemācīties nevar. Patiesībā tas ir studēšanas pamatprincips - nepietiek tikai ar to, ka apmeklē universitāti, nepieciešams interesējošajā sfērā kārtīgi rakties arī pašam. Tas attiecas uz visām jomām.»

***

Kaspars Bārbals

• Dzimis 1982. gada 4. janvārī Ogrē

• Izglītība: Ogres 1. vidusskola; Rīgas tehniskā koledža, radiotehnikas inženiera specialitāte; Latvijas Universitāte, vadības zinību bakalaurs

• Kultūras menedžmenta centra Lauska ierakstu studijas vadītājs

• Grupas Auļi dūdinieks (no 2003. gada), skaņu inženieris un ierakstu studijas Lauska vadītājs. No 2004. līdz 2012. gadam spēlējis arī grupā Skyforger

• Grupas Auļi diskogrāfija: Sendzirdēju (2005), Auļos… (2007), Etnotranss (2010), Dižducis (2014), Gadalokos (2016), Lai māsiņa rotājas (kopā ar apvienību Tautumeitas, 2017), Senču balsis (2019)

• Koncertturneja Senču balsis: 11. septembrī - Rīga, VEF Kultūras pils, 12. septembrī - Jelgavas kultūras nams, 13. septembrī - Lielais dzintars, Liepāja, 14. septembrī - Valmieras kultūras centrs, 15. septembrī - Latgales vēstniecība Gors

• 2008. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latviešu fonda atbalstu izdevis apkopojumu Dūdu spēles pašmācība, kurā ietilpst mācību grāmata un vingrinājumu paraugu disks

• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva horeogrāfe un dejas pedagoģe Dagmāra Bārbale, meita Marta (2)

• Hobiji: «Man ļoti patīk kalnu slēpošana - tā ir forša štelle! Es gan tagad pāris gadus neesmu bijis slēpot, jo mums piedzima meita, bet agrāk diezgan bieži braucu slēpot gan uz Slovākiju, gan Austriju. Man vispār patīk ceļošana - braucam uz dažādām valstīm kopā ar sievu, bet tagad ik pa laikam sākam ņemt līdzi arī meitu. Vienkārši braucam skatīties dabu, tādējādi atpūšoties no pārējām lietām. Grupā vairāki džeki izmanto to, ka Auļiem ir ārzemēs kāds koncerts, un vismaz uz eksotiskākām vietām ņem līdzi arī sievas - nospēlē koncertus un pie viena apceļo konkrēto reģionu.