Piektdiena, 19.aprīlis

redeem Fanija, Vēsma

arrow_right_alt Kultūra \ Mūzika

APRITĒ: Patiesas draudzības apliecinājums

IR GAISMA TUNEĻA GALĀ. «Vismazāk es tagad gribētu žēloties, jo man nav par ko. Tieši otrādi – tas, kas notika ar manu mammīti, ir pagājis, un tagad es atkal redzu gaismu tuneļa galā,» saka operdziedātāja Anta Jankovska © Foto: Pēteris ČIVLIS, no Antas JANKOVSKAS personīgā arhīva

«Es jau sen to zināju, bet pēdējie trīs mēneši to skaidri apliecināja, varu reāli psihot par sīkumiem, izšķiest sevi muļķībās un pārdzīvot par maznozīmīgām lietām, un absolūti racionāli savākties personiski grūtos brīžos, kad jārisina kas globāls,» saka operdziedātāja Anta Jankovska (soprāns).

Ceturtdien, 2. augustā, pulksten 19 viņa būs uz Mazās ģildes Lielās zāles skatuves, kur gaidāms opermūzikas koncerts Sapnis vasaras naktī - krāšņa un daudzveidīga klasiskās mūzikas programma, kurā piedalīsies Antas Jankovskas tuvākie draugi. Gan Latvijā pazīstami mākslinieki - mecosoprāns Andžella Goba, tenors Dainis Skutelis un baritons Nauris Indzeris, gan Itālijā dzīvojošais latviešu baritons Valdis Jansons un viņa sieva, soprāns Paola Santuci. Pie klavierēm - Helēna Kundrāta, bet koncertu vadīs muzikoloģe Liene Jakovļeva.

«Mēs nebūtu savākušies, ja nebūtu bijusi vajadzība - palīdzība manai mammītei, kuru pirms trim mēnešiem skāra nopietnas veselības likstas. Draugi zināja šo situāciju, un tieši Valdis Jansons, kurš tikai uz trim dienām iebrauks Latvijā, ierosināja, ka varam taču uztaisīt koncertu - lai finansiāli atvieglotu rehabilitācijas procesu,» stāsta Anta Jankovska. Patiesībā viņa nevēlas skaļi runāt un afišēt notikušo, vēl jo mazāk žēloties. Tieši otrādi - tas, kas notika ar viņas mammu, ir pagājis, un tagad viņa atkal redz gaismu tuneļa galā. «Drīzāk gribu uzsvērt, ka biju pārsteigta, cik daudz draugu man ir. Protams, es zinu, ka viņi ir, bet draugi parasti ir līdzās, kad viss ir labi. Grūtos brīžos nereti rodas vakuums. Bet šoreiz draugi man visu laiku bija līdzās un gan finansiāli palīdzēja, gan morāli atbalstīja. Un šie, kuri piedalīsies koncertā, ir vistuvākie,» atklāj operdziedātāja, sakot, ka Paolu Santuci skatītāji redzēs un dzirdēs pirmoreiz, viņa Latvijā vēl nekad nav uzstājusies. «Viņa ir ļoti labs soprāns, man tikpat tuvs draugs kā Valdis Jansons - es biju viņu kāzās vedējmāte.»

Anta Jankovska stāsta: kad ar ziņu par koncertu mammai dalījusies feisbukā, bijusi šokā no tā, cik daudz draugu, kuri šobrīd ir atvaļinājumā un nevarēs būt klāt koncertā, grib viņu atbalstīt un palīdzēt vienkārši tāpat. «Es pirmo reizi saskāros ar tādu labestību: ārprāc, kā tā var būt?!...»

Operdziedātāja izstāsta, ka koncerta programma veidota kā krāsains ceļojums no itāļu belcanto repertuāra līdz Leonarda Bernsteina 20. gadsimta dziņu pilnajai Vestsaidai un smeldzoši sentimentālajām neapoliešu dziesmām - neapolietes Paolas Santuci absolūti oriģinālā izpildījumā. Koncertā skanēs arī franču opermūzikas pērles un slavenākā austriešu un ungāru operešu mūzika. Sastādot šo programmu, liela uzmanība tikusi pievērsta tam, lai visu klasiski vokālo skatuves žanru mīļotājiem tas būtu interesants, neaizmirstams un svētku sajūtu pilns piedzīvojums. Kā sapnis vasaras naktī. «Ar ko man pašai asociējas sapnis vasaras naktī? Ar kaut ko ļoti siltu, noslēpumainu, kņudinošu, mirgojošu. Vasaras naktij ir īpašs šarms, un tā mūzika, ko izpildīsim, šajā nosaukumā ļoti labi iederas,» uzskata skanīgās balss īpašniece.

«Mana mammīte ir cīnītāja, riktīgi stipra, un viss viņai būs labi! Jau ir labi,» saka Anta Jankovska, uzsverot, ka pēdējie trīs mēneši bijis ļoti svētīgs laiks, lai cik dīvaini tas izklausītos. «Es pārskatīju savas prioritātes, sakārtoju galvu un kaut kādas lietas dzīvē un sapratu, kas reāli ir svarīgi. Nekas, absolūti nekas nav svarīgāks par veselību - tevis paša un tavu tuvinieku. Ja tā ir, tu vari jebko!»

Operdziedātāja atklāj, ka šajā laikā tika pārbaudīta arī viņas pašas varēšana profesionālā līmenī. «Kad tas viss notika, man bija šausmīgi grūti padziedāt tīri fiziski - jo diafragma, kas dziedātājam ir pats svarīgākais muskulis, no pārdzīvojuma bija sažņaugusies. Ja man nebūtu bijuši atsevišķi mazi projektiņi, kuros jau iepriekš biju apsolījusi piedalīties, nezinu, vai būtu tikusi tam pāri - jo tajā brīdī gribējās nolaist rokas. Paldies dievam, ka biju spiesta saņemties un rast sevī spēku nepadoties.