Baroka čelliste Ilze Grudule ir viena no Šveices senās mūzikas ansambļa Kesselberg Ensemble dibinātājām. Ansambļa kodolu veido slavenās Bāzeles senās mūzikas augstskolas Schola Cantorum Basiliensis latviešu absolventi. Šogad Kesselberg Ensemble svin savu piecpadsmito jubileju.
Svin ar trim koncertiem Quam terra fontibus Bāzelē, Rīgā un Rēzeknē kopā ar Rīgas kamerkori Ave Sol, kam aprit jau piecdesmitā gadskārta un kura māksliniecisko vadītāju un diriģentu Andri Veismani Ilze uzskata par savu iedvesmotāju senajā mūzikā, kas kļuvusi par viņas profesiju un aizraušanos jau vairāk nekā 20 gadu garumā.
- Kāpēc sāki nodarboties ar seno mūziku?
- Mani rosināja nošu redakcijas un to atšķirības. Tajās it kā viss uzrakstīts priekšā - dinamiskās zīmes, akcenti, uzsvari, tempi. Turklāt dažādas viena skaņdarba redakcijas atšķiras, jo tās ir veidojis cits mūziķis. Bija interesanti, ko par savu darbu izpildījumu domājuši komponisti, taču meklējumu rezultātā izrādījās, ka manuskriptos šādu atzīmju nav, nekas nav fiksēts.
Tas nozīmē, ka es kā mūziķe interprete spēlēju kāda cita interpretāciju par sākotnējo materiālu. Radās doma, ko es varu ielikt mūzikā - vai man jāmēģina sajust tas, ko juta baroka laika cilvēks? 90. gadu beigās Rīgā un Tallinā bija daži entuziasti, kas mēģināja rast atbildes uz šiem jautājumiem. Viens no viņiem bija Andris Veismanis. Viņa ietekmē arī es ar to aizrāvos. Pēc tam ļoti īsā laikā notika vairākas nejaušības, kuras noteica manu tālāko virzību mūzikā, proti, radās iespēja braukt uz Šveici studēt seno mūziku. Pasaules jauniešu orķestrī Jeunesses Musicales sastapu baroka un klasiskā čella pasniedzēju Filipu Mermū un jau pēc pirmās privātstundas sapratu, ka vēlos pie viņa mācīties Ženēvā. Bet par savu meistaru ar lielo M saucu Kristofu Kuānu, pie kura studēju Bāzelē. Varu teikt, barokā esmu atradusi savu muzikālo dzimteni. Basso continuo (basa līnija baroka mūzikā - L.M.B.) ir tas, kur ar savu čellu jūtos vislabāk. Senā mūzika ir kā milzu okeāns, kurā ir bezgalīgas iespējas iet gan plašumā, gan dziļumā.
- Kāda ir attiecību vēsture starp Kesselberg Ensemble un Ave Sol, kuri ar koncertprogrammu Terra Choralis atzīmē piecpadsmito un piecdesmito gadskārtu?
- Atslēgas figūra ir diriģents Andris Veismanis. Apmēram pirms 30 gadiem viņš mani uzaicināja piedalīties senās mūzikas projektos, piemēram, Hendeļa operas Alčīna leģendārajā iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, kā arī koncertprogrammās, piemēram, Fransuā Kuperēna Ēnu dziedājumos Rīgas Domā. Andris mani ir vienmēr fascinējis kā mūziķis un personība, aizrautīgs meklētājs baroka mūzikā. 2017. gadā notika Henrija Pērsela operas Didona un Enejs koncertuzvedums, atceroties vienu no pirmajiem lielajiem baroka operas projektiem Latvijā 1993. gadā, un tur iznāca, ka teju pusi no orķestra veidoja Kesselberg Ensemble mūziķi. Tas bija brīdis, kad ieraudzīju, ka varam muzicēt kopā, un tad es jau no savas puses izteicu piedāvājumu sadarboties ar kori Ave Sol projektā Terra Choralis.
- Cik stabils vai mainīgs ir Kesselberg Ensemble sastāvs šo piecpadsmit gadu laikā?
- Kesselberg Ensemble dibinātājas esam trīs - es, klavesīniste Ieva Saliete un vijolniece Sanita Zariņa. Ansambli nodibinājām 2004. gadā, kad visas mācījāmies Bāzeles senās mūzikas akadēmijā Schola Cantorum Basiliensis. Ansamblis oficiāli ir Šveices grupa, lai gan Ieva un Sanita jau kādu laiku atgriezušās Latvijā. Protams, ikdienas darbā un koncertprogrammās Šveicē Kesselberg Ensemble sastāvos muzicē ne tikai latviešu mūziķi, bet kolēģi no citām valstīm, kas mīt Šveicē un ir sava instrumenta spēles eksperti.
- Vēsturiski informēts izpildījums nozīmē izpētīt, kā seno mūziku atskaņoja tās uzrakstīšanas laikā?
- Jā. Interese par vēsturiski informētu izpildījumu sākās jau 20. gadsimta 20.-30. gados. Tas bija šaurs mūziķu pulciņš, kuri mēģināja rekonstrukcijas ceļā nonākt līdz tam, kā senā mūzika varētu būt skanējusi savā laikā. Rekonstrukcijas nepieciešamību noteica fakts, ka 20. gadsimtā baroka mūzika bija apaugusi ar 19. gadsimta izpildījuma tradīciju uzslāņojumiem, kuros ietilpa patētisks raksturs, lieli sastāvi un romantismā sakņoti estētiskie priekšstati. Izveidojās divas straumes: vieni turpināja seno mūziku atskaņot izskaistinātajā versijā; otri mēģināja rakt dziļāk, meklēt saknes. Šobrīd vēsturiski informētais izpildījums ieņem noteiktu vietu profesionālajā mūzikā. Gandrīz visās mūzikas augstskolās, arī Rīgā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, ir senās mūzikas nodaļa. Ir koncertprogrammas un festivāli, kuros skan tikai baroka mūzika vēsturiski informētā izpildījumā.
- Kāda, tavuprāt, ir baroka mūzikas vieta mūsdienu sabiedrības dzīvē?
- Baroka mūzika uzrunā ar savu skaidro struktūru, estētiskajām kategorijām. Tā ir sakārtota sistēma, kas neapspiež indivīda brīvību, vismaz ciktāl runājam par baroka mūzikas interpretāciju. Katrs ir unikāla personība, nevis skrūvīte lielā mehānismā. Protams, tas nozīmē arī cīņu ar ego, taču tas veicina viedokļu dažādību, daudzveidību un toleranci. Atšķirties un kvalitatīvi darīt to, kas tīk un padodas vislabāk, individualitāte un daudzveidība ir vērtības.
Mūsdienas ir daudz kas mainījies. Piemēram, agrāk ciemā, kur baznīcā bija ērģeles, visi instrumenti, sevišķi pūšaminstrumenti, kur augstumu neregulē ar stīgām, tika būvēti atbilstoši ērģeļu skanējumam. Toreiz nebija konvencionālā skaņas augstuma, pēc kura skaņo instrumentus un kam tiek pielāgoti mūsdienās būvēti senie instrumenti. Izklausīsies paradoksāli, bet baroka mūzika ir sava laika laikmetīgā mūzika. Mēs spēlējam tā, kā iedomājamies to skanam pirms 300 gadiem, mēģinot to saprast no sava šodienas skatpunkta, bet pētot un iedziļinoties, kā tā būtu varējusi skanēt tikko uzrakstīta. Man ir viens ļoti mīļš raksts Senā mūzika vakar, šodien rīt, kuru 1994. gadā sarakstīja Schola Cantorum Basiliensis ilggadējais direktors Pēters Reidemeisters - tie, kas sāka pētīt seno mūziku, būtībā sāka ar lauka aršanu, braucot uz bibliotēkām, pētot manuskriptus un instrumentus, savukārt tie, kas pie tā ķeras šobrīd, jau var turpināt darbu labi iekoptā, kultivētā laukā.
- Koncertprogrammās baroka mūziku bieži kombinē ar laikmetīgo mūziku, arī Kesselberg Ensemble un Ave Sol projektā. Kā tika veidota jubilejas programma Quam Terra Fontibus?
- Programmas nosaukums latviski ir Zeme, kurā sākas avoti. Ideja ir par sākumu, skolotāju un skolnieku pēctecību. Tāpēc ir Bahs, kurā sākas Mītelis, un Kinclers, kas savā veidā turpina viņus abus, ienesot Bahu caur Mīteli šodienā, nojaucot laika robežas. Kinclers baroka mūzikas koordinātās spēlējas ar citātiem un harmoniju uzslāņojumiem korī un orķestrī. Šī dziesma ir viena trim dziesmām no cikla, kuru atskaņojām 2014. gada muzikālajā pastičo Māja Mītelim. Redzi, mēs pieminam Mīteli, un sāk snigt. Tā ir šī komponista mistika. Anekdote vēsta, ka viņam patika spēlēt tikai tad, kad Rīgas bruģi klāj sniegs. Kad Kesselberg Ensemble spēlē Mīteļa mūziku, vienmēr notiek kāda interesanta dabas parādība. Reiz Bāzelē koncertā, spēlējot Mīteļa klavesīna koncertu, sākās negaiss un pa augsto baznīcas lodziņu iekšā sāka līt ūdens.
- Pastāsti par Šveices - Latvijas kultūras biroju Hydrargyrum un lielo projektu Terra Choralis.
- Kultūras birojs Hydrargyrum ir Cīrihē mītošā latviešu papīra restauratora un aktīva latviešu kultūras popularizētāja Šveicē Ulda Mākuļa vadīta institūcija. Terra Choralis jeb Dziedošā zeme ir viens no tās lielajiem projektiem. Tas aizsākās pagājušā gada 4. novembrī ar vērienīgu koncertu Cīrihes Tonhallē. Šī programma, ko veido Kesselberg Ensemble un Ave Sol, ir nākamais projekta koncerts. Šogad novembrī plānots vēl viens koncerts Šveicē ar Valsts akadēmiskā kora Latvija dalību. Biļetes uz pagājušā gada novembra koncertu Cīrihē bija izpārdotas krietnu laiku pirms koncerta, šo koncertu translēja Šveices radio un televīzija, un ieraksts joprojām, pēc vairāk nekā pusgada, ir pieejams. Hydrargyrum organizē arī projektus, kas saistīti ar kino, vizuālo un laikmetīgo mākslu, teātri, turklāt arī fokuss nupat ir paplašinājies no Latvijas uz Baltijas mākslas popularizēšanu Šveicē ar nosaukumu Terra Baltica.
