Simtgades sezona lutina mūzikas cienītājus ar pasaules klases koncertiem, slavenu orķestru un diriģentu viesošanos, ekskluzīvām programmām un solistiem. Biežāk nekā citkārt Latvijā iegriežas arī mūsu bezdelīgas pasaules mūzikas debesīs.
Šoruden, iespējams, gaidītākais notikums bija Leipcigas Gewandhaus orķestra, Andra Nelsona un Kristīnes Opolais ciemošanās 13. un 14. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā, kur to organizēja Andreja Žagara fonds, bet 16. oktobrī - koncertzālē Lielais dzintars Liepājā. Tur koncerts notika ar aģentūras Laba mūzika gādību.
Rīgā katrs šāds koncerts atgādina par brēcošo akustiskās koncertzāles nepieciešamību, lai varētu arī izbaudīt labāko Eiropas orķestru augstāko muzikālā snieguma kvalitāti. Liepājai savukārt ir pamatots iemesls lepoties ar iespēju nodrošināt, piemēram, Mālera simfoniju krāšņajai instrumentācijai piemērotu akustiku. Pat Latvijas tirgum visai dārgās biļetes (sākot no 40-50 eiro par vienu) nespēja maitāt visos koncertos valdošo īpaša notikuma atmosfēru. Mūziķu sniegums to tikai vairoja. Publikas atkalredzēšanās ar mīluļiem, turklāt komplektā ar vienu no Eiropas vecākajiem un virtuozākajiem orķestriem, bija emocionāli tik pacilājoša, lai klasificētu minētos koncertus kā vienu no simtgades spilgtākajiem notikumiem mūzikā.
Turklāt programma bija būvēta tā, lai apmierināts būtu gan tālāk par hrestomātisku klasiku neinformēts klausītājs, gan svaiguma slāpstošs mūzikas gardēdis. Divos vakaros Kristīnes Opolais sniegumu krievu operrepertuārā un Mālera 1. simfoniju papildināja Andra Dzenīša Māra - Leipcigas Gewandhaus un Bostonas Simfoniskā orķestra koppasūtītā jaundarba Latvijas pirmatskaņojums. Savukārt trešajā koncertā īpašu virtuozitātes paraugstundu demonstrēja izcilais trompetists Hokans Hardenbergers, atskaņojot Bernda Aloiza Cimermana koncertu trompetei Nobody knows de trouble.
Kristīne Opolais, kuru joprojām pasaules prese dēvē par vienu no izcilākajiem Pučīni soprāniem, un arī viņas pašreizējais kalendārs apstiprina šo titulu, šajā sezonā rādot Māsu Andželiku un Tosku, kā arī Manonu Lesko abpus Atlantijas okeānam, savam kārtējam uznācienam Latvijā bija izvēlējusies ilgāku laiku necilātās lomas Čaikovska operās. Viņa nodziedāja Ļizas ariozo no operas Pīķa dāma un Tatjanas vēstules skatu no Jevgeņija Oņegina. Komplektā ar pompozo, tomēr Leipcigas orķestra un Andra Nelsona lasījumā visai filigrāno Polonēzi no Jevgeņija Oņegina klausītājiem bija iespēja vienā vakarā noklausīties gan nelielu opermūzikas galā koncertu, gan pilnvērtīgus simfoniskos atskaņojumus. Kristīnes Opolais pašreizējais skatuves rūdījums un versmainais temperaments lieliski sader kopā ar slāvu operu muzikālo un emocionālo kolorītu, nepārdramatizējot, bet reizē neaizmirstot, cik svarīga mūsdienu opermākslā tomēr ir aktiermeistarība. Ne vien balss, bet arī tēls - sevišķi Ļiza - ko atceramies no dziedātājas burtiski pirmajiem soļiem uz operas skatuves. Reti kura māksliniece tā atdod visu sevi klausītājiem, kā to dara Kristīne, un tas atmaksājas ar uzviju, līdz pat asarām un stāvovācijām gan Rīgā, gan Liepājā.
Komponists Andris Dzenītis, kura Māra tūlīt novembra sākumā piedzīvos arī Amerikas pirmatskaņojumu Bostonā, Latvijā tika sumināts gan operā, gan Liepājas Lielajā dzintarā. Ir jau arī par ko. Simtgades sezona daudziem jau radījusi alerģiju zināmu aktivitāšu pārsātinājuma dēļ, tāpēc šādam veltījumam dzimtenei vajadzīga pārliecība par sevi, uzdrīkstēšanās un briedums. Šķiet, pēdējais bijis izšķirošs, kādēļ Māra savā muzikālajā valodā nav pārsarežģīta, bet skaisti izceļ orķestra instrumentālo dažādību, īpašu uzmanību veltot pūšaminstrumentiem un vakara pārsteigumam - izvērstam basklarnetes solo (Ingolfs Barhmans) skaņdarba izskaņā. Mārā ir gan laikmetīga spriedze, gan teju pastorāls miers. Ja tas neizklausītos tukši vai dažam pat aizvainojoši, gribētos to saukt par mūsdienīgi latvisku opusu. Par spīti bažām, ka trīs mēģinājumu laikā (tāds esot Leipcigas Gewandhaus darba modelis ar jebkuru skaņdarbu - pirmais mēģinājums, otrais mēģinājums un ģenerālmēģinājums) ir grūti nonākt līdz izcilai interpretācijai, vācu mūziķiem Andra Nelsona un velnišķi muzikālā koncertmeistara Sebastiana Broiningera vadībā Liepājā, kur Māra skanēja jau kādu piekto reizi kopš tūres pirmatskaņojuma Leipcigā, izdevās komponistu pat patīkami pārsteigt ar rezultātu.
Runājot par Mālera simfonijām, tā joprojām šķiet tikai iesākta lappuse Nelsona diriģenta biogrāfijā. Atšķirībā no Šostakoviča, kas Nelsonam devis jau divas Grammy balvas, Bēthovena, kas nes diriģentu uz viļņa sadarbībā ar Vīnes filharmoniķiem, Mālera dejiskā koķetērija, grandiozā, tomēr kaprīzā instrumentācija un pāremocionālā smeldze ir liels izaicinājums. Arī orķestra temperaments reizēm pārsteidz. Teju katrs mūziķis šķiet spēlējam par sevi, bet dīvainā kārtā tas kopējo skanējumu nevis traumē, bet, tieši pretēji, padara savā ziņā īpatnēju, jo kopskaņa veidojas no daudzu solistu summas. Šāda formula citos orķestros varbūt tiktu uzskatīta par nederīgu, bet ne Leipcigas Gewandhaus.
Īpaši gribas izcelt mežragu grupas grodo skanējumu un kolorītos koka pūšaminstrumentus. Tie stīgu pārpilnībai piešķīra smalkus akcentus. Piekto simfoniju klausīties operā šķita mazliet saspiesti. Raudāt gribējās tikai mirklī, kad klusākajā un nospriegotākajā piano varmācīgi ielauzās ātrās palīdzības sirēna, pārkāpjot trauslo robežu starp iekšējās pasaules apcerīgo noskaņu un ārpasaules prozaisko dabu. Taču vērot Andri Nelsonu pie diriģenta pults joprojām ir aizraujošs piedzīvojums, jo pēkšņi citādi diezgan introvertais mūziķis uzliesmo ar pārsteidzošu temperamentu, kuru rāmjos tur vienīgi partitūrā ietvertie ierobežojumi. Publika aiztur elpu kopā ar diriģentu, lai pēc mirkļa no jauna ienirtu no mūsdienu pasaules skaņu ainavas tik atšķirīgajā klasikas pasaulē, kas spirdzina harmonijā.
Robeža starp mākslas neierobežotajiem augstumiem un skarbajiem tirgus nosacījumiem tajā līgā, kurā spēlē Andris Nelsons, ir ļoti trausla. Ir daudz apbrīnotāju un tikpat daudz skauģu, daudz slavas un tikpat daudz stresa. Birst apbalvojumi, piedāvājumi un arī kritiski vērtējumi. Piemēram, par Mālera simfoniju lasījumu. Šaubu nevar būt tikai par vienu - viņš ar sirdi un dvēseli kalpo mūzikai, turēdams to augstāk par jebkurām cilvēciskajām vājībām. Un šai kalpošanai piemīt mūsu laikmetam neraksturīgs cildenums.
