RECENZIJA: Viessolistu parāde Džakomo Pučīni "Bezdelīgā"
Decembrī LNOB, iezīmējot gada nogales svētku sezonu, piedāvāja klausītājiem Džakomo Pučīni operas Bezdelīga koncertuzvedumu ar azerbaidžāņu soprānu Dināru Alijevu Magdas lomā.
Koncertuzvedumi mūsu opernamā ir reta, tomēr regulāra parādība, kas ļauj izskanēt maz dzirdētām opermūzikas lappusēm un iepazīt jaunas viessolistu balsis. Dināru Alijevu gan Rīgas opermīļi zina itin labi. Būdama starptautiskā apritē jau vairāk nekā 10 gadus, viņa šeit ir gaidīta viešņa jau kopš 2011. gada pavasara, kad māksliniece šeit dziedāja titullomu Dž. Verdi Traviatā Andreja Žagara iestudējumā. Sekoja Tatjana P. Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā, taču spožākās virsotnes Maskavas Lielā teātra solistes sniegumā šeit saistās ar Leonoras lomu Dž. Verdi Trubadūrā 2016. gada vasaras festivālā Viva Verdi! un Ernani koncertuzvedumu šī gada janvārī. Tajā viņa dziedāja Elvīras lomu rūpīgi atlasītā viessolistu komandā diriģenta Daniela Orena vadībā. Kopš 2015. gada Alijeva Maskavā rīko arī savu opermūzikas festivālu Opera Art. Tajā tieši Bezdelīgu koncertuzveduma variantā aizvadītajā gadā viņa uzaicināja diriģēt LNOB koncertuzveduma muzikālo vadītāju Jāni Liepiņu.
Operetiskais raksturs instrumentācijā šo Pučīni opusu no citiem mazliet atšķir stilistiski, tomēr neatceļ augstās prasības pret solistiem. Tādēļ to būtu kļūdaini uzskatīt par vieglu, lai arī melodijas, iespējams, ir šūpojošākas un noskaņa bezrūpīgāka nekā dramatiskajās Pučīni operās. Bezdelīgu Pučīni sarakstījis pēc Vīnes Carltheater pasūtījuma 1913. gadā, taču karš atliek pirmizrādi līdz 1917. gadam Montekarlo teātrī. Eiropā tolaik operetes ir modē. Pučīni ļaujas laikmeta stila vingrinājumiem un eksperimentiem, vienlaikus saglabādams savu jau nostiprināto muzikālo rokrakstu. Orķestrī ieskanas džeziski ritmi, savdabīgas solo melodijas, atsauces uz modes dejām un tamlīdzīgi. LNOB orķestrim Jāņa Liepiņa vadībā izdevies uztvert zelta vidusceļu, saglabājot gaumīgu atturību ekspresijā un izceļot partitūras savdabību muzikālajā aspektā. Jāpiebilst, Bezdelīgu mūsu operteātra repertuārā var uzskatīt par jaunumu, jo iepriekšējo reizi tā skanējusi sen - 1990. gadā ar Inesi Galanti titullomā.
Solistu sastāvā redzējām divus līdz šim Rīgā nedziedājušus tenorus - baltkrievu Pāvelu Petrovu un amerikāni Džonu Ērvinu. Pāvels Petrovs jūnijā Jūrmalā piedalījās Hansa Gabora vokālistu konkursā, iegūstot augsto trešo vietu. Jau septembra sākumā viņš triumfēja arī Plasido Domingo organizētajā konkursā Operalia, iegūstot 1. vietu operas kategorijā un Domingo specbalvu arī spāņu sarsuelās. Petrovam piemīt maigs, izlīdzināts tembrs un trenēta kantilēna, kas viņa dziedājumu padara itālisku. Džons Ērvins savukārt pozicionējas kā aug-stais belkanto un franču romantiskās mūzikas tenors, taču viņa balss pilnvērtīgi atvērās tikai koncertuzveduma trešajā cēlienā. Dināra Alijeva, abi tenori un latviešu soprāns Inga Šļubovska-Kancēviča, kā arī Krišjānis Norvelis baņķiera Rambaldo tēlā veidoja pārliecinošu koncertuzveduma kodolu gan individuāli, gan duetos un ansambļos. Vokālo sniegumu papildināja aktieriska partnerība, kas ļoti piestāv Bezdelīgas raksturam un piešķīra koncertuzvedumam koķetu teatralitāti.
Pāvela Petrova dzejnieks Prunjē izcēlās ar veselīgu pašironiju, Džona Ērvina Rudžēro - ar jauneklīgu dedzīgumu, savukārt Dināra Alijeva, prasmīgi valdot savu vareno balsi, kura tomēr šķiet ilgojamies pēc daudz dramatiskākām lomām nekā Magda, iepriecināja ar smalku tehniku un daudzšķautņainu tēla interpretāciju, sevišķi izceļot izsmalcinātās, bet garlaikotās kurtizānes pārtapšanu par nabadzīgo Poleti, kura atgriežas krodziņā pie Buljē rekonstruēt pagājības romantiku. Trešajā cēlienā Alijeva un Ērvins Pučīni, meistarīgi neiebraucot sentimentalizācijas grāvī, panāca Pučīni traģiskajām operām raksturīgu līdzpārdzīvojumu par abu mīlestības neiespējamību par spīti tam, ka neviens no varoņiem bojā neiet.
Atbalstošajā sastāvā šajā koncertuzvedumā jāizceļ operas vīru kora grupa un trīs LNOB solistes - Marlēna Keine, Jūlija Vasiļjeva un Laura Grecka. Vienlaikus, protams, mazliet žēl, ka par maz tiek mērķtiecīgi stimulēta pašmāju solistu vokālā izaugsme ilgtermiņā, sniedzot viņiem vairāk iespēju sevi pierādīt galvenajās lomās, kas būtu iespējams, nedaudz pamainot repertuāra politiku. Neapšaubāmi, ir patīkami klausīties augstas raudzes viessolistus (tostarp no Latvijas), kuru klātbūtne liecina par attīstītiem LNOB starptautiskajiem sakariem un pietiekamiem finanšu resursiem. Cerams, ka teātris arī domā par to, kā uzlabot štata mākslinieku konkurētspēju ne tikai latviešu oriģināloperās, bet arī pasaules opermūzikas klasiskajā repertuārā.