Šo trešdien, 5. decembrī, mūzikas namā Daile notiks Ievas Akurateres un Aivara Hermaņa koncerts, kurš vienlaikus noslēgs Ievas 60. jubilejas gadu un prezentēs abu mūziķu jaunāko albumu Vēlēšanās.
Dziedātājas Ievas Akurateres sadarbībā ar ģitāristu un komponistu Aivaru Hermani tapušais soloalbums Vēlēšanās ir vēl gluži silts, kūpošs un tikko no CD ražošanas rūpnīcas - neliels ieskats tajā tika dots jau sestdien mūzikas un mākslas festivālā Bildes notiekošā veterānu koncerta ietvaros. Savukārt Dailē tiks nospēlēti visi deviņi šajā albumā iekļautie skaņdarbi, bet koncerta otrā daļa būs veidota Latvijas simtgades zīmē, un tajā būs dzirdamas Ievas zelta fonda dziesmas Ceļojums, Manai tautai, Lūgšana u.c., kā arī vairāki iepriekš nedzirdēti skaņdarbi. Atšķirībā no ieraksta, kas radīts divatā Aivara mājas studijā, koncertā pievienosies arī mūziķi Ilze Grunte (ģitāra), Juris Kristons (taustiņi/stīgu sampli) un Ievas dēls Matīss Akuraters (perkusijas).
Iesāka ar... suni
Dziedātājas Ievas Akurateres un ģitārvirtuoza Aivara Hermaņa sadarbība aizsākusies aptuveni pirms 30 gadiem.
Par tās pirmo kucēnu - gandrīz tiešā un mazliet pārnestā nozīmē - saucama dziesma Ar tevi, kas izdota 1988. gadā Igo, Ievas un grupas Remix izpildījumā. «Man bossa-nova stils vienmēr licies tuvs, taču nebija kur šādu mūziku spēlēt, ja nu vienīgi krogā,» pirmsākumus atminoties, joko Aivars Hermanis. «Filharmonijas grupu laikos spēlējām popmūziku, arī rokmūziku, bišķiņ džezroku, bet šāda veida mūziku gan ne. Šis meldiņš man radās kopā ar Igo - pat neatceros kur, vai tikai tas nebija kādā viesnīcā Ļeņingradā. Bez liela mērķa un bez pasūtījuma - citkārt dziesmas tiek rakstītas, jo tās ir vajadzīgas kādai programmai u. tml., bet šis bija vienkārši tāpat. Tolaik estrādes un arī rokmūzikas dziedātāji dziesmas izpildīja ar kārtīgu spēku un spiedienu, bet es gribēju, lai Igo ar Ievu dzied tādā kā brazīliešu stilā - dabiski, nepiespiesti, bez jebkādiem pārvokalizētiem toņiem. Man vajadzēja iestāstīt viņiem šo te stilu, bet viņiem - pie tā piešauties, kas nemaz nebija tik vienkārši. Tas bija liels izaicinājums, taču rakstījām, kamēr tas izdevās. Tieši šī dziesma bija aizsākums līnijai, kas turpinās nu jau 30 gadus.» Starp citu, šo dziesmu paši mūziķi labāk pazīstot ar nosaukumu Par suni - tas laikam tāpēc, ka klipā redzamas suņa pēdas, bet tekstā piesaukts suns...
Radošā sadarbība turpinājās, strādājot pie dziesmu cikla jeb raidlugas Klusums starp mums (1990) ar Igo dzeju - tās neoficiālais nosaukums ir Tu un Es. Šī programma pēc skaņuplašu firmas Melodija vadītāja Alda Ermanbrika iniciatīvas tika izdota vinila plates formātā. Sekoja dzejnieka Linarda Tauna vārsmu iedvesmots cikls Plīvošana ar pilsētu (1997). «Ieva man iedeva dzejoļu grāmatiņu. Paņēmu to līdzi uz Ameriku, kur mēs ar Remix dzīvojāmies pa studijām. Kādas desmit dienas mitinājos arī pie draugiem Manhetenā - tur visus meldiņus arī sarakstīju,» atminas Aivars. Jaundarbā Vēlēšanās gandrīz visu dziesmu vārdu autore ir pati Akuratere - tā ir lielākā atšķirība no abiem iepriekšējiem CD.
Dzejnieces talants
Savulaik Ieva kā dzejniece un dziesmu vārdu autore izpaudusies gan savā solo daiļradē, gan grupu Simulācija un Lidojošais paklājs programmās, taču ieilgusī pauze dzejā esot dziedātāju padarījusi šajā jomā nedrošu. Taču pagājušajā ziemā izveidojušies ideāli apstākļi radošajam procesam: savā Apšuciema mājā Ieva pa vienu logu varēja raudzīties uz Lāčupīti, pa otru - tālumā saskatīt jūru, līdz ar to dzejot sev tīkamā, harmoniskas un laimīgas situācijā nobriedušas sievietes pašapziņā.
Pirmais sadarbības turpināšanas virziena impulss bijis Ievas agrā jaunībā sacerētais dzejolis Naktī, kam Aivars atrada vajadzīgo melodiju. «Ik pa laikam spēlējām šo programmu [Plīvošana ar pilsētu] un prātojām, ka vajadzētu vēl kaut ko tādā pašā garā, kaut ko jaunu. Prasīju Ievai - varbūt tev ir kādi dzejoļi, kas tev pašai patīk?! Jo esmu tāds tips, kam vispirms vajag dzejoli, un tikai pēc tam varu tam radīt meldiņu. Viņa man iedeva šo savu dzejoli, es uzrakstīju dziesmu, kuras pirmatskaņojums publiski notika manā 60 gadu jubilejas koncertā. Otra jaunā dziesma bija Vienaldzības ar Vizmas Belševicas dzejoli. Nu, un tad es Ievai teicu - ja sarakstīsi vēl kādus pantiņus, es tiem sacerēšu mūziku - varēsim ierakstīt plati!» stāsta Aivars. «Un tad viņa man sāka ik pa brīdim sūtīt jaunos dzejoļus - Ievai bija pamatīgs uzrāviens. Un šie teksti bija riktīgi labi! Patiesībā viņa ir ļoti laba dzejniece - sievišķīgi emocionāla būtne, kurai piestāv dzeja, turklāt galu galā viņa taču ir [teātra zinātnieces Līvijas] Akurateres meita! Reāli labi un dabīgi vārdi, kas labi atspoguļo pašas Ievas izjūtas, līdz ar to arī man meldiņi rakstījās ātri, bez aizķeršanās.»
Kā cilvēks - orķestris
Mūzikas pazinēji un arī paši mūziķi šīs programmas stilu formulē kā impresionismu - tā ir viegla, gaisīga rotaļa ar situācijām, svarīgu lietu nesvarīga piesaukšana, uzplaiksnījumu un gaismēnu mija. Pateicoties kopīgajam redzējumam, daži nepieciešamie labojumi un korekcijas veidojušies viegli un ātri: Aivars bez liekas kautrības ņēmis no dzejoļiem tos, kurus uzskatījis par labiem esam, neveiklais ticis aizmests, bet veiksmīgais - paturēts un izstrādāts. No viena datora uz otru, tā teikt, «caur mākoni» ceļojušas vārsmas un skaņas, un vakarā iesūtītais Ievas vēstījums otrā rītā jau pārtapis dziesmā. Abu autoru saliedētību pierāda dziesmas Stāvs tapšana: Akuraterei dzejojot prātā bijusi budistu klostera atmosfēra, un viņa izbrīnījās, kad Hermanis atsūtīja pavadījumu ar gongu, zvaniņu un tablu skaņām, jo komponists bija nojautis Ievas domu pat bez skaidrojuma. Tikpat dabiski tapuši arī pārējie skaņdarbi. Jaunais albums pilnīgi noteikti patiks tiem, kuriem iet pie sirds Ievas vienkāršās, dabiskās un sirsnīgās dziesmas ar Aivara izsmalcināti eleganto ģitāras spēli. «Darījām to, kas pašiem patīk,» - ierakstu, kas tapis Hermaņa mājas studijā, vērtē tā radītāji.
Interesanti, ka Aivars šoreiz iespēlējis praktiski visu instrumentālo sadaļu - ģitāras, basu un perkusijas, izveidojis stīgu semplus utt., bet skaņu celiņus samiksējis Raimonds Macats. «Šis ir albums, kurā visu esmu izdarījis pats, izņemot Ievas dziedāšanu un fināla miksu, ko uzticēju Raimondam Macatam,» palepojas Aivars Hermanis. «Pats miksēt vēl tik labi neprotu, lai tas izklausītos tik labi, cik labi pašam gribētos dzirdēt, bet Raimondam ir milzu pieredze. Viss pārējais, skaņas, sempli ir manis paša izvēlēti un ieskaņoti, ieskaitot stīgu ansambli un Latīņamerikas stila pavadījumus. Dzīvu stīgu orķestri es nevaru atļauties, turklāt mājās guļamistabā tas tāpat neietilptu,» joko mūziķis.
Pagaidām jaunās programmas tālākā virzība vēl nav precīzi zināma, taču koncertam mūzikas namā Daile noteikti būs turpinājums. «Vēlēšanās nav koncerta žanrs, tā vairāk ir kamermūzika, kas piemērota izpildīšanai nelielās telpās, piemēram, bibliotēkās, muzejos u.tml., jo tā ir klusa un mierīga mūzika. Pēc Jaungada sāksim prātot par vēl kādiem koncertiem, bet trešdien notiekošais nebūs koncerttūres aizsākums - tā pirmkārt un galvenokārt būs diska prezentācija Ievas jubilejas gadā.» .
