Šīs nedēļas nogalē Līgatnes novada Ratniekos risināsies tradicionālais festivāls Laba daba. Starp tā dalībniekiem būs arī grupa Juuk, kas uzstāsies sestdien, 3. augustā, uz lielās jeb Lāča skatuves. Ar Edgaru Šubrovski priekšgalā.
- Pirms pāris nedēļām klajā nāca tavas jaunās grupas Juuk debijas albums. Lai gan tās piekoptais tā sauktā tumšā folka un kantri stils tiek definēts kā mūzika, kas tiek spēlēta šaurā lokā, viesistabās un virtuvēs, šoreiz grupa kāps uz lielās skatuves. Ar ko plāno aizraut klausītājus?
- Vispirms jāsaka, ka Juuk ir veidojusies ap Oskaru Jansonu - viss sākās ar Oskara sludinājumu feisbukā, kurā viņš meklēja mūziķus, kas palīdzētu izpildīt dzīvē viņa mājās ierakstītos solo albumus. Es tajā laikā loloju domu par kantri mūziklu un Nabā dzirdēju Oskara projekta Cockroach Prophets dziesmas. Viņš ir diezgan dziļi racis folka lauciņā un izveidojis savdabīgu stilu, tā ka nebija jautājumu - satikāmies un pamazām noformējās grupa, kurā esam trīs dziesmu autori un solisti. Šī ir tā grupa, kas mani varētu izmest un mierīgi turpināt pastāvēt.
- Festivāls Laba daba - cik reižu ar dažādiem sastāviem jau esi tajā spēlējis? Vai brauc uz to arī tad, ja pašam nav jāspēlē? Ko teiktu tiem, kas šajā festivālā nav bijuši, kur slēpjas tā burvība?
- Man šķiet, pēdējos astoņos gados ir gadījies nebūt divreiz. Reizi atpūtos un reizi spēlēju citur. Laba daba man ir neuzbāzīgi iekļaujošs notikums, tā arī varētu būt šī burvība. Līdzīgi kā radio Naba, tā pulcē mūziķus un māksliniekus, kas diemžēl citkārt nerīko kopīgus koncertus, tā vietā parasti izvēloties uzstāties savas skatuves ietvaros. Tāpat šeit ir gaidīti dažādu aprindu un interešu apmeklētāji, kuri te kaut kā spēj noķert kopīgu, brīvu, drošu un labdabīgu sajūtu. Arī bērni.
- Grupa Juuk pastāv divus gadus, tajā apvienojušies underground aprindās ļoti pazīstami cilvēki. Pēc pašu paustā, par sadarbības turpināšanu bijis skaidrs pēc pirmajiem mēģinājumiem un pirmajām nospēlētajām bērēm - tiešām spēlējāt bērēs?
- Man ik pa laikam piedāvā spēlēt kāzās - mūsu oriģinālmūzikas koncertus, nevis dejas. Esam uzstājušies gan ar Hospitāļu ielu, gan Mantu, gan ar Sniedzi. Mums pat ir iesākta tradīcija grupas biedru kāzās uzrakstīt viņiem veltītu dziesmu. Pagaidām tādu ir trīs. Taču pēdējā laikā ir gadījies arī saņemt uzaicinājumus spēlēt bērēs. Šie notikumi ir skumjās vienoti, klusi, pārdomu pilni. Ja mūsu mūzika šķiet piemērots fons tādam brīdim, es priecājos to atskaņot. Ar Oskaru un Sniedzi spēlējām piemiņas vakarā pie jūras, vērojām cilvēkus, pēc tam bija kopīga gandarījuma sajūta.
- Kas plānots grupas Juuk turpinājumā?
- Izskatās, ka esam uz laba radošā viļņa, jau gribas spēlēt koncertos jaunās dziesmas, gribam ierakstīt pie Ingus [Baušķenieka] mazalbumu ar īsfilmu dziesmām, varbūt arī Edgara Mākena bērnu dziesmu albumu.
- Paralēli spēlēšanai grupā Juuk muzicē arī dažādos dziesminieku saietos - gan kopā ar Sniedzi, gan Austras biedrības projektos. Par šo tavu muzikālās personības šķautni zinu pavisam nedaudz - kas ir ar šiem projektiem, ar kādu mūziku tu tajos piedalies un kur?
- Folkmūzika, arī senā mūzika man vienmēr šķitusi tuva, lai arī līdz apmēram 2015. gadam par to netiku padziļināti interesējies. Kādu laiku pēc grupas Kartāga izbeigšanās dzīvojot laukos, diezgan askētiskos apstākļos bez jebkādas aparatūras, ieradinājos spēlēt akustisko ģitāru un rakstīt dziesminiekiem tuvākā manierē, tādēļ mani gluži vienkārši aicina uz viņu pasākumiem, kur varu izpausties šajā manierē - solo, ar Mākenu vai Sniedzi. Nu jau vairākus gadus to daru daudz nopietnāk un dziļāk, rezultāts ir arī Juuk rašanās.
- Mūzikai tu esot pievērsies, kad pametis sportu. Ar ko tu nodarbojies, cik nopietnā līmenī?
- Līmenis galīgi nebija nopietns - biju ne visai labs airēšanas slalomists, tomēr trenējos regulāri, lai arī pamatskolas pēdējos gados bija aktuāla gan melomānija, gan disenes, gan dzērieni, gan doma dibināt grupu. Pēc nedienām ar sirdi sportā tika paņemta ļoti gara pauze, toties sāku spēlēt pankroku.
- Pati pirmā tava grupa bija Mirušo gvarde, kas spēlēja diezgan asu pankroku. Kā notika tava muzikālā evolūcija no šādas mūzikas līdz pēdējos gados spēlētā?
- Starp citu, grupas biedri pirms pirmā koncerta šo nosaukumu izdomāja bez manis - man tas galīgi nepatika, un vēlāk mēs rakstījām M. Gvarde. Evolūcija notika, klausoties, lasot, interesējoties, spēlējot, radot to, kas tajā brīdī šķiet svarīgs un īsts.
- Vai grupa Manta vēl pastāv? Šķiet, žurnālā Rīgas Laiks lasīju, ka «ar Mantu negribas mēģināt un spēlēt končus arī bišķiņ apnika».
- Albums Karaliene Anna nāca pasmagi - grupas dalībniekiem sāka pašķirties intereses, iespējas un prioritātes, pašķīrāmies arī ar Oskaru Upenieku (viņu šobrīd aizvieto cits Oskars - tas, kurš Jansons). Reizēm pa koncertam uzspēlējam, un tajos ir prieks un laba saspēle, bet kopumā īsti nav skaidras sajūtas, kā un ko spēlēt tālāk, tādēļ labāk šobrīd spēlējam reti, bet tad, kad patiesi gribas. Ar Mākenu pagaidām kaut ko teoretizējam, bundzinieks Raitis [Viļumovs] ir sirsnīgi nodevies ģimenes lietām, bet, domāju, turpinājums grupai sekos.
- Tu parasti pie viena muzikālā projekta ilgi nesēdi - tā tas bija ar pagrīdnieku aprindās ārkārtīgi populāro Kartāgu, tā tas bija ar Liepājas dzintarā vinnējušo un pāris Gada balvas ieguvušo Hospitāļu ielu, tā tas bijis arī ar citiem projektiem. Vai tev paliek garlaicīgi vai ir kāds cits iemesls?
- Tie patiesībā ir diezgan gari posmi, par kuriem runājam, piemēram, Hospitāļu iela pastāvēja vairāk nekā desmit gadus. Kartāga, šķiet, četrus, bet jo spilgtus. Es, tiesa, arī neesmu viena virziena cilvēks - man ir vairākkārt mainījušās gan mūzikas intereses, gan dzīvesveids, ne vienmēr izdodas pavilkt līdzi arī biedrus. Taču, ja ar Hosielu izdotos atrast atslēgu, kā grupai un mūzikai attīstīties jaunos veidos un virzienos, varbūt spēlētu vēl tagad.
- Varbūt ar tevi citiem vienā grupā ir grūti sadzīvot? Nekad neesi noliedzis, ka esi diezgan egocentrisks.
- Man šķiet, vieglāk sadzīvot ir grupām, kuras patiešām pelna ar mūziku - tad katrs dalībnieks pavisam noteikti zina, kāpēc viņam jāspēlē, lūk, tā, nevis tā, kā pašam gribētos, kāpēc sestdienas vakarā jākrauj kombji un jādzenas ellē ratā. Grupas, kurās es spēlēju, to pamatā dara, lai radoši izpaustos. Domāju, tas arī ir iemesls, kāpēc dalībnieki sāpīgāk uztver radošas nesaskaņas vai sāk pārvērtēt prioritātes. Personība - jā, arī ar to gadās visādi.
- Ārpus mūzikas jau 17 gadus tu darbojies reklāmas jomā. Ko tieši tajā dari, kuras no pēdējā laikā redzamām, dzirdamām vai lasāmām reklāmām tapušas tavos smadzeņu kambaros?
- Esmu TBWA Latvija radošais direktors, mans darbs pamatā ir ideja - vai tas būtu zīmols, kampaņa vai plakāts. Rakstu arī tekstus, retumis pa kādai dziesmai, esmu klāt filmēšanās un radio ierakstos. Esmu ilgstoši darbojies kā frīlanseris, strādājis par reklāmas konsultantu Latvijas Universitātē (LU) un LU Sociālo zinātņu fakultātē. Par pirmo lielo veiksmi man kļuva Zelta zivtiņas seriāls, arī pēdējos gadus nevaru sūdzēties par labu darbu trūkumu - starp klientiem ir DPD, Rīgas lidosta, Olainfarm un citi spilgti zīmoli, esmu piedalījies arī Dod 5, Parāds.lv, mencu un zušu aizsardzības un citu reklāmu veidošanā.
- Vēl viens tavs darbības lauciņš ir mūzikas sacerēšana multfilmām, tostarp tituldziesma šobrīd tik populārajiem runājošajiem suņiem. Kāpēc tieši multfilmas?
- Mums ir izveidojusies laba sapratne ar režisoru Edmundu Jansonu, tāpēc animācija. Bet esmu rakstījis arī spēlfilmām - Kristas Burānes Domāt skola (vēlāk Mantas izpildītā dziesma Bērni), dziesma Krīspadsmit skanēja Ābeles Augstāk par zemi, vēl Martinsones Smilšu kovbojs. Ir klusa cerība kantri mūziklu realizēt filmā, kā arī vēl pāris ieceres kino virzienā.
- Viens no taviem lielākajiem trumpjiem ir dziesmu teksti. Kā tie top? Raugoties uz apkārt notiekošo vai lasot literatūru?
- Gan, gan. Salīdzinoši daudz rakstu ar dzejnieku tekstiem, bieži dziesmas ideju piešķiļ kāds literārs sižets. Man gluži labi patīk arī uzdevumi, piemēram, Martas Martinsones īsfilmai Smilšu kovbojs bija jāuzraksta neveiksmīga kantri mūziķa veltījums savai meitenei. Pie saviem tekstiem strādāju ilgi - daži lēnām transformējas, maina pat jēgu un gaida vairākus gadus, līdz iekrīt melodijā. Juuk dziesma Kraukļazāle ir pirmais gadījums, kad tekstu uzrakstīju pilnīgi gatavai melodijai. Runājot par tekstiem kopumā - vai rakstot savu vai izvēloties citu, man svarīgi, lai doma būtu tāda, ko šķiet vērts un var patiesi pasniegt, forma - interesanta un domu atbalstoša, papildinoša. Es vienkārši neuzdrošinos savam klausītājam piedāvāt ko pliekanu, banālu, kam pats neticu.
- Cik noprotu, esi diezgan pamatīgs grāmatu lasītājs. Pie kādiem lasāmdarbiem esi pašlaik, ko izlasāmu varbūt varētu ieteikt citiem grāmatu faniem?
- Cenšos lasīt vietējo literatūru, dzeju, bet, protams, pa laikam arī kādu ātro lasāmgabalu izklaidei. Ir grāmatas, ko pārlasu vismaz reizi pāris gados, kā Džoisa Kerija Bez vidutāja vai Ivlina Vo Dārgā aizgājēja. Šobrīd lasu Mārgaretas Ātvudas Oriksa un Kreiks. Iesaku!
- Ļoti bieži albumos tu iekļauj arī pa kādai dziesmai krievu valodā, kas no klausītāju puses tiek diezgan duāli vērtēts. Kāpēc krieviski? Un kāpēc tā ir tava gandrīz dzimtā valoda, kā tu izteicies kādā intervijā?
- Ļoti bieži gadās arī tā, ka cilvēki, kuri iebilst pret krievu valodas lietošanu, lamuvārdus tomēr izvēlas ņemt no tās un lieto tos, kur pagadās, bieži pat nesaprotot, ko īsti saka... Bet, ja nopietni, tad tā ir valoda, ko es no bērnības pārzinu labi (daudz labāk nekā angļu), kurā daudz lasu literatūru, kas nav izdota latviski, un šķiet saprotami, ka tā kādā brīdī parādās arī manā radošajā darbībā. Vispār man ir žēl, ka vietējā krievu mūzikā šobrīd ir maz tādu izpausmju kā, piemēram, grupa Nikto un Aleksandrs Aleksandrovs, kuru darbība kaut nedaudz atnaido un vieno cilvēkus ar dažādām dzimtajām valodām, pie tam bez jebkāda politpareiza vēstījuma.
- Sociālajos tīklos un arī tāpat bieži vien tu aktīvi paud savu viedokli par dažādām negācijām. Nespēj mierīgi nosēdēt un noskatīties, ja redzi kaut ko tādu, kas absolūti tev nav pieņemams?
- Nezināju, ka esmu tik pamanāms. Protams, mēdzu arī šaubīties, cik vērtīgi ir iesaistīties šādās vārdu apmaiņās. Varbūt ir svarīgi, ka citādi domājošie redz gan viens otra viedokli, gan sparu, ar kādu tas tiek aizstāvēts. Bet jebkurā gadījumā, ja skatās uz pamata domu, man šķiet, ka tīklos nerakstu neko tādu, par ko nevarētu uzrakstīt arī dziesmās.
Edgars Šubrovskis
