Brāļi Sējāni: Menuetam 50 un būs vēl!
Šā gada nogale aizritējusi divu latvju supergrupu jubilejas koncertsvinību zīmē: pērkonieši atzīmē Ievas Akurateres un Jura Kulakova 60. dzimšanas dienas, bet Menuets – savas pastāvēšanas 50. gadadienu. Abas šīs leģendārās grupas vieno arī tas, ka to sastāvā ir brāļi Juris un Leons Sējāni.
Menuets - mīlēts un vajadzīgs
Šodien, 22. novembrī, un arī sestdien notiks grupas Menuets koncerti Vidzemes koncertzālē Cēsis, rīt - Jelgavas Kultūras namā, bet 25. novembrī - Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Koncertprogramma tiek pieteikta kā Menuetam 50, Latvijai 100, kas ir faktoloģiski precīzi - pašlaik Menuets ir vecākā grupa Latvijā, un arī pasaulē tai nav daudz tik ilggadēju līdzinieku (ātrumā nāk prātā vien 1968. gadā dibinātie Deep Purple). «Ja tagad varam ar pilnu krūti un daudz dažādiem pasākumiem svinēt Latvijas jubileju, tad tolaik nekas tāds nebija iedomājams. Laiki mainās, un mēs visām šīm pārmaiņām esam gājuši cauri. Ar to arī mēs esam bagāti. Mūzika, ko atskaņojam, cilvēkiem acīmredzot joprojām ir aktuāla - VEF Kultūras pilī bija izpārdoti divi koncerti, arī Cēsīs būs divi koncerti, kas pierāda, ka mūsu tautai ir vajadzīgas šīs Imanta Kalniņa un arī mūsu pašu radītās dziesmas, turklāt Menueta izpildījumā. Lai gan 50 tiešām ir maģisks cipars, sirdī mēs esam tādi paši, kā pirms 50 gadiem,» saka grupas basģitārists Juris Sējāns.
Šīs tūres koncertos skan gan populārākās Menueta dziesmas, kuru autors ir Imants Kalniņš - Viņi dejoja vienu vasaru, Alvas zaldātiņi, Dzeguzes balss, Dziesma, ar ko tu sāksies, Četri balti krekli u. c., gan grupas agrīno laikus dziesmas, kuru autori ir Adrians Kukuvass un Juris Sējāns. Grupas sastāvā joprojām ir Adrians Kukuvass, Inese Pabērza, Baiba Jagere, Juris Kulakovs, Juris un Leons Sējāni, Raimonds Bartaševics un Ikars Ruņģis, tiesa, šajā tūrē Kulakova vietā pie taustiņiem darbojas Normunds Puriņš. «Menuets - tā ir sirdsapziņa, kas dzīvojusi divos gadsimtos un turpinās dzīvot latviešu tautā vēl un vēl. Menuets ne tikai atsauc nostalģiskas atmiņas par aizgājušajiem laikiem, bet arī apliecina to, ka dzīvojam šeit un tagad. Muzicēšanas laikā iegūta tūkstošiem grupas mūzikas cienītāju uzticība, kuriem Menueta dziesmas saistās ar atmiņām no jaunības dienām. Tā būs atgriešanās jaunībā, kad mēs kā puķu zēni un meitenes mājas ballītēs un pagalmos uz noskaņotām ģitārām uzstāšanās sākām un beidzām ar Alvas zaldātiņiem,» tā tika pieteikta tūre.
Četri brāļi, četri mūziķi
Menueta oficiālajā biogrāfijā tiek vēstīts, ka «grupas pirmā uzstāšanās notika 1968. gadā, kopā sanākot sešiem Jūrmalas skolēniem, kad brāļi Sējāni un Bartaševici kopā ar domubiedriem sāka kopīgus mēģinājumus rokmūzikā». Viss pareizi, taču ar brāļiem Sējāniem domāti nevis Juris ar Leonu («Mans stāžs grupā ir minimāls - tikai 42 gadi, es tolaik vēl biju sīkais,» smejas ģitārists), bet Juris ar vecāko brāli Andri. «Mēs esam četri brāļi, un visi kaut kādā laika posmā ir piedalījušies Menuetā. Arī Jānis - kordiriģents, kad pārējie bija armijā un spēlēja Zvaigznītē. Vecākais brālis pašlaik ir pensijā un jau labu laiku ar mūziku nenodarbojas - viņam tolaik bija laba veselība, tāpēc viņu paņēma jūrniekos, nācās dienēt trīs gadus, uz kuģa ar mūziku vairs nebija nekādas saskarsmes, un pēc tam viņš vairs Menuetā neatgriezās. Savukārt Jānis joprojām strādā ar koriem - viņš bija diriģents arī korī Daile, kopā ar Gido Kokaru.»
Pirmais mēģinājums noticis vecāku mājās. «Mēs gribējām spēlēt kaut ko jaunu,» atminas Juris. «Ideja radās, visiem mācoties Pumpuru vidusskolā, turklāt visi kopā mācījāmies arī Jūrmalas bērnu mūzikas skolā. Jau sāka ienākties jūrnieku ievestās skaņuplates, kas mums likās kaut kas jauns un supernedzirdēts. Sākām klausīties bītlus, un sākotnējā ideja bija tieši tāda - gribam izklausīties kā bītli, tikai latviešu valodā. Tolaik es iepazinu tādu grupu kā Katedrāle, kas vasarās spēlēja balles turpat Asaros, kur mēs dzīvojām. Tās sastāvā bija Gunārs Šimkus, Vilnis Šmīdbergs, Einārs Raibais pie bungām - viņi bija kā mūsu etalons, jo kopēja bītlu repertuāru viens pret vienu, turklāt rakstīja arī paši savas kolosālas dziesmas, pie tam latviešu valodā. Viņiem veidojās kaut kas ļoti pinkfloidisks. Otra grupa, kas mūs ieintriģēja, bija Imanta Kalniņa 2BBM. Bet Menueta augšupeja sākās, kad mūs no Pumpuru vidusskolas izvirzīja konkursam Ko tu proti, kas tolaik bija kā Eirovīzija, Supernova un X faktors, kopā ņemti. Katrs tolaik centās uz to nokļūt, lai pārstāvētu savu skolu vai rajonu. Mūs izvirzīja, un tur mūs ieraudzīja [skaņu režisors] Jānis Blūms, kurš pēc tam uzņēmās šefību pār Menuetu.»
Liktenīgā tikšanās ar ImKu
Toreiz Menuets konkursā uzvarēja ar Kukuvasa dziesmu Krīt visbaltākie sniegi. Jānis Blūms bija radoša radio un TV personība, un viņš kļuva par jauno puišu vokālo pedagogu, palīdzot tīrīt balsis un piepalīdzot arī ar akordiem. 70. gadu sākumā Menuets klātienē ticies ar Imantu Kalniņu. «Toreiz Imantam izveidojās tāda situācija, ka viņa grupu aizliedza - arī viņiem sanāca nepatikšanas koncerta Ogres estrādē dēļ, tai laikam ir kāda īpaša aura vai lāsts,» joko Juris. «Reiz televīzijā dzīvajā rādīja 2BBM koncertu, mēs parastā magnetofonā ierakstījām tajā skanošās dziesmas - bija daudz dziesmu arī no filmas Elpojiet dziļi jeb Četri balti krekli. Mēs sākām tās iestudēt. Pēc tam dzīve saveda tā, ka iepazināmies ar Imantu Kalniņu: viņa grupa bija aizliegta, kādam vajadzēja uzticēt izpildīt viņa dziesmas, bet mēs tās jau atskaņojām. Kopā ar Albertu Bartaševicu ieradāmies viņa dzīvoklī Zvaigžņu ielā. Tur klāt bija arī Viktors Kalniņš. Pēc šīs iedvesmojošās tikšanās Imants izvilka nošu lapu ar dziesmu Dūdieviņš. Tajā pašā vakarā mēs to iestudējām. Pirmā uzstāšanās notika Māra Čaklā autorvakarā, kur viņš lasīja savu dzeju, Imants arī bija uz skatuves, un Menuets spēlēja. Mani gan neuzlaida uz skatuves, jo bija pārāk gari mati,» to atminoties, smejas Juris.
Lai gan sastāva ziņā atšķirības starp Menuetu un Pērkonu nav lielas, abas skanējumā nav salīdzināmas. «Tāpēc, ka ir absolūti citādāks repertuārs: Menueta pamatā ir Imanta Kalniņa un mūsu pašu dziesmas, bet Pērkonā visas ir Kulakova dziesmas. Imants Kalniņš ir ļoti melodisks un varbūt pat romantisks, savukārt Kulakovs jau ir ar nedaudz asāku, mazliet pat huligānisku piegājienu mūzikai - arī viņam ir melodiskas dziesmas, bet lielākoties iet vaļā riktīgs rokenrols,» skaidro Juris. «Turklāt mēs arī cenšamies katrā grupā ieturēt savu spēles manieri, lai nerastos žanriskā saplūšana. Man bija liels prieks, kad pavisam nesen pēc kāda Menueta koncerta pienāca kāda klausītāja un teica, ka mana ģitāra skanot kā toreiz, kad modē bija čehu Jolantas. Bija patīkami dzirdēt, ka viņa sajutusi atšķirību, jo instrumenti jau ir tie paši, tikai spēles manieri cenšos ieturēt citādāku, ar domām tajā gadsimtā,» piebalso Leons, kura ģitārai gan labāk piestāv Pērkons. «Nu, vispār tā jau ir, bet Menuets ir grupa, kurā uzaugu, šim periodam manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Kad Menuets iesākās, man bija tikai 11 gadu, taču jau biju ierauts šajā mūzikas mutulī, aiz sajūsmas mazliet lidinoties virs zemes. Man tētis uzdāvināja maziņu ģitārīti, Juris parādīja pirmos akordu.» Starp citu, Menuetam sākotnēji bijušas arī īstas rokenrola dziesmas - pašu radītas. Tagad «ir dzimusi ideja, ka varbūt reiz vajag to izdarīt līdz galam, izdodot disku tikai ar mūsu pašu repertuāru: tā kā mums ir sava ierakstu studija, varētu lēnā garā šīs dziesmas apkopot, restaurēt un ierakstīt».
Joprojām jūtas jauni
Uz mūzikas takas brāļus Sējānus uzlika vecāki. «Tētis Leons spēlēja ģitāru un dziedāja - lielākoties kā mājas ballīšu muzikants, taču viņam bija arī sava blicīte. Viens draugs spēlēja saksofonu, otrs - akordeonu, tā nu viņi trijatā spēlēja. Tas bija tik kolosāli - atbrauca pie mums, izvilka štrumentus un spēlēja visu pēc kārtas! Protams, tur gāja zilie lakatiņi un galda dziesmas, bet - to, ko tolaik fāterītis spēlēja mājās, pie galda, tagad spēlē uz lielajām skatuvēm!» smejas brāļi. «Mēs visi mācījāmies mūzikas skolā, turklāt mūs ar Jāni un Andri pavisam maziņus veda arī uz Rīgas zēnu kori, kura mēģinājumi notika vefā. Uz Jūrmalu mājās braucām divas stundas ar tvaika lokomotīvi - šis vilciens sarakstā bija pēdējais no Rīgas, Jūrmalā iebrauca ap diviem naktī, tas bija baigi interesanti! Zēnu kora diriģents bija Krišs Deķis - riktīgi patriotiski latvisks vecis, super! Lai tiktu korī, bija milzīgs konkurss, bet mēs tajā tikām trīs [brāļi], Leons vēl bija galīgi maziņš, gan būtu ticis arī viņš. Līdzko atvērās mūzikas skola Jūrmalā, uzreiz visus aizfīrēja arī uz turieni,» atminas Juris.
Leons pabeidzis klarnetes klasi, bet pēc tam aizgājis «pa mākslas līniju», proti, Lietišķās mākslas skolā pabeidzis koktēlniecības klasi. Savukārt Jurim ir maģistra grāds Latvijas Mūzikas akadēmijā - viņš ir muzikālais pedagogs. Pašlaik mūziķis strādā Latvijas Televīzijā par režisoru - veido raidījumus Personība un Nacionālie dārgumi, režisē arī muzikālos raidījumus, sākot no Dziesmu svētkiem, līdz dažādiem simfoniskajiem un estrādes koncertiem. Leons rosās savā mājas skaņu ierakstu studijā, ko saviem projektiem izmanto arī Juris. Tā kā abi dzīvo Asaros, pāri ielai, tad «mums nav faili jāpārsūta internetā, vieglāk ir tos aiznest zibatmiņā». Sējānu mūzikā ir daudz, un jāievieš skaidrība arī šajā jautājumā. Tātad: Leona dēls ir Instrumentu mūziķis Reinis, savukārt kādreizējais Cosmos dalībnieks Andris ir Jāņa dēls. Viņa sieva Sanita ir bērnu vokālās studijas Knīpas un knauķi vadītāja, bet Reiņa sieva Maija Sējāne (pirms laulībām Gaile) ir pazīstama kā dažādu šovu vokālā pedagoģe. Ir arī Maija Sējāne-Īle, kas muzicē sava vīra Nila Īles izveidotajā perkusionistu apvienībā Kanisaifa, - viņa ir Jura meita. Savukārt viņas pusbrālis Valters spēlē saksofonu hipsterīgā blicē The Creek - Jura dēls. Savukārt Leona meita Liene Sējāne ir flautiste, kas dzīvo Vācijā, kur vada arī mūzikas skolu. Fūū, tas laikam ir viss, taču nav izslēgts, ka kāds Sējāns-muzikants ir piemirsies…
Šīs sarunas noslēgumā prasās standartjautājums - cik vēl ilgi muzicēs Menuets, cik ilgi tajā būs brāļi Sējāni? «Mēs joprojām jūtamies jauni,» atbild brāļi. «Skatoties uz publikas atsaucību gan Pērkona, gan Menueta gadījumā, liekas, ja aicinās, tad mēs iesim, kā mēdz teikt Juris Kulakovs, līdz pēdējam. Kā The Rolling Stones, kas savā vecumā joprojām mierīgi kāpj uz skatuves un spēlē. Domājam, ka tā tam arī jābūt: ja esi muzikants un klausītāji tevi grib [redzēt un dzirdēt], tad ir jāspēlē. Un nemaz nevar būt citādāk.»