19. novembrī vēl Valsts svētku pacilātības inercē uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves notika koncerts, kas reizē bija un nebija ar tiem saistīts – savu 75. jubileju un ilgu mūžu pie diriģenta pults atzīmēja maestro Aleksandrs Viļumanis, vēlreiz apliecinot, ka viņa stila un mūzikas dramaturģijas izjūtai Latvijā līdzinieku un pēcteču ir maz.
Latvijas mūzikas dzīvē Viļumanis ir leģendāra personība, kura interpretācijas paliek atmiņā ar izcilām muzicēšanas prasmēm, pietāti pret autora iecerēm un vienlīdz cieņpilnu attieksmi gan pret pasaules klasikas šedevriem, gan latviešu mūziku, sevišķi operas žanrā. Nākamgad, simtgades sezonā, no jauna tiks iestudēta Alfrēda Kalniņa Baņuta, kuras fragmenti izskanēja koncerta pirmajā daļā. Un tieši diriģenta lasījums ļāva no jauna ieraudzīt šīs partitūras smalko poētiku un instrumentācijas kolorītu.
Maestro Viļumaņa koncerts atbilda principam divi vienā. Koncerta pirmā daļa bija latviešu opermūzikas parāde ar galvenokārt jaunajiem solistiem, savukārt koncerta otrā daļa ar basbaritonu Egilu Siliņu bija faktiski dziedātāja solokoncerts. Šī programma, lai cik nesaderīga šķistu sākumā, lieliski parādīja diriģenta daudzveidīgo ekspresiju darbā ar orķestri un solistiem. Tas ir pieredzē kaldināts viedums, emocionāls briedums un dziļa muzikālā inteliģence.
Programma atgādināja arī būtiskas latviešu operas vēstures lappuses - ar Jāņa Kalniņa Uguni un nakti 1995. gadā tika vērtas Latvijas Nacionālās operas durvis pēc remonta. Solo hrestomātiskajā operas prologā bija uzticēts pavisam jaunam solistam - Edgaram Ošlejam, kura balss krāsās libreta vēstījums Raiņa tekstā Mēness staru tilti ved uz jaunu cilti izklausījās pat pravietisks. Ošlejam ir balss, pēc kādas LNOB trupa atkal ilgojas, un šķiet - būs sagaidīts jauns un spējīgs bass. Baņutas sadaļā priecēja LNOB orķestra sniegums, kurš, maestro Viļumaņa zižļa vadīts, sabalansēti, bez liekiem pārspīlējumiem un sentimenta, spēlēja gan operas ievadu, gan vienu no pazīstamākajām operas tēmām - Sēru maršu. Savukārt Kalvis Kalniņš Daumanta balādē un operas koris līgodziesmu popūrijā ienesa novembra vakarā Jāņu nakts maģisko noskaņu, kas dramatiski turpinājās sulīgajā vīru kora dziedājumā no Romualda Kalsona operas Pazudušais dēls. Mihails Čuļpajevs un Laura Teivāne dramatiski piepildīti nodziedāja Ilzes un Krustiņa duetu, bet beigās izskanēja Mikus tēva lūgšana tercets (Nauris Puntulis, Andžella Goba, Laura Teivāne), liekot atminēties, ka atšķirībā no daudziem kolēģiem Aleksandrs Viļumanis nekad nav vairījies no latviešu mūzikas un pat tad, ja izrāde savulaik neguva milzu panākumus, nevairās atgriezties pie šā materiāla, iespējams, cerot uz to, ka vecā dziesma jaunās skaņās atradīs dzirdīgas ausis.
Egila Siliņa parādīšanās pārvērta maestro jubilejas koncertu pasaules līmeņa notikumā ar visai daudzveidīgu repertuāru, sākot jau ar Musorgska Nāves dziesmām un dejām, kas, manuprāt, ir viena no Egila Siliņa lielākajām veiksmēm kamermūzikas interpretācijā. Programmas turpinājumā skanēja gan vācu, gan itāļu mūzika, priecējot ar stilistiski smalkām niansēm gan solista, gan diriģenta un orķestra sniegumā. Gan Lizjāra rečitatīvs un ārija no Karla Marijas fon Vēbera Eiriantes, gan Žerāra dramatiskais monologs no Umberto Džordāno Andrē Šenjē ir reti atskaņotas pērles. Koncerta kulminācija bija finālā skanošais Votāna dziedājums no Vāgnera Valkīras, atgādinot par Egila Siliņa beidzamo gadu populārāko repertuāru, kuru pirms četriem gadiem varējām baudīt arī Rīgā. Muzikāli krāšņa dāvana klausītājiem un, domājams, arī pašiem mūziķiem.
Publikas sajūsmas iedvesmots, Egils Siliņš piedevās dāvāja arī Mefistofeļa serenādi ar dēmoniskajiem smiekliem no Šarla Guno Fausta. Koncerta pēcgarša bija pacilājoša un reizē mazliet skumja, tāda paejošās pasaules godības sajūta. Un vienlaikus ir liela intriga, kas tad simtgades sezonā stāsies pie diriģenta pults plānotajā latviešu operu maratonā?
