VĒRTS APMEKLĒT. Saullēkta enerģijas koncerts

Pirmdien, 22. jūlijā, pulksten 4 no rīta pludmalē pie Dzintaru koncertzāles ar pasaulslavenās ērģelnieces Ivetas Apkalnas koncertu tiks atklāts Jūrmalas festivāls.

Ideja par šādu koncertu radusies nejauši - Iveta Apkalna pēc Dzintaru koncertzāles digitālo ērģeļu atklāšanas pērnajā pavasarī sarunā ar Latvijas koncertu vadītāju Guntaru Ķirsi izteikusies, ka milzīga privilēģija ir tā, ka šo instrumentu var pārvietot jebkur, ka to var likt gan uz skatuves, gan, ja nepieciešams, pat aiznest uz pludmali. «Un viņš man prasīja - vai es būtu ar mieru spēlēt pludmalē? Ideja radās spontāni. Es vēlos iet pie publikas, negaidu, ka publika obligāti nāks pie manis, un šis bezmaksas koncerts ir īpašs veids, kur publika var nākt ne tikai noklausīties muzikālu priekšnesumu. Tikšana līdz šī koncerta norises vietai koncertam netradicionālā diennakts laikā jau ir notikums. Un koncerts jau būs kā dāvana par to, ka cilvēks ir agri cēlies, braucis garu ceļu, mazliet piespiedis sevi...» stāsta Iveta Apkalna. Savukārt ideja spēlēt īsi pirms saullēkta radusies no tā, ka savulaik māksliniece ir piedalījusies vairāku ērģelnieku koncertā, kas norisinājās no saulrieta līdz saullēktam, un tieši viņa noslēdza šo koncertu, sagaidot saullēktu. «Un tam visam klāt nāk īpaša enerģētika - esmu lasījusi, ka saullēktā saules iedarbība uz visu dzīvo radību, arī cilvēku, ir visintensīvākā. Mēs gan nevaram zināt, vai patiešām varēsim sauli sveicināt, tāpēc šāds koncerts ir ar lielu daļu riska...» saka Iveta Apkalna.

«Man šķita būtiski arī apspēlēt visas dabas stihijas. Koncerta klausītāji sēdēs uz zemes, pludmales smiltīs, tā sajutīs zemes spēku. Otra stihija - gaiss - ir ļoti būtiska klasiskām ērģelēm, jo tās vispār nefunkcionē bez gaisa klātbūtnes, lai gan, protams, šajā koncertā es spēlēšu digitālās ērģeles. Turpat blakus būs trešā stihija - ūdens, kas arī cieši saistīta ar ērģelēm, būs turpat blakus, turklāt pirmās ērģeles pasaulē apmēram trīs gadsimtus pirms mūsu ēras bija hidrauliskas, respektīvi - tika darbinātas ar ūdens spēku. Savukārt uguns stihija šoreiz būs saules gaisma,» stāsta Iveta Apkalna, piebilstot, ka koncerta programma izvēlēta ļoti rūpīgi. Māksliniecei nav zināms, vai līdzīgs koncerts noticis kaut kur pasaulē, bet, par šo ideju stāstot draugiem un kolēģiem Eiropā, visi izteikuši apbrīnu par šādu ideju. No jūras neprognozējamā spēka un iespējamā skaļuma, kas var pat nomākt viņas sniegumu, māksliniecei bail neesot, jo dažādas dabas skaņas, mūzikas un dabas skaņu mijiedarbība tikai vairos šī koncerta unikalitāti. «Galvenais, lai nelīst,» viņa piebilst. «Lai cilvēki nāk ar saviem plediem un termosiem, būsim liecinieki kaut kam unikālam.»

Nākamās nedēļas nogalē Iveta Apkalna piedalīsies Ventspils jaunās koncertzāles Latvija atklāšanā, sniegs arī savu solokoncertu ar jaunajām stabuļu ērģelēm. «Tas ir unikāls instruments, tām nav līdzinieku Baltijā un, iespējams, vēl lielākā rādiusā, un man prieks, ka ventspilnieki ir izvēlējušies vienu no top trīs ērģeļbūves firmām pasaulē. Katra sevi cienoša koncertzāle būvē stabuļu ērģeles, šāds solis demonstrē to, ka koncertzāles mākslinieciskā komanda ir absolūti veselīgi domājoša un vēlas, lai koncertzāle funkcionētu tā, kā līdzīgas pasaulē,» uzskata Iveta Apkalna. Šīs ērģeles, kuras māksliniece jau ir izmēģinājusi, gatavojoties koncertiem, viņa, «liekot roku uz sirds», salīdzina ar Elbas filharmonijas ērģelēm. «Koncertzāles Latvija ērģeles ir skanīgas, kuplas, dziļas skanējumā, iespējams ļoti daudz krāsu kombināciju. Visbūtiskākais ir tas, ka uz šīm ērģelēm var spēlēt visu laikmetu mūziku - no baroka līdz mūsdienu komponistu darbiem. Piemēram, ērģeles baznīcās ir būvētas noteiktā laikā, un tas nozīmē - tās ir piemērotas kāda noteikta laikmeta mūzikas atskaņošanai, teiksim, uz baroka ērģelēm nevar spēlēt romantisma laikmeta mūziku. Uz šī instrumenta var izpildīt visu, un tas dod milzīgu brīvību repertuāra izvēlē,» atzīst Iveta Apkalna.

Līdz ar jūlija nogales koncertiem Latvijā beidzas arī mākslinieces atvaļinājums, kas šogad kopā ar ģimeni atkal pavadīts Latvijā, šoreiz - Lībiešu krastā. «Kad bērni bija pavisam mazi, kādus sešus gadus pavadījām Latvijā un tad, pēc vienas vasaras Sāremā salā pirms četriem gadiem, kur mēs riktīgi nosalām, izvēlējāmies vasaru pavadīt vietās, kur var tā kārtīgi uzkarst - Itālijā un Francijā. Un mani bērni, kuriem jau ir astoņi un 11 gadi, jautāja, vai nākamvasar varētu braukt uz Latviju? Tagad atkal esam pie Baltijas jūras. Tikko izstaigājām Slīteres dabas rezervātu, brauksim uz Kolkas ragu, kur arī es, Latgales meitene, neesmu bijusi. Bijām Slīteres rezervātā, izstaigājām Pētertaku, un bija grūti noticēt, ka vietā, kur mēs stāvējām, pirms 6000 gadiem bijusi jūra, bet tagad tur ir mežs, aug mellenes... Mielojamies ar gaileņu mērci, biezpienu ar krējumu - to, kā mums nav Vācijā,» stāsta Iveta Apkalna. Lai gan ģimenē ir pieņemts, ka atvaļinājums tiek pavadīts bez darbiem, laiku veltot tikai viens otram, šovasar tā īsti neesot sanācis, jo šī ir izvērtusies «muzikāli ļoti krāšņa» vasara Latvijā.