KULTŪRA: Sinfonietta Rīga. Pārliecinoša simetrija
Kamerorķestris Sinfonietta Rīga noslēdzis pilsētas koncertsezonu ar programmu, kura ierasti apliecina orķestra mākslinieciskās darbības galvenos virzienus un iepazīstina plašāku publiku ar topošajiem solistiem, šoreiz Čehijā studējošo kontrabasistu Matīsu Eisaku.
Pēdējais no programmas skaņdarbiem - Džona Adamsa Baismīgā simetrija ar Bastera Kītona filmu montāžu - iedvesmoja formulēt pašreizējo orķestra muzikālo formu, to pārfrāzējot, jo ne tikai repertuāra politikas ziņā, bet arī interpretācijas kvalitātes ziņā vērojama pārliecinoša simetrija starp dažādu gadsimtu klasiku.
Koncerta pirmajā daļā - Haidns un kontrabasa spēles alfa un omega - Džovanni Botezīni. Lai arī siltais 19. maija vakars, sēžot Lielās ģildes balkonā, sākotnēji liek mazliet ilgoties pēc festivāla Sansusī pilsētas pasākuma Zunda dārzā, kas notiek paralēli, tomēr, Normundam Šnē stājoties pie pults, ilgas pagaist, lai ļautos kārtējam aizraujošajam ceļojumam Haidna dzirkstīgajā partitūrā - mazāk dzirdētajā Re mažora Londonas simfonijā (Hob. I:93) ar izteiksmīgiem solo, sevišķi 2. daļā, un akcentētiem tutti dejiskajā 3. daļā. Botezīni Grande allegro di concerto, kas sacerēts, iedvesmojoties no Mendelszona slavenā Vijoļkoncerta, Matīss Eisaks pārsteidza ar grodu virtuozitāti un patīkamu pašpārliecinātību solista ampluā. Kontrabass tomēr ir brīnišķīgs solo instruments, ja to pārvalda ar vijolniecisku veiklumu. Skatoties uz izteiksmīgajiem štrihiem, atminējos, ka iepriekšējo reizi Matīsa Eisaka sniegumu, gan kontrabasu kvarteta sastāvā, klausījos jau pieminētajā Sansusī festivālā. Ir visnotaļ iespējams, ka Eisaks sekos sava kolēģa Gunāra Upatnieka pēdās pa Eiropas skatuvēm.
Koncerta otrā daļa gluži kā monētas otra puse atklāja Sinfonietta Rīga un Normunda Šnē kaislību uz 20. gadsimta mūzikas milžu Stīva Reiha un Džona Adamsa skaņurakstu. Skaņdarba Eight lines klavieru ostinato izraisa savdabīgu transu, vienlaikus izbaudot teju nemanāmās pārejas starp vairākām melodiskajām līnijām, kurās uzmirdz te flauta, te basklarnete, te čellu un vijoļu balsis gandrīz džeziskā attīstībā, ne mirkli nepārtraucot skaņu virmojumu. Savukārt Džona Adamsa Baismīgā simetrija ar mēmo kino kļuva par atsevišķu kino un mūzikas piedzīvojumu, sajūsminoties ne tikai par mūsu kamerorķestri tapiera lomā, bet arī par Džonu Adamsu kā ļoti konstruktīvas muzikālās arhitektonikas būvētāju, bagātinot kamerorķestra sastāvu ar saksofoniem un tādējādi vēl vairāk pasvītrojot skaņdarba urbāno noskaņu, kura koncerta programmā ieviesa kontrastējošu ekspresivitāti pirmās daļas klasiskajām harmonijām. Jāatzīst, ka simetrijas noturība ir arī franču režisora Žeroma Boska nopelns, montējot Bastera Kītona filmu fragmentus - tie ir precīzi, īsi, perfekti sinhronizēti ar Adamsa partitūru, radot īstenu «totālā mākslas darba» paraugu no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem.