"Sensus" – kvalitātes simfonija "Lielajā dzintarā"

Mēģinājumu veidot jaunu festivālu ar dažāda formāta notikumiem pārblīvētajā Latvijas vasarā var nosaukt, mazākais, par drosmīgu avantūru.

Taču aģentūras Laba mūzika komandai ir izdevies realizēt ideju, kas dzimusi tad, kad koncertzāle Lielais dzintars Liepājā vēl bija tapšanas stadijā. Stratēģiski veiksmīgi nodefinējot Kurzemi kā festivāla dislokācijas vietu (koncerti notika Liepājā un arī Ventspilī), klasiskās mūzikas pietiekami plašais piedāvājums iegūst vēl vienu spēcīgu atbalsta punktu Latvijas kultūras notikumu ģeogrāfijā gan izsmalcinātas kamermūzikas, gan kvalitatīvas simfoniskās mūzikas interpretāciju cienītājiem.

Sensus atslēgas vārds ir bezkompromisu kvalitāte, izcilība un Latvijas mūzikas vēstnieku un viņu kolēģu pulcēšana kopīgam, muzikālam sajūtu piedzīvojumam vairāku dienu garumā, kas pašus mūziķus saviļņotu tikpat ļoti kā klausītājus. Un, izskanot pirmā festivāla noslēguma koncertam Rožu kavalieris, kad Sensus mākslinieciskais vadītājs, kontrabasists un Berlīnes Filharmoniķu mūziķis Gunārs Upatnieks pateicās saviem kolēģiem, mūziķiem no kopskaitā 16 valstīm, no kuriem daudzi dažādos sastāvos un solistu ampluā muzicē uz pasaulslavenām skatuvēm, aizkustinājums bija neviltots. Tāpat kā kādreizējā LNSO galvenā diriģenta Karela Marka Šišona asara acs kaktiņā, koncerta beigās atkal Latvijā diriģējot Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, kas kļuvis par diriģenta gandrīz obligātu piedevu numuru, muzicējot ar jebkuru orķestri arī ārpus Latvijas.

Šišons atzīst, ka viņam šis festivāls bijis ļoti emocionāls piedzīvojums, jo nesis atkalredzēšanos ar daļu kādreizējo kolēģu un atklāsmi, cik tomēr līdzās profesionālismam būtiska ir emocionālā ķīmija ar orķestri, kas ļāva piedzīvot patiešām retu saviļņojumu, īpaši Igora Stravinska svītas Ugunsputns koncertatskaņojumā. Bērnu un noslēguma koncerta programma atgādināja par kādreizējo ciklu Krievu mūzikas pērles LNSO repertuārā. Skanēja Mihaila Gļinkas operas Ruslans un Ludmila uvertīra, Pētera Čaikovska Vijoļkoncerts izcilā krievu vijoļvirtuoza Sergeja Krilova lasījumā, Igora Stravinska svīta Ugunsputns, Riharda Štrausa svīta Rožu kavalieris un jau pieminētais Melanholiskais valsis.

Prasīgajā akustikā īpašu prieku sagādāja sevišķi izteiksmīgais koka pūšaminstrumentu grupas mūziķu sniegums - Gunta Kuzmas klarnete, Egila Upatnieka oboja un Anetes Točas flauta. Savukārt par tādu stīgu, sevišķi 1. vijoļu, sastāvu varētu sapņot ne viens vien orķestris - viesiem uzticot koncertmeistaru godu, pirmajās pultīs muzicēja Latvijas orķestru attiecīgo grupu koncertmeistari, aiz viņiem - izcili mūziķi, no kuriem ne viens vien sevi apliecinājis ne tikai orķestrī, bet arī kamersastāvos un solomuzicēšanā. Simpātiska arī vairāku paaudžu kopā muzicēšana tik augstā līmenī - nezinu, kā paši Upatnieku ģimenes locekļi jūtas, atrodoties uz vienas skatuves, no malas jau vien abu kontrabasistu - tēva Eināra un dēla Gunāra - muzicēšana burtiskā nozīmē plecu pie pleca šķita vēsturisks brīdis. Gluži tāpat kā bērnu koncertā no balkona pamanītais tikko Dārziņskolu absolvējušais jaunais čellists Silvestrs Kalniņš līdzās Ivaram Bezprozvanovam čellu grupā.

Pētera Čaikovska Vijoļkoncerts tiek atskaņots samērā bieži, taču Sergeja Krilova interpretācija paliks atmiņā ar izsmalcinātu, pašpārliecinātu virtuozitāti un vienlaikus pietiekami daudz nepārspīlēta tautiska kolorīta, lielisku instrumenta toni un kaismīgu temperamentu. Savukārt piedevās mākslinieks dāvāja Nikolo Paganīni 24. kaprīzi no acīmredzot šobrīd topošā Kaprīžu albuma, kuras atskaņojuma laikā gandarījuma smaids lauzās pār lūpām teju katram orķestrī sēdošajam vijolniekam. Pieņemu, daudzi no viņiem arī paši savas virtuozitātes demonstrēšanai pēc spilgta solo varētu izvēlēties kādu no sarežģītajām Paganīni Kaprīzēm, nu varbūt ne visi tieši šo, ciklu noslēdzošo un par vienu no vissarežģītākajiem skaņdarbiem vijolei solo dēvēto.

Svīta Ugunsputns koncerta otrajā daļā turpināja krāšņo koncertu, šoreiz priekšplānā izvirzot Karela Marka Šišona un festivāla orķestra sadarbības paraugstundu, neieslīgstot Stravinska opusa programmatiskumā, bet veidojot īpašu, simfonisku stāstu slāviski temperamentīgā, bet vienlaikus izturēti precīzā lasījumā. Bērnu koncertā tās pašas dienas pēcpusdienā gan tālredzīgi tika nolasīta arī pasakas fabula, jo droši vien mūsdienu bērniem tāds personāžs kā Nemirstīgais Kaščejs, kam Stravinskis veltījis ellīgo deju, varētu būt pasvešs. Jāpiebilst arī, ka bērnu koncerta biļetes ar saīsināto vakara koncerta programmu bija iegādājamas par sevišķi demokrātisku cenu - tikai 2 eiro. Štrausa Rožu kavalieris kontrastēja ar Ugunsputnu, dzirkstījot Vīnes vieglumā un elegancē, taču tie ir tikai vārdi, kuros ietērpt koncerta raisīto saviļņojumu ir grūti. To var tikai izjust, ar savu uztveres spēju filtrējot festivāla Sensus nosaukumu, kas reizē ir arī tā devīze.

Līdzās pozitīvajām emocijām var teikt, ka festivālam Sensus izdevies nošaut vairākus zaķus ar vienu šāvienu, jo paralēli festivāla koncertiem norisinājās arī bezmaksas (!) meistarklases jaunajiem mūziķiem. Tās piedāvāja iespēju slīpēt savu meistarību pie komunikācijā atvērtiem, jauniem profesionāļiem, kas sevi apliecinājuši starp labākajiem, bija padomāts arī par ģimenēm, festivāla pēdējā dienā pēcpusdienas koncertā atskaņojot saīsinātu vakara programmu un sniedzot dažādas mākslinieciskas ievirzes nodarbības bērniem pirms un pēc koncerta. Vienlaikus Sensus ir spilgts pieteikums jaunam zīmolam, kas varētu saistīties ar Liepājas un koncertzāles Lielais dzintars vārdu un pozitīvā nozīmē radīt konkurenci redzamākajiem klasiskās mūzikas festivāliem Latvijā, izmantojot tādus trumpjus kā koncertzāles akustika un veiksmīgā apkārtējā infrastruktūra. Tās priekšrocības novērtē gan festivāla dalībnieki, gan apmeklētāji, kas, spriežot pēc novērotā, gatavi mērot ceļu uz Liepāju, ja vien ir pietiekami pievilcīgs piedāvājums. Un šis ir viens no ceļiem, kā Liepāja var kļūt par ne mazāk populāru mūzikas cienītāju galamērķi kā, piemēram, Lucerna, Lokenhauza vai Eksānprovansa.