KULTŪRA: Valters Pūce. Klasisko čellu huligāniskais virtuozs
 
SPĒKS. Grupas Dagamba līderis Valters Pūce prot sevi pasniegt – uz šiem vīriem ir vērts gan paskatīties, gan, protams, viņus arī paklausīties ©F64

Savulaik čellus bija ierasts uzskatīt par akadēmiskās mūzikas žanram piederīgiem instrumentiem, taču nu jau kādu laiku šis mīts ir miris. Arī pie mums: piektdien, 12. aprīlī, par to varēs pārliecināties grupas Dagamba koncertā Arēnā Rīga.

Dienaskārtībā Čaikovskis

Grupa Dagamba komentārus neprasa - tā jau astoņus gadus ir uz latvju mūzikas skatuves, apvienības izveidotāja spēcīgā čellista Valtera Pūces virsvadībā. Savulaik viņš muzicēja grupā Melo-M, taču nolēma iet krietni eksperimentālāku (un arī riskantāku) ceļu. Viņam pievienojās bērnības dienu draugs, ukraiņu izcelsmes čellists Antons Trocjuks, parādījās arī lietuviešu pianists Dainis Tenis, vēl - bundzinieks Artūrs Jermaks, kurš tiek pieteikts kā itālis, bet odziņa šim kolorītajam sastāvam ir irānis Hamidreza Rahbaralams - perkusionists. Dagamba klasiskos skaņdarbus aranžē savās versijās un sevi piesaka kā klasiskās mūzikas huligānus, taču ne tikai - savā iepriekšējā programmā viņi saplūdināja klasisko mūziku ar vācu industriālā metāla giganta Rammstein darbiem. Šoreiz - programma Dagamba feat Tchaikovsky, kas nozīmē, ka Valtera Pūces brigādes rokās kritis krievu komponists Pēteris Čaikovskis. «Jaunās programmas pamatā ir ideja veidot neierastu sadarbību starp dažādiem mūziķiem, atklāt unikālas, pārsteidzošas un iepriekš nedzirdētas nokrāsas. Šajā koncertprogrammā neskanēs tikai Pētera Čaikovska darbi - tie mijiedarbosies ar grupas oriģinālmūziku, pārkāpjot klasiskos standartus un šķietami neiespējamo padarot iespējamu,» tā tiek pieteikts šis koncerts. Atsauces uz baletiem Gulbju ezers un Riekstkodis, klavierkoncertu Nr.1 un citiem zīmīgiem Pētera Čaikovska skaņdarbiem grupas Dagamba izpildījumā nešķiet nekas neiespējams tādiem vīriem, kas iepriekš izpildījušies Rammstein repertuārā.

No viena grāvja otrā? «Uz to jāraugās, skatoties no senākas pagātnes prizmas,» nopietni sāk skaidrot Valters Pūce. «Mēs taču sākām ar visdažādāko klasiskās mūzikas komponistu kompozīciju aranžijām, pēc tam par savu uzdevumu izvirzījām pierādīt, ka [Antonio] Vivaldi ir pirmais rokstārs - ne tikai vārdos, bet arī darbos, tāpēc pārveidojām viņa koncerta kopu Četri gadalaiki roka manierē. Ā, nē, mēs taču jau pirms tam riskējām ar Bach To Iran, kad bijām nevienam praktiski nezināma grupa - tas bija tad, kad mūsu sastāvā iekļāvās Hamidreza Rahbaralams! Visu laiku bijis šāds risks. Arī pagājušajā gadā, kad atradām katru savā laika ziņā atšķirīgus ģēnijus - Ludvigu van Bēthovenu un grupu Rammstein, saplūdinot tos vienā programmā. Šoreiz ilgi domājām, kam ķerties klāt, jo zinājām, ka šoreiz koncerts būs Arēnā Rīga - mērķtiecīgi gājām tieši uz šāda apjoma koncertu. Bija dažādas domas, arī tādas, kas plašākai auditorijai varbūt arī neko neizteiktu, piemēram, pievērsties tā saucamajam maģiskajam piecniekam, kurā ir [Modests] Musorgskis, Nikolajs Rimskis-Korsakovs, Aleksandrs Borodins un citi. Bet uzlikt šādu programmu no plašākai auditorijai mazāk zināmiem komponistiem arēnā… Mēs par to nebijām droši. Tāpēc izvēlējāmies Pēteri Čaikovski, kas ir interesants jebkurā veidā, turklāt viņš ir pasaules komponistu Top 6, kurš turklāt ir dzīvojis tepat netālu, līdz ar to viņa melodijas ir mums daudziem saprotamākas. Un man arī pašam šis komponists šķiet ļoti tuvs. Starp citu, šis it kā nav viņa laiks, nav nekādu skaļu jubileju, taču beigās izrādījās, ka tomēr ir, jo Holivuda nupat, nupat laida klajā Volta Disneja multeni Riekstkodis un sāka aktivizēties arī dažādi baleti ar Čaikovska repertuāru. Līdzīga mums tolaik bija situācija arī ar Vivaldi - laikam idejas kaut kā virmo gaisā. Vienā vārdā to varētu nosaukt par intuīciju. Es zinu, ka daudzi mākslinieki saplāno savu radošo dzīvi četrus vai pat piecus gadus uz priekšu, taču man tā nešķiet pareizi, jo nevari prognozēt, kas notiks pēc šāda laika posma. Tāpēc mums labāk patīk palikt pie tādas domas, ka šobrīd pievēršamies šādam projektam, un pēc tam skatīsimies, kas būs vēlāk. Ķersim aktuālo.»

Plašākos ūdeņos

Grupas Dagamba spējas aizraut publiku koncertos nav apšaubāmas, taču šoreiz viņi izgājuši krietni plašākos medību laukos - ierastā koncertzāle Palladium nomainīta pret arēnu. «Jā, Arēnā Rīga solokoncerts vēl mums nav bijis, un, protams, pirms tam ir stress. Taču, kas neriskē, tas - nu jā, tas nespēlē arēnā!» smejas Valters. «Es pats vienmēr eju uz visām savām mīļajām grupām, kas spēlē tieši arēnā, tāpēc arī mums pašiem tas vienmēr licies kaut kas augstākais, kas šobrīd Latvijā [no koncertēšanas viedokļa] pieejams. Taču patiesībā - nav jau runas par arēnu, bet tām iespējām, ko tā dod, ko tur no šī viedokļa var izdarīt. Tas ir pavisam citādāk nekā tad, ja šādu vai līdzīgu koncertu mēģinātu piedāvāt citā vietā. Koncertzālē Palladium mums bija forši koncerti ar dažām labām lietām, piemēram, konfeti lietu un efektīgām gaismām, bet šeit mēs varēsim atļauties ekrānus, videoprojekcijas un vizualizācijas, arī pati skatuve tiks ļoti efektīgi uzbūvēta. Un skaņa! Mēs varam atļauties uzlikt tādas tumbas, kādas mums patīk, un panākt tādu skaņu, kādu vēlamies. Starp citu, būs tāda aparatūra, kādu liek Metallica. Protams, arī āra koncertiem ir savi plusi, taču problēma ir mūsu laika apstākļos. Un šoreiz vēlējāmies tieši sēdošo koncertu: pēdējos trīs gadus mums Palladium bija stāvošie koncerti, bet šoreiz vēlējāmies, lai cilvēki sēž un klausās [Dagamba] mūziku. Bet, ja viņi to vēlēsies, varēs celties arī kājās! Mūsu mūzika ir dinamiska: ir, kad gribas pasēdēt un paklausīties, bet ir, kad gribas celties kājās. Taču, ja es personīgi nāktu uz savu koncertu, es tomēr gribētu, lai ir vietiņa, kur apsēsties. Nu jā, varbūt palieku vecs!» smejas Valters. «Bet nākotnē mums atkal ir plāns sarīkot kādu lielu, lielu stāvkoncertu. Un, ja arī uznāk lietus, tad šādam stāvkoncertam ir zināms šarms. Vai tad tev patiktu sēdēt, ja lietus līst uz galvas?!»

No Surgutas līdz Austrālijai

Grupas Dagamba aktivitātes koncertēšanas jomā ir tik visaptverošas (nu, vismaz raugoties pēc ierakstiem sociālajos tīklos), ka nav pat skaidrs, kā viņi to visu var pagūt.

«Nu ja, dzīve ir īsa! Man taču ir jau 33 gadi, varu atļauties tā teikt!» smejas Valters. Līdz šim vairāk aktīvs bijis Krievijas virziens, taču nu Dagamba skatās uz Rietumu pusi. «Kaut kādā mērā laikam esam mazliet izpildījuši savu plānu - esam nospēlējuši labās zālēs, uzstājušies lielas publikas priekšā. Taču Krievija jau nav vienīgā vieta, kur uzstāties grupām no Latvijas. Šobrīd ir ieinteresējies producents no Holandes - viņš speciāli brauc uz koncertu Arēnā Rīga, lai pēc tam sarīkotu mums kādus desmit koncertus Ziemeļeiropā. Pēc arēnas koncerta vēl mums plānojas arī Polija, tad - Turcija, nākamajā gadā arī Austrija. Vēl arī Baltijas valstis, ā, un Ukraina! Tas viss ir tuvākajos plānos, mums kalendārs ir noslogots uz visu šo vasaru, pēc tam līdz pat Ziemassvētkiem un droši vien arī ilgāk. Protams, ir [koncertu plānos] arī Krievija, taču šobrīd mēs skatāmies dažādos virzienos. Pieprasījums ir, to neizmantot būtu vienkārši muļķīgi,» apņēmīgi saka mūziķis.

Viņš gan ir arī ģimenisks cilvēks, kas nevar tā visu laiku blandīties apkārt pa pasauli - meitiņai Paulai nesen palika četri gadi. «Man ir uzdevums no katras vietas, kurā esmu pabijis, atvest kādu ar šo vietu asociējošos mīksto mantiņu. Nu to jau ir tik daudz, ka laikam nāksies pirkt jaunu dzīvokli,» smejas Valters. «Piemēram, no Austrālijas vedu koalas lācīti, no Krievijas - čeburašku vai matrjoškas. Jā, pēc savas meitas rotaļu istabas varēšu uztaisīt tādu kā ģeogrāfisko karti, kur esam bijuši ar Dagamba!» Krievijā vien sniegti koncerti aptuveni 25 pilsētās, sākot no Sanktpēterburgas līdz Krasnojarskai un Surgutai. Tāpat divreiz kāpts uz slavenā Glastonberijas festivāla skatuves, pabūts arī Austrālijā, drīzumā plānos arī Ķīna (oktobrī). Pagaidām baltais plankums ir Dienvidamerika. «Jo tas ir ļoti dārgi. Gribētāji mūs tur redzēt ir, arī piedāvājumi ir. Taču rēķināsim, ka čellam jāpērk biļetes kā atsevišķam pasažierim: mēs esam pieci, tātad vēl divi klāt, tad vēl gaismotājs, skaņotājs, menedžeris. Desmit biļetes. Čells man sēž blakus piesprādzējies. Kad braucām uz Austrāliju, tad mēs čellus īrējām uz vietas, jo biļete maksā ap tūkstoti dolāru. Pats interesantākais, ka čella biļetei atlaidi nedod, bet ēdienreize viņam nepienākas! Lūk, to es nekad neesmu sapratis! Es saku - čells sēž tepat blakus, viņam arī gribas paēst?! Nē, čells neēdīs! Bet citkārt tik garšīgs ēdiens, ka gribētos paēst viņa vietā - esmu taču samaksājis!» joko Valters. Koncertu plānos esot arī Amerika, tātad meitai drīzumā dāvanā būs pūkains hamburgers. «Jā, vai hotdogs!»

Bet pagaidām - visa pasaule vaļā! «Zini, kas ir mūsu priekšrocība?! Mums nav valodas barjeras! Šajā ziņā varam braukt jebkur! Klasiskās melodijas skan vienādi visās valodās, un mūsu galvenais uzdevums ir negarlaikot skatītāju. Ko, cita starpā, arī nav nemaz tik vienkārši izdarīt. Galvenais ir aranžēt [šīs melodijas] tā, kā pats vēlētos tās dzirdēt. Lai tas būtu piedzīvojums. Lai pats gribētu atnākt uz savu koncertu,» tā Valters Pūce. Vai tas ir vienkārši? Pamēģiniet!

***

Valters Pūce

• Dzimis 1986. gada 24. jūnijā;

• Izglītība: absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, mācījies Mūzikas un mākslas augstskolā Leipcigā, ieguvis maģistra grādu Briseles Karaliskajā mūzikas akadēmijā;

• Daudzu starptautisku mūzikas konkursu laureāts;

• Čellists, grupas Dagamba izveidotājs;

• Par grupu Dagamba: «Tā apvieno dažādas muzikālās kultūras, veidojot unikālu un īpašu skanējumu. Grupas priekšnesums ir roka, popa, pasaules un klasiskās mūzikas sajaukums.» Albumi: New Life (2012), Recycled (2015), Seasons (2016), #LudwigVanRammstein (2017), DaGamba feat Tchaikovsky (2019).

• Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedre Ilva Lazda, meita Paula.