Ja pasaulē kāds no noteicošajiem rādītājiem būtu izcilu mūziķu īpatsvars uz iedzīvotāju skaitu, Latvija, visticamāk, būtu saraksta augšgalā. Tomēr izcilības nerodas tukšā vietā – tas ir garš ceļš, sākot no bērna kājas, pa izglītības sistēmas līkločiem. Emīla Dārziņa mūzikas skola (EDMS) ir viena no šādām talantu kalvēm, tieši tāda – vienīgā Latvijā.
Kopš 2017. gada 1. septembra tā kļuvusi par Profesionālās izglītības kompetences centra Nacionālā mākslu vidusskola (PIKC NMV) struktūrvienību cerībā beidzot savest kārtībā telpas, kuras kapitālo remontu nav redzējušas vairākus gadu desmitus, radīt topošajiem māksliniekiem mūsdienīgu mācību vidi un iegādāties arī pašsaprotami nepieciešamos pamatlīdzekļus - jaunus instrumentus. Par pārmaiņām Dārziņskolā stāsta tās vadītāja Iveta Dreiblate, kura par sevi saka: «Esmu kaut kas absolūti neiedomājams - mūzikas skolas vadītāja, kas nav mūziķe. Bet no pirmās dienas šajā skolā es esmu to izjutusi kā vietu, kurai ir milzīga, vārdos neizstāstāma jēga un nozīme. Savu spēju un prasmju robežās cenšos strādāt šīs skolas un brīnišķīgo, talantīgo bērnu labā un esmu īsta Dārziņskolas patriote.»
- Jebkuru apvienošanos zem viena administratīvi formālā jumta pavada šaubas. Kādi ir galvenie apvienošanās plusi un mīnusi, ko varat saskatīt?
- Pievienošanās bija ārkārtīgi grūts lēmums. Pieņēmām to demokrātiski, balsojot t.s. direktoru padomē, kurā ir visu mūzikas nodaļu un vispārizglītojošo priekšmetu metodisko komisiju vadītāji, pēc tam, kad ilgstošā laika posmā Kultūras ministrijas (KM) un Nacionālā kultūras centra (NKC) pārstāvji bija piedalījušies pedagogu un vecāku sanāksmēs, stāstījuši, solījuši un zīmējuši nākotnes vīzijas. Skolai jāaug, un mums bija jāizšķiras par to, ka pienācis laiks pārmaiņām. Taču jebkuras pārmaiņas mēdz būt grūtas, nebija pamata cerēt, ka šīs būs vieglas. Protams, ka sava loma bija materiālajam aspektam, jo pievienošanās PIKC NMV radīja pamatu cerībām izmantot Eiropas fondu līdzekļus skolas morāli un fiziski novecojušo ēku pārbūvei, arī jaunu mūzikas instrumentu iegādei. Tas arī ir galvenais pluss, jo apstiprināts ERAF projekts skolas vispārizglītojošās izglītības korpusa un sporta kompleksa pārbūvei, kas sāksies šogad. Līdz ar to vismaz šajā skolas daļā topošajiem mūziķiem un baletdejotājiem nebūs jāmācās telpās bez ventilācijas, ar sliktu apgaismojumu, novecojušu elektrības sistēmu, ielāpu ielāpiem ar slaveno dažādu toņu zaļo grīdas krāsu krāsotajās sienās, no kurām krīt apmetums. Bažas bija un ir par to, vai skola spēs saglabāt identitāti un EDMS zīmolu. Skolai ir turpat 75 gadus gara un bagāta vēsture, nedomāju, ka tai būtu jānogrimst aizmirstībā.
Ir pagājis pusotrs gads. Jautājumu, kā kopā dzīvot četrām tik atšķirīgām, tradīcijām bagātām skolām, bieži ir vairāk nekā atbilžu. Mēs mācāmies ieklausīties viens otrā un sadarboties vadības, pedagogu, audzēkņu, vecāku līmeņos, veidojam kopīgus projektus. Tam vajadzīgs laiks, tas nevar notikt kā pēc burvju mājiena. Katrai skolai ir sava individualitāte, kuru nedrīkst pazaudēt. Interesants jau ir īpašais, atšķirīgais. Un atšķirīgas ir arī prioritātes, par tām vienoties nav viegli, jo budžeta deķītis, kuru katrs velk uz savu pusi, ir par šauru.
- Cik stiprs, jūsuprāt, šobrīd ir Dārziņskolas publiskais tēls un kā to ietekmē iekļaušanās PIKC NMV sastāvā? Cik pašlaik audzēkņu mācās EDMS?
- Viens no galvenajiem mana darba mērķiem ir popularizēt skolas vārdu, padarīt plašāku tās atpazīstamību. Iespējams, skola mazliet par ilgu pašpietiekami ir vārījusies savā sulā, iztiekot ar atpazīstamību akadēmiskās mūzikas aprindās. Skolas potenciāls ir pietiekams, lai dotu lielāku ieguldījumu Latvijas mūzikas izglītībā un kultūras dzīvē. Gan Latvijā, gan ārpus to pazīst kā Dārziņskolu jeb Dārziņus. Tas ir mūsu zīmols. Par agru spriest, kā atrašanās Nacionālās mākslu vidusskolas sastāvā ietekmēs mūsu atpazīstamību. Mūsu skolas pilnais nosaukums tagad ir «Profesionālās izglītības kompetences centra «Nacionālā mākslu vidusskola» struktūrvienība Emīla Dārziņa mūzikas skola» - cik viegli ir atcerēties šādu nosaukumu? PIKC NMV EDMS šajā mācību gadā mācās 366 audzēkņi. No tiem 122 ir Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi, kuri apgūst vispārējo pamatizglītību un vidējo izglītību. Audzēkņu skaits ar katru gadu palielinās, un tas rada pārliecību par nākotni.
- Ja jums būtu nezinātājam jāpastāsta, kāda ir EDMS vieta Latvijas izglītības sistēmā un specifika, citām mūzikas vidusskolām, ko jūs teiktu?
- Visi zina, ka bērni mācās parastajā jeb vispārizglītojošajā skolā, un viņiem ir iespēja pēc stundām doties uz mūzikas vai mākslas skolām un iegūt tur profesionālās ievirzes vai interešu izglītību mūzikā. Mūsu skolas specifika ir tā, ka parastā un mūzikas skola ir apvienotas zem viena jumta. Vecākiem nav jānodarbojas ar loģistiku, vadājot bērnus no vienas uz otru. Šāds pamatizglītības un profesionālās ievirzes izglītības programmu apvienojums ir tikai pie mums un Rīgas Doma kora skolā. Abām skolām ir unikāla vieta Latvijas izglītības sistēmā. Visā Eiropā tādu nav daudz.
Skolas absolventu profesionālie panākumi mūzikā ir pierādījums tam, ka šāda sistēma pamatizglītības posmā ļauj sasniegt izcilus rezultātus vidējā profesionālajā izglītībā. Profesionālajos mācību priekšmetos audzēkņi jau no pirmās klases tiek gatavoti ar domu, ka mūzika būs viņu nākamā profesija. Tomēr tie, kas nolemj, ka nav gatavi veltīt sevi mūzikai pilnībā, pēc 9. klases beigšanas iestājas gan Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, gan citās vidējās izglītības iestādēs. Profesionālajā vidējā izglītībā mūsu skolā mācības turpina 75-95 % 9. klases absolventu. Skola realizē 31 izglītības programmu, tajā skaitā gan pamatizglītības, gan mazākumtautību pamatizglītības, gan profesionālās ievirzes, gan profesionālās vidējās izglītības programmas, arī sagatavošanas klases 5 un 6 gadus veciem bērniem. Atļaušos apgalvot, ka Emīla Dārziņa mūzikas skolā jaunieši iegūst patiesi kvalitatīvu profesionālo un vispārējo izglītību. Par to liecina kvalifikācijas un centralizēto eksāmenu rezultāti, Draudzīgā aicinājuma reitinga Pūces balvas par sasniegumiem tajos. Par skolas specifiku uzskatu arī tās augsta līmeņa pedagogu sastāvu. Lielākā daļa skolotāju strādā gan pie mums, gan J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, ir koncertējoši mūziķi, spēlē orķestros, tātad atrodas vistiešākajā saskarē ar skolas audzēkņu tālāko izglītību un potenciālo darba tirgu.
- Finanšu aspektā viena no PIKC NMV problēmām iepretim citām Rīgas skolām saistās ar to, ka tā ir valsts skola. Pirms pāris gadiem kā liels solis tika uztverts Rīgas sabiedriskā transporta izmaksu atvieglojumu piemērošana arī jūsu skolas pedagogiem. Kādas ir attiecības ar Rīgas domi? Kas ir galvenie šķēršļi konstruktīvai sadarbībai?
- Tāds nu mūsu valstī ir sadalījums, daļa skolu ir valsts, daļa - pašvaldību. Visam ir savi plusi un mīnusi. Skolas sadarbība ar KM ir konstruktīva un auglīga. Neesošās attiecības ar Rīgas domi ir diezgan sāpīgs jautājums. Tas ir akmentiņš arī mūsu dārziņā, jo neesmu gājusi un pie domes durvīm klauvējusi. Saprotu, ka materiālo ieguldījumu ziņā valsts un pašvaldību īpašums ir nodalāms, bet attieksmei pret audzēkņiem un pedagogiem vajadzētu būt vienādai. Lielākā daļa pedagogu un audzēkņu vecāku ir nodokļu maksātāji Rīgas pašvaldībā.
Priecājos, ka pēdējos gados izpratne ir uzlabojusies, jo arī mūsu pedagogiem ir atlaide sabiedriskā transporta biļetēm, arī mūsu 1.-9. klašu skolēniem beidzot ir brīvpusdienas. Mēs sadarbojamies ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentu mācību priekšmetu olimpiāžu un valsts pārbaudes darbu norisē. Taču, piemēram, mūsu skolas pedagogiem jāmaksā par Rīgas izglītības un informatīvi metodiskā centra kursiem, kas Rīgas pašvaldības skolu pedagogiem ir bez maksas. Sadarbība varētu būt organizētāka un plašāka, tam vajadzīga tikai labā griba. Bet vispār Rīgas mērs par Emīla Dārziņa mūzikas skolu zina, jo vienā no intervijām uz korespondentes jautājumu, vai mēra nervi nav cietuši sakarā ar Barona ielas remontu, Ušakova kungs atbildēja: «Ja grib dzīvot bez stresa, jāiet strādāt uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu.» Tā ka stresa pie mums acīmredzot nav… Savukārt runājot par skolas materiāli tehnisko bāzi (mūzikas instrumentiem) un fizisko vidi… kad mūsu skolēni redz salīdzinājumu ar daudzām pašvaldību mūzikas skolām, ir diezgan grūti paskaidrot acīmredzamās atšķirības.
- Ko renovācija, kuru plānots uzsākt šogad, nozīmēs Dārziņskolas skolēniem un vecākiem? Kas mainīsies?
- ERAF projekts paredz vispārizglītojošo mācību priekšmetu korpusa un sporta kompleksa pārbūvi. Lēmums bija zināms kompromiss. Tie atrodas Kalnciema ielas ēku kompleksa pašā vidū, un tos izmanto Dārziņskola, Rīgas Horeogrāfijas skola un Rīgas Doma kora skola. Turklāt sporta kompleksa stāvoklis neatbilst mūsdienu prasībām un rada bažas par tā izmantošanas drošību. Tā kā projekta realizācija prasīs divus gadus, 366 audzēkņiem mācības jāorganizē citā vietā. Atbilstošu telpu meklēšanā iesaistījās gan Kultūras ministrija, gan Rīgas dome, gan audzēkņu vecāki. Esam apskatījuši un izskatījuši dažādas iespējas. Šobrīd esam apstājušies (un ļoti ceram, ka tur arī paliksim, lai gan oficiālu atbildi vēl neesam saņēmuši) pie Rīgas Tehniskās universitātes piedāvājuma izmantot telpas Meža ielā, kas atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no skolas.
- Pagājušā gada nogalē sākta diskusija arī par EDMS zāles renovācijas nepieciešamību, jo tā ir nepiemērota skolas vajadzībām un morāli novecojusi. Kāpēc tikai tagad?
- EDMS būvi nosacīti veido četras daļas: mūzikas korpuss, vispārizglītojošo priekšmetu korpuss, sporta komplekss un koncertzāle, kas ir kopīga Dārziņiem un Horeogrāfijas skolai. ERAF projekts neattiecas uz mūzikas korpusu un skolas koncertzāli. Šo mūzikas izglītībai būtisko telpu atjaunošana paredzēta ļoti tālā nākotnē. Dārziņskolas audzēkņi, kas skolu absolvējuši pirms desmitiem gadu, ienākot skolā, izsaucas: «Ak! Te nekas nav mainījies! Viss izskatās tieši tāpat kā toreiz!» Grūti to uzskatīt par komplimentu. Jautājot absolventiem, kādas asociācijas viņiem ir ar skolas zāli, atbilde skan: «Tumsa un auk-stums.» Aukstums ir mazinājies (pirms septiņiem gadiem pianisti zālē spēlēja, mēteļos ietinušies), bet tumsa ir. Un dīvainā smaka, jo ventilācija nedarbojas, arī. Ir mistiski no nekurienes uz nekurieni stiepjošies elektrības vadi kā kādā trešās pasaules valstī. Pats ļaunākais ir ļoti sliktā akustika. Intervijās ar skolas absolventiem faktiski visi minēja, ka no visām zālēm, kurās ir spēlēts, vissliktākā akustika ir bijusi pirmajā - savas skolas zālē.
Skolas zāle pēc savas būtības ir mācību līdzeklis visām trim mūzikas un dejas skolām, un tā absolūti neatbilst mācību procesa vajadzībām. Mums jāveic metodiskais darbs, taču ne starptautisku konkursu, ne meistarklašu organizēšanai zāle nav piemērota tehniski, nerunājot nemaz par pagājušā gadsimta 70. gados iestrēgušo vizuālo veidolu. Ir pienācis brīdis, kad ilgāk gaidīt nedrīkst.
Nekad neesmu sapratusi, kur ir novilkta tā sarkanā līnija, kurai pārkāpj pāri tie, kas no skatuves lepojas ar skolas absolventiem, bet pēc tam nevar atrast līdzekļus nākotnes mūzikas dižgaru izglītošanai. Vai tad tie rodas paši no sevis, izaug tukšā vietā? Mūsu valsts bagātība ir cilvēki, un izglītība - vienīgā cerība uz nākotni, lai cik banāli tas neizklausītos. Ja atrodas 130 miljoni cietuma celtniecībai, tad taču, cerams, atradīsies arī pusmiljons eiro koncertdarbības trenēšanai jauniešiem, ar kuriem pēc tam lepoties visā pasaulē. Šogad, kad tiks sākta skolas pārbūve ERAF attīstības projekta ietvaros, būtu saprātīgi veikt arī pārbūvējamiem korpusiem blakus esošās skolas zāles remontdarbus, lai skolas mācību koncertos audzēkņi varētu spēlēt uz normālas skatuves. Lai skolas orķestrim, kurš gadā iestudē trīs koncertprogrammas, nav jāmeklē zāle saviem koncertiem. Lai kameransambļiem nav jāspēlē skolas vestibilā. Un arī tāpēc, lai skolas 75 gadu jubilejā taptu atjaunota kultūras telpa Pārdaugavā.
- Esat sākuši arī labdarības koncertu sēriju Mana pirmā skatuve, lai vāktu līdzekļus zāles renovācijai. Cerat savākt pusmiljonu?
- Kas sunim asti cels, ja ne pats? Var jau sēdēt un vaimanāt par slikto zāli, bet var arī kaut ko sākt darīt, lai pievērstu sabiedrības uzmanību. Tā radās ideja par labdarības koncertu sērijas organizēšanu, aicinot tos atbalstīt Emīla Dārziņa mūzikas skolas nu jau slavenos absolventus. Pasākuma galvenais mērķis ir darīt zināmu sabiedrībai, ka ir tāda Emīla Dārziņa mūzikas skola, kurā ir guvuši izglītību Raimonds Pauls, Gidons Krēmers, Andris Nelsons, Māris Sirmais, Vestards Šimkus, Mihails Barišņikovs un ka šīs skolas mācību vide neatbilst tādu talantu izaugsmei.
Vēl viens mērķis bija piesaistīt pašu absolventu uzmanību ne tikai šai konkrētajai problēmai, bet skolas dzīvei vispār. Mēs naivi neceram, ka šīs koncertu sērijas rezultātā varētu savākt nepieciešamo pusmiljonu. Skaidrs, ka nopietnai līdzekļu piesaistei vajag citus avotus. Pieļauju, ka līdzekļus varētu rast ERAF attīstības projektu īstenošanas gaitā. Runājot par līdzekļu atrašanu valsts budžetā, atkal laikam jāpiesauc politiskā griba. Skaidrs, ka projektā minētais 2035. gads kā teorētiskais Kalnciema ielas ēku kompleksa pārbūves pabeigšanas termiņš neder.
- Kādas ir reālās iespējas, ka zāle tiktu renovēta pārskatāmā laika periodā?
- Labdarības koncertu sērijas devīze ir: «Ja tev ir pirmā skatuve, tev būs arī nākamās!» Precīzāk nepateiksi. Tieši pirmajiem soļiem mūzikā, kā izglītībā vispār, ir milzīga nozīme. Pirmie panākumi rada motivāciju, prieku, aizrautību. Tie vajadzīgi, lai rastu sevī spēku smagajam ikdienas darbam, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par profesionālu mūziķi. Arī pie skatuves jāpierod. Diriģents un Dārziņu absolvents Andris Nelsons intervijā uzsvēris, ka labāk ir uzreiz pierast pie muzicēšanas labas kvalitātes koncertzālē, jo tā atbilstoši sagatavo jaunos mūziķus reālajai pasaulei un lielajai dzīvei mūzikā. Mēs to zinām, bet ir citi, kuri vēl par to jāpārliecina.
- Koncertu dalībnieku sastāvs liecina, ka EDMS bijušie audzēkņi ir atsaucīgi, par spīti tam, ka atmiņas par skolu, iespējams, atgādina arī par pārvarētajām grūtībām?
- Par Dārziņskolu dzirdētas dažādas leģendas. Viena no tām, ka skolas absolventi ar šausmām atceras te pavadītos gadus. Jā, slodze skolā ir ļoti liela. Prasību latiņa tiek uzstādīta augstu. Skolas absolventi parasti atceras vispirms ļoti smagu darbu un daudzās stundas, kas pavadītas, spēlējot mūzikas instrumentu. Taču tam ir mērķis. Skolā mācās ne tikai mācību priekšmetus, skolā mācās dzīvi. Tieši skolā ir jāiegūst atziņa, ka panākumu pamatā ir pašdisciplīna un darbs. Topošajiem mūziķiem - arī dziļa muzikālā materiāla izpratne. Nereti skolā jau kā pedagogi atgriežas tās bijušie audzēkņi, daudzi ved mācīties savus bērnus, tā ka nav jau tik traki. Neviens no mūsu uzrunātajiem mūziķiem neatteica piedalīties un sniegt koncertu. Es esmu līdz asarām pateicīga viņiem par to. Uzrunājot trīs trio, brīnumainā kārtā apstākļi sakrita tā, ka visi mūziķi varēja izbrīvēt laiku koncertam vienā un tajā pašā datumā - tā tapa iepriekšējais koncerts Trio trio trio ar Art-i-shock, Nyx un Melo-M piedalīšanos RSU aulā. Pavasarī Marta Sudraba ieradīsies no Vīnes tieši savā dzimšanas dienā, lai sniegtu koncertu. Koncertos piedalīsies Vestards Šimkus (25. janvārī LNB Ziedoņa zālē), Dita Krenberga, Sergejs un Georgijs Osokini. absolventu orķestris, Raimonds Pauls… Tie būs lieliski koncerti, es aicinu visus pirkt biļetes un nākt!
- Vai procesiem Latvijas politikā ir tieša ietekme uz Dārziņskolas tuvāko nākotni, un kāda tieši?
- Procesiem politikā ir ietekme vienmēr un uz visiem. Nacionālās mākslu vidusskolas tiešā priekšniecība ir KM, protams, uz skolas dzīvi kultūras ministram un ministrijas ierēdņiem ir noteicoša ietekme. Nešaubos, ka KM nav pati bagātākā, pagrabos naudu nedrukā, un, tāpat kā skolā, problēmu pietiek. Kod, kurā pirkstā gribi, visos sāp. No kultūras ministra gaidu dziļu izpratni par kultūrizglītības nozīmi mūsu galvenā resursa - cilvēku - attīstībā. Un, ja jau ir izveidota nacionālas nozīmes mākslu skola, tad šā vārda nozīmei būtu jāizpaužas ne tikai nosaukumā. Visas četras apvienojušās skolas ir izcilības savā jomā, un kultūrizglītības jomā NMV jābūt nacionālajai prioritātei.
- Ja problēmu var atrisināt ar naudu, tā nav problēma. Vai šis teiciens būtu patiess, ja pēkšņi tiktu atrasts pietiekams finansējums gan telpu remontiem, gan nepieciešamajiem instrumentiem?
- Ideālu skolu nav. Ir vairāk vai mazāk labas skolas. Arī Emīla Dārziņa mūzikas skolu, kas ir laba skola, ar materiālo līdzekļu burvju nūjiņu par ideālu skolu nepārvērstu. Ir mums arī citas problēmas, piemēram, skolotāju kolektīvs noveco, jauni vietā nāk maz. Daudz jāstrādā pie metodiskā darba, izglītības programmu pārskatīšanas un atjaunošanas.
Taču strādāt gan būtu daudz vieglāk, ja klavieres nebūtu vairs neuzskaņojamas, ja mūzikas korpusā caur šķirbām logos un stūros nevilktu vējš, ja budžets nebūtu acīmredzami nepietiekams ikdienas pamatdarbības vajadzību nodrošināšanai. Un talanti augtu nevis par spīti apstākļiem, bet pateicoties tiem. Tajā pašā laikā ir diezgan daudz kas jau paveikts, lai bērniem un jauniešiem skolas vide būtu drošāka un draudzīgāka. Un nākotne ir cerīga.
Skola, protams, ir skolotājs un skolēns, viss cits ir pakārtoti. Tas, kādas tapetes ir uz sienas, nekā neietekmē izglītības kvalitāti. Un tomēr - nav pēckara gadi. Flauta kartupeļu bedrē nav jāspēlē.
***
• Beigusi RTU kā inženiere ķīmiķe tehnoloģe, LU kā matemātikas skolotāja, RPIVA ieguvusi maģistra grādu skolvadībā
• Ķīmijas un matemātikas skolotāja, skolas direktore Grundzāles pamatskolā
• Matemātikas skolotāja un mācību pārzine Jūrmalas Alternatīvajā skolā.
• Kopš 2012. gada bijusi EDMV mācību pārzine vispārizglītojošajos priekšmetos, 2015.-2016. g. direktora pienākumu izpildītāja, 2016.-2017. g. direktore, kopš 2017. g. struktūrvienības EDMS vadītāja.
