ATSKATS: Franču mežģīnes un adrenalīns LNSO Vecgada koncertā
Gada nogale mūzikas dzīvē parasti iezīmējas ar ārkārtīgi aktīvu piedāvājumu – īpašiem Vecgada koncertiem, ko piedāvā teju katra kultūras iestāde, acīmredzot pamatoti pieņemot, ka gada nogalē uz koncertiem mēdz doties arī sezonas laikā koncertzālēs retāk sastopama publika un ļaudis, kuriem opera vai simfoniskā orķestra koncerts saistās ar īpašāku izklaidi salīdzinājumā ar tām, kas tiek baudītas ikdienā.
Svētku koncertos vairākus vakarus pēc kārtas tiek atskaņota viena un tā pati programma, un tie ir labi apmeklēti. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris saviem klausītājiem šogad Vecgada koncertos piedāvāja atkalredzēšanos ar temperamentīgo itāļu diriģentu Sesto Kvatrīni, tikšanos ar vijolnieci Paulu Šūmani virtuozā franču mūzikā un mazliet vokālās mūzikas meksikāņu izcelsmes tenora Djego Silvas izpildījumā. Sesto Kvatrīni pirmoreiz Latvijā viesojās 2016. gada rudenī, diriģējot Kristīnes Opolais solokoncertu sēriju Liepājā, Rīgā un Rēzeknē ar LNSO. Starp citu, šosezon Sesto Kvatrīni kļuva par Lietuvas Nacionālās operas māksliniecisko vadītāju, līdz ar to Baltijā sastopams ir itin regulāri. Trīsdesmit četrus gadus vecais diriģents izceļas ar izkoptu muzikalitāti un mākslinieciskām ambīcijām, kuras slīpētas, vairākus gadus asistējot diriģentam Fabio Luizi Ņujorkas Metropoles operā. Viņš lieliski pārzina un jūt opermūziku, taču šajā koncertā atklājās arī kā talantīgs simfoniskais diriģents, turklāt visai sarežģītā repertuārā - Berliozs, Sensānss, Ravēls.
Šoreiz LNSO Vecgada koncertu programma bija izteikti sadalīta divās savstarpēji nesaistītās daļās - vienā skanēja jau pieminētās franču simfoniskās mūzikas lappuses, bet otrā - populāras vokālās melodijas un intermeco no tikpat populārām verisma operām. Uvertīra Romas karnevāls ir Hektora Berlioza viens no interesantākajiem opusiem un 20. gadsimta orķestrācijas spilgts piemērs. Tajā iespējams saklausīt visu simfoniskā orķestra tembrālo krāsu spektru, dzirkstošus stīgu instrumentus, spilgtas koka pūšaminstrumentu partijas, ieskaitot burvīgu solo angļu ragam un strauju, ugunīgu raksturu, kas piestāv svētku koncertam. Lai arī sākotnēji šķita, ka diriģenta un orķestra kopējais lasījums veidojas mazliet piesardzīgi, skaņdarba gaitā tas pamazām ieguva raitu un krāšņu kopainu.
Kamila Sensānsa Introdukcija un rondo kapričozo, savulaik veltīts jaunajam Pablo Sarasatem, Paulas Šūmanes virtuozajā lasījumā atklāja publikai spilgtu franču vijoļspēles skolu baudījušu jaunu mākslinieci, kas nebaidās izaicinājumu, taču ne mirkli nekļūst pašmērķīga un neaizraujas ar ārišķīgiem efektiem savā sniegumā. Morisa Ravēla hrestomātiskajā Bolero Sesto Kvatrīni centās turēt orķestri stingros grožos, lai nezustu šim skaņdarbam raksturīgā, teju transu izraisošā pulsācija. Viņš neļāva publikai atslābt, ar dinamikas palīdzību arvien kāpinot uztveres asumu, akcentējot katru jaunu solo instrumentu vai grupu un pamazām audzējot skaņdarba dramaturģiju no tikko jaušama sniegpārsliņas pieskāriena līdz vulkāniskam izvirdumam, ļaujot slaveno tēmu izdziedāt dažādiem pūšaminstrumentiem, ieskaitot saksofonu (Oskars Petrauskis, Baiba Tilhena), tādējādi vispirms liekot klausītājam koncentrēties uz katru jaunu instrumenta balsi, pamazām atslābstot ritma zīmējuma monotonijas skavās.
Patīkami, ka LNSO Vecgada koncerti iztika bez liekiem spīguļiem un grabuļiem, papildinot mūziku ar neuzbāzīgi elegantu skatuves noformējumu (Agne Mennika) un krāsainu gaismu partitūru (Mārtiņš Feldmanis).
Koncerta otrajā daļā diriģents Sesto Kvatrīni aicināja uz skatuves tenoru Djego Silvu, atskaņojot populāras itāļu un spāņu dziesmas. Ar patīkamu, samtainu tembru apveltītais tenors diemžēl gan izklausījās piedzīvojis Latvijas paskarbā klimata pieskārienu. Tādēļ visai populārā repertuāra, kurā ietilpa gan Ernesto Kurtisa Non ti scordar di me, gan Agustīna Laras Granada, atskaņojums kļuva par neparedzētu adrenalīna piedzīvojumu klausītājiem, liekot gan līdzpārdzīvot, gan mazliet dusmoties. Acīmredzot joprojām labais tonis skaitās nevis paziņot klausītājiem, ka, piemēram, dziedātājs ir apslimis, tomēr dziedās, bet paļauties, ka neviens nesadzirdēs. Tomēr tas nav korekti pret klausītāju, turklāt arī rada nepareizu priekšstatu par dziedātāju.
Koncerta otrajā daļā mazliet pajuka arī orķestra un diriģenta sazobe, sevišķi superpopulārajā intermeco no Pjetro Maskanji operas Zemnieka gods, kur orķestris likās mazliet citā ieskatā par tempiem un dinamiku nekā diriģents. Pēc pirmā LNSO Vecgada koncerta priekam par franču mežģīnēm koncerta pirmajā daļā pielavījās vēlme turēt īkšķus par grieķu lirikas un mūzikas aizgādnes mūzas Eiterpes labvēlību Djego Silvam arī pārējos divos koncertos. Cerams, līdzēja.