Mikrofona dvēsele Lia Guļevska
 
©Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

Šodien, 30. novembrī, VEF Kultūras pilī un rīt Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē notiks savulaik populārās Mikrofona aptaujas 50 gadu jubilejas koncerti. Pie to vadības stūres – leģendārie radio raidījumu vadītāji Gunārs Jākobsons un Lia Guļevska.

Latvijas Radio vienmuļajā ēterā raidījums Mikrofons pirmoreiz izskanēja 1965. gada 1. aprīlī. Tolaik tas bija iecerēts kā pretspars padomju režīmam netīkamajai Amerikas Balsij, tāpēc skanēja tajos pašos laikos, kad Amerikas Balss, un tam tika dota arī daļēja (pieskatāma) brīvība sižetu veidošanā un mūzikas izvēlē. Pēc trīs gadiem savas gaitas sāka Mikrofona aptauja, par kuras pirmo uzvarētāju kļuva Raimonda Paula Mežrozīte. Par to viņam no aptaujas tēva, raidījuma redaktora Gunāra Jākobsona rokām turpat uz radiomājas lielajām kāpnēm balvā tika pasniegts… dermatīna vimpelītis. Kā grāmatā Tikai dziesma nenosalst… atminas G. Jākobsons, komponists, kura meitai Anetei tolaik bija četri gadi, esot sev raksturīgajā manierē tikai norūcis: «Kur es to karog’ liks, vai meitai apakš dups…» Gadiem ritot, aptauja ieguva popularitāti, par kādu jebkurš raidījums var sapņot vēl šobaltdien - tam nebija līdzinieku tolaik, nav arī tagad. «Mikrofona aptauja gadu gaitā pārtapa par latviešu tautas mazajiem dziesmu svētkiem, ar savu tautisko garu un vienotību tuvinot mūsu lielo dziesmoto revolūciju,» teikts jubilejas koncertu pieteikumā.

Šajos koncertos klausītāji veldzēsies atmiņās kopā ar tādiem izciliem mūziķiem kā Mārtiņu Braunu, Viktoru Lapčenoku, Žoržu Siksnu, Adrianu Kukuvasu, Borisu Rezņiku, Olgu Rajecku, Uldi Marhilēviču, Jāni Lūsēnu, Uģi Rozi, Jāni Paukštello, Gunti Veitu, brāļiem Ziemeļiem u.c., kā arī dzirdēs jaunākās paaudzes dziedātājus. Savukārt Neatkarīgā aicināja uz sarunu Liu Guļevsku, kuru pats Maestro savulaik dēvējis par Mikrofona dvēseli.

- Kā vērtējat Mikrofona aptaujas 50 gadu jubileju? Ar ko izskaidrojams šī raidījuma un arī dziesmu aptaujas fenomens?

- Tas, ka Mikrofona aptaujai ir 50, ir brīnišķīgi, bet tas nav mūsu nopelns - ir kāds spēks, kas ir lielāks par mums. Atklāti sakot, par visu to, kā Mikrofons atkal ir atdzimis, manī ir nerealitātes sajūta. Kad 50 gadi bija pašam Mikrofonam, mēģināju to reanimēt, taču īpašu interesi tas neizraisīja. Bet, pateicoties Latvijas medijiem, kas uzrunāja Gunāru, un viņš pēc tam uzrunāja mani, tapa grāmata Tikai dziesma nenosalst… «Mikrofons» - Latvijas fenomens. Esmu diezgan liela fatāliste - acīmredzot Dievs to tā bija izkārtojis, un Mikrofons bija pelnījis, lai atkal kā Fēnikss augšāmceltos no pelniem. Redzot, cik labi tiek pirkta grāmata, kāda ir tās radītā rezonanse, cik daudz par to runā utt., jāsaka - tas ir liels brīnums! Pasaulē ir daudz brīnumu, un šis acīmredzot ir viens no tiem, kas tik dziļi iegājis mūsu tautā, līdz pat kaulu smadzenēm, ka pat pēc 50 gadiem cilvēki to atceras - arī viņu bērni un bērnubērni! Vēl pēc 50 gadiem droši vien vairs neviens Mikrofonu neatcerēsies, bet šis vēl ir tas brīdis, kad tas nav zudis. Neko jaunu nepateikšu, varētu citēt tikai to, ko saka Jānis Peters turpat uz grāmatas vāka - šī aptauja bija kā dziesmu parlamenta ievēlēšana, tā bija viena no to laiku retajām patiesajām pilsoniskajām kustībām, kas nebija organizēta no augšas, kas visus turēja kopā.

- Kā tieši Mikrofons vienoja? Kā mikrofoniešu komanda to panāca?

- Man ir līdzība ar tumšu rudens vakaru. Katrs sēž kaut kur savā lauku mājiņā, un tad pienāk vakars un atskan Mikrofons. Un tas visus vieno! Jo katrs varēja uzzināt, kas citam patīk Latvijas otrā pusē, par ko viņš domā, ko raksta. Ne velti šīs aptaujas uz dažiem gadiem aizliedza. Toreizējais Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Ilmārs Īverts vislabāk saprata, kas ir šī aptauja un ko tā var izdarīt padomju režīmam, tāpēc, nācis pie varas, uzreiz to aizliedza. Pēc šī mēmā perioda 1976. gadā ļoti simboliski uzvarēja Mēmā dziesma - džins bija izlaists no pudeles, un viņi to vairs nevarēja dabūt atpakaļ. Acīmredzami Mikrofonam ir bijusi liela nozīme mūsu tautas konsolidācijā, un man tikai jāpateicas augstākajiem spēkiem, ka es tajā visā nonācu un varēju piedalīties.

Laikam ritot, mainījās Mikrofona veidotāju paaudzes, bet neviens tolaik nedomāja par sevis izcelšanu, lai pats nonāktu pirmajās lomās - domājām tikai par programmu, kā to iespējami labāk un interesantāk pasniegt klausītājiem, un, kā reiz teica Eduards Pāvuls, ielikt kādu kloķi toreizējai varai. Protams, iespēju robežās. Cik sižetu mums nesvieda atpakaļ, cik tos nevajadzēja no raidījuma izņemt! Cik asaru neesmu izlējusi kaut vai par to, ka no raidījuma tiek svītrots Kārļa Zāles vārds! Nelīdzēja pat manis piesauktais arguments, ka kādā no Ļeņina Kopoto rakstu pirmajiem sējumiem kā padomju tēlniecības pamatlicējs ir minēts Kārlis Zāle. Kur es to biju rāvusi, nezinu. Bet nelīdzēja nekas, viņi zināja visu. Arī to, kā skan Izraēlas himna, ko mēs reiz pilnīgi nezinot palaidām ēterā - pēc tam nācās iet skaidroties. Kas ir tie viņi? Nezinu, rīkojumi pienāca no Centrālkomitejas - kas tur ko klausījās un kas kam ziņoja, man nav ne jausmas.

- Šķiet, tolaik viņiem neveselīgu interesi izraisīja teju katra otrā latviešu dziesma…

- Jubilejas koncertā skanēs arī Dziesma, ar ko tu sācies - Imanta Kalniņa dziesma ar Vika vārdiem. Interesanti, ka atskaņošanas laikā ar to nebija nekādu problēmu - pat brīnums, kā viņi nepiesējās! Bet, kad izskanēja [Mikrofona ‘79 aptaujas] koncerts un 1. janvāra vakarā to parādīja televīzijā, aizejot uz darbu 2. janvāra rītā, pirmais, kas man bija jādara, jāraksta paskaidrojums partijas CK - kas tie par vārdiem?! Mārtiņa Brauna Daugaviņu ar Viļa Plūdoņa dzeju mums uz laiku bija jāizņem no aptaujas, tāpat bija ar Raimonda Paula Trīs runčiem - tie gan izlidoja no ētera uz neatgriešanos. Kāpēc? Jo buržuāzisks piedziedājums! Jā, Valda Artava teksts, bet «skaista ir jaunība, tā nenāks vairs» - Ulmaņa laiku dziesma, ko Maestro veiksmīgi bija paņēmis kā piedziedājumu. Nu, lūk, jūs to nezināt vēl šodien, bet viņi zināja!

- 1986. gads - Dzimtā valoda, 1987. gads - Zigmara Liepiņa Kalpu dziesma, 1988. gads - Igo Pie laika ar «brīvību tēvzemei nelūdzam, pieprasām!» - kā tas izgāja cauri?

- Tā bija Igo uzdrošināšanās. Grupas puiši toreiz bijuši diezgan bažīgi, vai nav par ātru iziet uz skatuves ar šādu tekstu, bet Igo to dabūja cauri - viņš pateica, ka dziedās, viss, un āmen! 1987. gadā bija mazdrusciņ vieglāk, bet 1986. gadā ar Dzimto valodu nelīdzēja ne tautu draudzības piesaukšana ar Moldāvijas Padomju Sociālistisko Republiku, ne Imants Ziedonis, kurš šo moldāvu dzejnieka Grigores Vieru dzeju bija tulkojis. Tā kā oficiāli nekam nevarēja piesieties, tad atrada ieganstu - Jāņa Groduma balss. Un lika dziesmu pārdziedāt - piedāvājot to pat Igo, taču viņš atteicās. Izlīdzējās ar Radio kora vīriem. Tolaik dziesmu ieraksti gāja uz diviem magnetofoniem, viens - rezervei, ja koncertā pēkšņi kaut kas nobruktu. To, ka skaņu puiši speciāli ēterā palaiduši oriģinālo Groduma un Līvu ierakstu, apjēdzām tikai vēlāk - uztraukumā to pat nepamanījām. Rezultāts bija brīnišķīgs, vienīgi žēl, ka no TV ieraksta lika izgriezt kā Grigori Vieru, tā toreizējo Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Jāni Peteru, kurš sveica savu kolēģi ar uzvaru. Šādi atgadījumi bijuši dažādi un daudzi. Viens ārprāts nomainīja citu, bet mēs pa to vidu radiomājā dauzījām traukus, lai atbrīvotos no negatīvās enerģijas.

- Šobrīd cilvēkiem šķiet apgrūtinoši atbildēt e-pastā, bet tolaik jums pienāca tūkstošiem un tūkstošiem vēstuļu! Katru vajadzēja izlasīt un pēc tam fiksēt par dziesmām nodotās balsis.

- Kad tuvojās aptaujas fināls, tad no radiomājas trešajā stāvā esošās vēstuļu daļas uz Mikrofona redakciju otrajā stāvā katru dienu nesa maisus ar vēstulēm. Aktivitāte bija milzīga - visdažādākajās sfērās un sociālajos slāņos, mums pat sūtīja telegrammas no kuģiem! Kad jutām, ka paliek par traku, lūdzām klausītājus vēstulēs pasvītrot dziesmas nosaukumu, taču arī pirms tam bijām jau iemanījušies divu vai pat trīs lappušu garajā vēstulē uzreiz uzķert, par kuru dziesmu tiek balsots. Mūs jau interesēja arī pašas vēstules, jo tajās cilvēki rakstīja ne tikai par dziesmu, ko izvēlējušies, bet arī par Mikrofonu un sevi - kā viņiem iet, ko viņi dara, kas attiecīgā gada laikā noticis ģimenē utt. Savukārt tas bija avots, no kā veidojām sižetus nākamajiem raidījumiem. Šīs vēstules likām lielā maisā un janvārī, februārī, kad bija brīvāks, lēnā garā lasījām. Ja vēstulē rakstītais varēja ieinteresēt arī citus, braucām pie šiem cilvēkiem ciemos.

- Šķita, ka Mikrofona aptauja beigsies jau 1982. gadā, kad tajā nolēma vairs nepiedalīties Raimonds Pauls, tomēr aptauja ilga vēl daudzus gadus - finišs bija Mikrofons ‘94. No malas raugoties, liekas, ka Mikrofona beigas sākās tieši ar šo fizisko vēstuļu ēras galu?

- Nevarēšu precīzi atbildēt, jo pārstāvu to vecmodīgo daļu, kurai tiešām pietrūka šo vēstuļu. Man nepatika jau bezkaislīgās anketas, kas sāka aizvietot sirsnīgās vēstules. Mūsu vietā raidījuma vadībā nāca jauna paaudze, ar citādāku pieeju, vairāk sevi izcelt griboši. Arī dziesmas bija krietni atšķirīgākas - roks, pops, folks, šlāgeris utt. Tas sašķēla auditoriju. Zuda sirsnīgums, daļai vecākās paaudzes klausītāju vairs nepatika šīs dažādās dziesmas. Es domāju, vienkārši visam reiz pienāk savs laiks. Jāatzīst, ka Mikrofons mazliet sāka arī veģetēt. Taču tukša vieta nepalika - tika izveidots Latvijas Radio 2.

- Savulaik tikšana Mikrofona aptaujas fināldziesmu skaitā vien bija milzu panākums.

- Noteikti! Mūziķi paši atzinuši, ka nonākt Mikrofona 15 dziesmu topā jau bija liels gods. Tā bija zaļā gaisma uz koncertiem, panākumiem un atpazīšanu. Taču, kā savās atmiņās saka Viktors Lapčenoks, tolaik vienalga nebija tādas konkurences, lai cits citu censtos samīdīt. Koncerti bija svētki mūziķiem, kuri tur tikās laimīgi, ka ir šāds pasākums, nevis konkurējoši par kādām vietām - to uzsvēris arī mans brālis Adrians Kukuvass. Tas bija notikums, kuru visi gaidīja, kuru visa Latvija skatījās. Neviens neprasīja, cik man par to samaksās?! Mums taču nevienam neko par to nemaksāja - ne scenārija rakstītājiem, ne vadītājiem, ne organizētājiem, ne dziedātājiem, ne komponistiem, ne dzejniekiem! Labākajā gadījumā izteica pateicību, bet drīzāk varēja gaidīt pie sienas piespraustu rājienu. Mana alga mēnesī tolaik bija 105 rubļi. Kad es pēc vidusskolas beigšanas desmit mēnešus nostrādāju slavenajā rūpnīcā VEF, pirmajā mēnesī alga bija 70, nākamajā - jau 120 rubļi. Strādnieku šķiru padomijā atalgoja dāsni!

- Četrus gadu desmitus Latvijas Radio vadījāt dažādus raidījumus. 1970. gadā savas gaitas sākāt raidījumā Dzirkstele, 1973. gadā kļuvāt par Mikrofona redaktori Gunāra Jēkabsona vietā, bet kā nonācāt radio? Vai tiešām no VEF?

- Nē. Pabeidzu Rīgas 50. vidusskolu un stājos filologos. Man patika rakstīt sacerējumus, interesēja literatūra, taču - es izkritu angļu valodā! Mēs taču tolaik skolā svešvalodas praktiski nemācījāmies, jo tām jau īsti nebija lietojuma. Kad vēlāk neklātienē studēju bibliogrāfos, kur iestājeksāmenos angļu valodu likt nevajadzēja, man šajā priekšmetā bija labas atzīmes, bet iestājeksāmenā kaut kā nepaveicās. Šī neveiksme man ļoti iesita pa smadzenēm. Lai šo savu iekšējo pazemojumu padarītu vēl smagāku, izdomāju gadu pastrādāt tur, kas pašai nebūtu pat ienācis prātā, kur man visvairāk nepatiktu. Tolaik manā apziņā tas bija konveijers. Tā nu aizgāju uz rūpnīcu savu sāpju kausu izdzert līdz pašam dibenam. Tolaik VEF tikko bija sācis ražot vēlāk tik populāro radiolu Spīdola, mani nosēdināja pie konveijera pārbaudīt kondensatorus. Ļoti jauks kolektīvs, nebija nekādas vainas! Vienīgi nepatika rīta maiņas - ja konveijers bija jāpalaiž septiņos no rīta, man kā Jūrmalā dzīvojošai tas nozīmēja celties piecos, kas savukārt ziemā nozīmēja pamatīgu brišanu pa sniegu līdz stacijai.

Mana mamma bija bērnu ārste. Kāda viņas pacientu māte strādāja kultūras namā Draudzība. Mamma laikam bija pasūdzējusies, ka meitai VEF diez ko nepatīk, un šī māte sacījusi, ka tur vajadzīga bibliotekāre. Draudzības direktors tolaik bija Emanuels Sotņiks, gudrs vīrs, labi ieredzēts arī Oktobra rajona partijas komitejā. Kultūras nams strādāja ļoti augstā līmenī, tur tika rīkoti dažādi pasākumi un visā Rīgā populāri deju vakari. Gandrīz vienlaikus ar mani no REMR [Rīgas elektromehāniskā rūpnīca] kluba uz Draudzību pārnāca Ivara Mazūra orķestris ar Aivaru Krūmiņu, Raimondu Raubiško, Ivaru Birkānu, Linardu Bāreni u.c. izciliem mūziķiem, un, pats galvenais - līdz ar viņiem arī solists Bruno Oja. Rīgas publikai tas bija kas fantastisks! Būdams pēc tautības igaunis, Oja, ignorējot visus aizliegumus, pārsvarā dziedāja tikai angļu valodā, turklāt ļoti daudz arī džezu. Mana alga no 120 rubļiem rūpnīcā samazinājās līdz 45 rubļiem, bet es biju nonākusi vidē, kas vēlāk bija par pamatu Vieglās mūzikas orķestrim radiofonā - šis ceļš mani beigās vienalga noveda pie mūzikas.

- Uzreiz?

- Nē. Lai vairāk laika varētu atlicināt mācībām, aizgāju strādāt uz Rīgas medicīnas preparātu rūpnīcas arodbiedrības bibliotēku - vadītāja un apkopēja reizē. Un tieši no turienes nonācu radiofona ārštatā. Iemesls? Mani no rūpnīcas aizsūtīja uz kolhozu raut burkānus, piecus soļus no Rīgas, uz Babīti. Kā es apvainojos! Man mājās bija mazs bērns - PSRS saukļi, ka jaunajiem visur atvērts ceļš, īpaši jaunajām māmiņām, ka visi par viņiem rūpējas un atbalsta, bet mani ņem un aizsūta uz kolhozu! Devos pie sava skolasbiedra Valda Darbiņa, kurš strādāja radio, un teicu: «Gribu kaut ko darīt radiofonā, palīdzi!» Valdis sarunāja savu bijušo sievu Rutu Darbiņu, kura strādāja jaunatnes programmā Dzirkstele, lai dod man iespēju veidot materiālus šim raidījumam. Tā sākās mans ceļš radiofonā. Dzirkstelē man ļoti patika. No sākuma ļoti uztraucos, taču mani labi pieņēma. Galvenā redaktora vietnieks bija Rišards Labanovskis, ļoti stingrs un prasīgs, bet tā man bija vislabākā skola. Tā trīs gadus trenējos, līdz ar Dzirksteles vecākās redaktores Marinas Govčas gādību nonācu Mikrofonā. Gunārs Jākobsons tika paaugstināts amatā, un viņa vietā pēc neliela pārbaudes laika pieņēma mani. Laime!

- Pārlecot no senas pagātnes uz nesenāku tagadni: filoloģes un bibliotekāres darbs jums ir palīdzējis grāmatu rakstīšanā, šķiet, jūsu kontā ir jau deviņas grāmatas?

- Nupat iznāca kopdarbs ar Normundu Skauģi Maizes dvēseli meklējot - tā ir divpadsmitā. Nekad mūžā nebiju domājusi, ka rakstīšu. Parapsiholoģe Velta Karnilavičiene savulaik Kauņā pēc pusstundas komunikācijas ar mani pateica divas lietas: jums ir ļoti labs kontakts ar meitu, un jūs rakstīsiet grāmatas. Nodomāju, par meitu precīzi, bet par grāmatām gan nošauts šķībi... Taču nepagāja pat gads, kad mēs ar teātra kritiķi Gunnaru Treimani izveidojām grāmatu par Gunāru Cilinski. Sevi nevaru vērtēt, bet cilvēki teic, ka manas grāmatas viegli lasās. Ļoti cenšos pie tā piestrādāt. Pati to bieži vien esmu jutusi: lasu, lasu un pēkšņi - hop, uzduros kādam teikumam un vairs nevaru palasīt tālāk. Taču, lai viegli lasītos, bija nepieciešams tikai pamainīt dažus vārdiņus vietām, un teikuma plūdums uzreiz būtu pavisam citādāks. Tas pats attiecas arī uz avīžu un žurnālu rakstiem.

- Noslēgumā - ko lasītājiem pavēstīt, ar ko šobrīd nodarbojas Lia Guļevska?

- Šobrīd esmu aplaimota ar diviem lieliem uzdevumiem. Viens - tepat pie šī galdiņa [grāmatnīcas Valters & Rapa pagrabstāva kafejnīciņā] ceturtdienās mēs tiekamies ar Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas sirds ķirurgu Romānu Lāci, kurš pirmais Latvijā transplantēja sirdi un operē vēl šobaltdien. Viņš ir ļoti asprātīgs un interesants cilvēks. Otrs - lēnām, lēnām, pa pilītei, pa pilītei kopā ar Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja bijušo direktori un Lielvārdes dvēseli Anastasiju Neretnieci top atmiņu krājums par to, cik dzīvs lielvārdiešos joprojām ir Edgars Kauliņš - kādreizējais kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētājs. 5. janvārī apritēs 40 gadi, kopš viņš aizgājis mūžībā, bet Kauliņtēvs joprojām dzīvs - tāda ir šī iecere. Tā būs piemiņas grāmata, kuras izdošanai nav steigas, pagaidām nav arī konkrēta termiņa, bet viss top. Un, protams, pats svarīgākais - ar prieku sekoju savas meitas Diānas Bērzas un mazdēla Kristera darbībai Latvijas Radio. Vai nav brīnišķīga pēctecība?!

KĀ DADZIS ACĪ padomju režīmam 1986. gadā bija dziesma Dzimtā valoda. Attēlā nedaudz piepucētie Līvi kopā ar dziesmas teksta autoru - moldāvu dzejnieku Grigori Vieru / no privātā arhīva.

Lia Guļevska

Dzimusi 1944. gada 17. maijā

Izglītība: Rīgas 8. pamatskola, vēlāk - Rīgas 50. vidusskola; Latvijas Valsts universitāte, Filoloģijas fakultātes Bibliogrāfijas un bibliotēku zinātnes nodaļa

Mikrofona latviešu vieglās mūzikas aptaujas par gada populārāko dziesmu noslēguma koncertu scenāriste un organizētāja (1979 - 1988), koncertu vadītāja (1981 - 1984)

Darbs Latvijas Radio: Jaunatnes programmas Dzirkstele ārštata autore (1970 - 1973), programmas Mikrofons redaktore (1973 - 1988), Mājas svētība (1988 - 2004), Laikmetu saskare (1998 - 2002), raidījums Latvijas Grieķu kopienai (LR4, 1999 - 2006), tiešraides studija Kāpnes (2000 - 2006), tiešraides programma Klātienē ar klausītāju (2004 - 2006), kultūrvēsturiska autorprogramma Siluets (2006 - 2011), kultūras programmu Talantu galerija veidošana (2014 - 2015)

Pirmā publikācija - 1966. gadā laikrakstā Padomju Jaunatne, veltīta režisora Eduarda Smiļģa 80. dzimšanas dienai

Filozofiski ezotērisku sarunu un rakstu autore žurnālos Mistērija un Taka (2011 - 2015)

MIKROFONA REDAKTORI uz radio balkona. No kreisās - Kārlis Vahšteins, Lia Guļevska, Vizma Apolone un Kārlis Grīnbergs, 1980. gads / no privātā arhīva.

No 2001. līdz 2018. gadam - kopdarbos vai individuāli radījusi 12 grāmatas, tostarp par aktieri un režisori Gunāru Cilinski, karikatūristu Gunāru Bērziņu, firmas Melodija māksliniecisko vadītāju Aleksandru Grīvu, Dailes teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi, aktieri Jāni Kubili un citiem. Kopdarba ar Gunāru Jēkabsonu Tikai dziesma nenosalst. «Mikrofons» - Latvijas fenomens autore

Darbs Latvijas Ordeņu brālības valdē un domē (2015 - 2018)

Par nopelniem Latvijas kultūras labā 2014. gadā saņēmusi V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni

PIE LASĪTĀJIEM. «Mūs [ar Gunāru Jēkabsonu] izdotās grāmatas par Mikrofonu sakarā bieži aicina uz tikšanos dažādās bibliotēkās - joprojām ir interese par Mikrofonu. No vienas puses - brīnišķīgi, no otras puses - pat neticami,» atzīst Lia Guļevska / no privātā arhīva.

Mikrofona aptaujas 50 gadu jubilejas koncertu vadītāja. «Tas ir diezgan liels izaicinājums, jo tomēr jau pagājuši gadi, un es par šādām lietām stipri nervozēju, bet, no otras puses - kā producents teica, kurš tad vēl vadīs šo pasākumu, ja ne jūs ar Gunāru! Es teicu - labi, labi, bet tikai maliņā, pie galda, brilles uz deguna un lapiņa priekšā, bez zīmēšanās! Lai būtu kā studijā. VEF Kultūras pils - tas ir labi, bet man īpaši saistoši šķiet tas, ka otrs koncerts notiks Gorā. Es tur nekad neesmu bijusi, bet par šo koncertzāli ir ļoti labas atsauksmes. Ārpus Rīgas ir arī nedaudz citādāka publika - mazliet atklātāki, sirsnīgāki cilvēki. Bet varbūt tomēr maldos, cilvēki jau vienmēr un visur ir atsaucīgi.»

JAUNĀ PAAUDZE. Mikrofona aptauju atceras gan cilvēki gados, gan jaunieši. Attēlā - ar mazdēlu Kristeru Bērzu / no privātā arhīva.