RECENZIJA: Lata Donga “Variācijas”
“Lata Donga” ir Rancānu ģimenes grupa – mamma Aīda Rancāne, tēvs Andris Kapusts un meitas Asnate un Aurēlija. “” Lata Donga” īpašā muzikālā pievilcība saistās ar emocionālo, savdabīgi piesātināto un iedvesmojošo balsu skanējumu.
Senais un mūsdienīgais, latviskais un pasaulīgais, sievišķais un sakrālais savijas vienotā veselumā un ir galvenie grupas mūzikas iedvesmas avoti,” tā tiek pieteikta šī apvienība, kuras nosaukumu veido vārdi no divām senām hindu un latgaļu valodām: “lata” nozīmē “zieds”, “meitene” vai arī “smalka kā zariņš sieviete”, bet “donga” ir “stūris” vai “kakts”, kura simboliskā nozīme ir dievību un garu mājvieta. Kopumā šajā albumā iekļautas 16 tautasdziesmas, pierakstītas dažādos novados, aranžētas mūsdienīgās versijās. Bez trim Rancānēm un Andra Kapusta pie aranžējumiem strādājis arī Tobiass Ilingvorts un mūsu pašu Uģis Vītiņš, kurā pārziņā šajā ierakstā arī programmēšana. Piecās dziesmās kā īpašais viesis piedalījies kontrabasists Staņislavs Judins, bet “Zaļā soudeņā” skanējumu ar īpašu instrumentu - sārodu - bagātinājis Sergejs Ancupovs. Starp citu, īpašo instrumentu te netrūkst: ģīga, dafs, darbuka, zvanga, dūdas, kokles, saksofons utt. "Albumā uzņemtās melodijas pārstāv dažādus stilus, tās arī nāk no dažādiem novadiem, līdz ar to atšķirīgi dažādās dziesmās ir arī variēšanas paņēmieni. Albums savu nosaukumu attaisno ne tikai tajā ziņā, ka tas rāda tautas melodiju variēšanos: albums asociatīvi ietver variācijas arī tādējādi, ka rāda, kā ar šīm melodijām un viņu variēšanos var mūsdienās apieties, savienojot tās dažādos veidos ar dažādu pasaules mūzikas stilu elementiem," tā šo darbu raksturo muzikologs, profesors Mārtiņš Boiko.
PAR. “Lata Donga” galvenais trumpis ir ar emocionālais un savdabīgi iedvesmojošais kopbalsu skanējums - ja vadošo vokālu uzņemas kāds no dalībniekiem, tad burvība mazliet zūd. Cienu raisošas aranžijas, jo nebūt nav bijis viegls uzdevums rast pareizo pielietojumu visiem daudzajiem instrumentiem, lai tie ieskanētos perfekti tieši tad, kad tas nepieciešams, kā, piemēram, Uģa Vītiņa saksofons dziesmā “Vysi kūceņi”. Albums ir kā folkloras izpētes materiāls, no vēsturiskā viedokļa pat interesantāks nekā no muzikālā aspekta.
PRET. Pats lielākais un gandrīz galvenais mīnuss ir albuma kopējā noskaņa, kas lielākoties ir nomācoša kā atceres un sēru dienām pārpilns kalendārs. Piemēram, “Ar laiviņu” - to klausoties, acis gluži vai lūkojas pēc striķa, un šādu gabalu te netrūkst. Vēl dažbrīd uz nerviem sakrīt tautiski vecišķais dziedājums (“Sastdīn guoju”) un virkne Jāņu dziesmu (“Jānīts sēde”).