Baltijas simfoniskās identitātes meklējumos
25. novembrī ar krāšņu koncertu Lielajā ģildē tika atklāts Baltijas simfoniskais festivāls.
Novembris šoruden ir Baltijas mēnesis, kopīgā un atšķirīgā meklēšanas un vētīšanas laiks. Mēneša sākumā Rīgā Baltijas Drāmas forumā tikās teātra ļaudis, bet mēneša beigās - ar igauņu viesiem kopā tika meklēti kopīgi horizonti simfoniskajā mūzikā. Tā jau ir - tuvumā esam tik dažādi, bet, skatoties no attāluma, - līdzīgāki, nekā šķiet pašiem.
Pirms pāris gadiem Berlīnes Komiskajā operā Bendžamina Britena operas Sapnis vasaras naktī pirmizrādes vakarā -Viestura Kairiša režisētā izrāde ar aktiera Gundara Āboliņa dalību un teātra otro kapelmeistari Kristīnu Posku pie diriģenta pults - baltiešu īpatsvars teātrī lika pat dramaturgam pārteikties un arī Kristīnu pasludināt par latvieti. Vasarā, atrodoties Tallinā, skatījos uz plakātu ar talantīgo igauņu diriģenti Kristīnu Posku un nodomāju - ek, kāpēc gan viņa nevarētu diriģēt kādreiz arī pie mums! Domas materializējas.
Koncerts Divas ceturtās. Tīrs. Šūmanis nesa brīnišķīgu tikšanos ar šo kolorīto, izturēto dāmu, kura mākslinieciski un tehniski reprezentē tīru stilu un izcilu muzikalitāti ne vien raksturos pretrunīgā Šūmaņa, bet arī dramatiskajā, tembrāli krāsainajā Erki Svena Tīra ceturtajā simfonijā Magma, kur solista ampluā bija uzņēmies talantīgais sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Klausoties skaņdarbu un vērojot Freibergu pie visdažādākajiem sitaminstrumentiem, turklāt pārvietojoties skatuvei pa perimetru un atrodoties te proscēnijā, te sitaminstrumentālistiem ierastajā pēdējā orķestra rindā, te atkal lavierējot caur stīgām, lai atgrieztos izejas pozīcijā, sajūta mazliet atgādināja kādreiz sitaminstrumentālistu diplomeksāmenos piedzīvoto - proti, kad sitaminstrumentālists izrāda savas prasmes, spēlējot dažādus instrumentus dažādās tehnikās un raksturos, kļūdams par savdabīgu cilvēku-orķestri. Vienīgi eksāmenos sitaminstrumentālists parasti nemuzicē kopā ar pilnu simfonisko orķestri, bet Guntars Freibergs koncertā to darīja azartiski un smalki.
Erki Svens Tīrs ir viens no šobrīd zināmākajiem igauņu komponistiem pasaulē aiz Arvo Perta, kura mūzikas valoda ir daudzveidīgi krāšņa, instrumentācija nereti sarežģīta, tomēr racionāla, un vienlaikus tajā vienmēr atrodas vieta solista improvizācijai. Kristīna Poska, liekas, jūt Tīra mūziku ar kaulu smadzenēm un liek orķestrim elpot kopā ar to no vienas akordu piramīdas līdz nākamajai, no vienas izteiksmīgas pūšaminstrumentu replikas līdz nākamajai, un visam fonā - nepielūdzams stīgu ostinato, sulīgi intervālu triepieni. Diriģentes enerģija un precizitāte neļauj skaņu ainavai izplūst, tā ir precīza līnijās un spilgta krāsās. Savukārt Guntars Freibergs izbauda spēlētprieku, pozitīvi pārsteigdams arī zālē sēdošo autoru.
Savukārt Šūmaņa 4. simfonija kļuva par diriģentes parādes laukumu viņas pirmajā, bet noteikti ne pēdējā vizītē Rīgā, gluži kā savulaik Vāgnera Reinas zelts Rīgā ļāva iepazīt citu jaunu un talantīgu sievieti diriģenti - Joanu Malvicu. Mazpamazām jau pierasts nebrīnīties, ka dāmas darbojas šajā fiziski smagajā profesijā, galu galā arī vēsturē ir pietiekami daudz šādu piemēru, lai arī, protams, Latvijā tā nav ierasta lieta, sevišķi simfoniskajā diriģēšanā. Šūmanī kļūst redzamas Kristīnas Poskas saknes Pēterburgas diriģēšanas skolā, no kuras stils caur viņas pedagogiem igauni Tomasu Kaptenu un vācieti Kristianu Ēvaldu mantots no Aleksandra Dmitrijeva un tēva un dēla Jansoniem. Vēl interesantāk vērot diriģenti ir tādēļ, ka viņa, kā jau kreile, zizli tur kreisajā rokā. Taču galvenais ir muzicētprieks, kas burtiski strāvo no pults un kā saules gaisma pārņem orķestri, kas atbild enerģiskajām atakām, par interpretācijas atslēgvārdu kļūstot vienam no komponista dotajiem tempu apzīmējumiem - Lebhaft jeb dzīvīgi. Dzīvīgi un pacilājoši skan Šūmaņa kontrasti, gaismu un ēnu spēles, un, gaidot citus Baltijas simfoniskā festivāla koncertus, skaidrs ir viens - šo diriģenti ir vērts arī braukt klausīties uz citām valstīm, jo viņai mūzikā ir, ko teikt.