Krievu mūzika ar eiropeisku šarmu
Pēc Mazās koncertzāles rekonstrukcijas jau otro sezonu Dzintari mūzikas cienītājiem piedāvā koncertus arī rudens un ziemas sezonā. Zāles akustika ir labi piemērota kamermūzikai un soloprogrammām, un to piedāvājums ir pietiekami plašs.
22. oktobrī tur notika krievu pianista Antona Ļahovska solokoncerts. Savulaik ieguvis Grand Prix 5. Jāzepa Vītola pianistu konkursā. Viņš allaž ir gaidīts viesis Latvijā, un, kā mākslinieks uzsvēris arī medijos, šis prieks ir abpusējs. Antons Ļahovskis pieder pie tiem klavieru taustiņu pavēlniekiem, kas neapstājas pie sasniegtā, bet allaž meklē jaunus apvāršņus, tostarp arī akadēmiskajā pasaulē, pašlaik strādājot pie doktora disertācijas.
Pasaulē pašlaik šāds ceļš ir modē - daudzi jauni un talantīgi izpildītājmākslinieki izglītojas arī doktorantūrā, un atsevišķās valstīs, piemēram, Īrijā un Skandināvijā, praktizējošiem mūziķiem ir iespēja iegūt doktora grādu šaurākā, vairāk tieši uz koncertpraksi vērstā, specialitātē. Savukārt citur līdzās tai nepieciešams pierādīt savas iemaņas pētniecībā, pedagoģijā un citās disciplīnās. Antona Ļahovska koncertprogramma atklāja pazīstamas, taču salīdzinoši reti atskaņotas krievu mūzikas lappuses - Rahmaņinova Variācijas par Korelli tēmu, Prokofjeva 7. sonāti un hrestomātisko Modesta Musorgska ciklu Izstādes gleznas, greznojot programmu ar poētisko Pētera Vaska Balto ainavu no cikla Gadalaiki.
Pianista Antona Ļahovska spēle piesaista ar ārkārtīgu precizitāti un smalku virtuozitāti, kurā izpaliek jebkāda paštīksmināšanās. Pirms vairākiem gadiem vienā no pirmajiem Ļahovska koncertiem Rīgā viņš piesaistīja uzmanību ar mākslinieciski spilgtu, emocionālu, taču arī ārkārtīgi savaldīgu Rahmaņinova interpretāciju. Ļahovskis nekoķetē ar krievu dvēseli klaviermūzikā, viņš pirmām kārtām to nopietni meklē partitūrā. Iespējams, tieši tādēļ viņam tuva arī Prokofjeva mūzika, kurā maksimāli apkaroti dažādu veidu stereotipi. Savukārt interpretācijā Ļahovskim piemīt spēja sabalansēt komponista rokraksta īpatnības ar savu personību, pēdējai neliekot dominēt. Rahmaņinova Variācijas un Prokofjeva 7. sonāte piedāvā iespēju parādīt spēles tehniku un virtuozitāti stilistiski atšķirīgos skaņdarbos. Pētera Vaska meditatīvajā Baltajā ainavā, ar kuru tika atklāta koncerta otrā daļa, Ļahovskis demonstrēja smalku jūtīgumu, piešķirot nelielajam skaņdarbam dziļu lirismu. Modesta Musorgska Izstādes gleznas ar krāšņo raksturu daudzveidību un pazīstamajām tēmām atgādināja laiku, kad krievu mūzikas literatūru mūzikas skolās pasniedza kā atsevišķu priekšmetu, secinot, ka tieši tādēļ ar šo mūziku bieži saistās konkrēti priekšstati, kā tā atskaņojama. Antons Ļahovskis spoži parādīja cikla kontrastus, taču atkal - nepārspīlējot ar pompozitāti, kas bieži ir neiztrūkstoša, piemēram, miniatūras Kijevas lielie vārti atskaņojumā. Tas bija meistarīga krievu pianista eiropeisks skatījums uz krievu mūzikas vēstures spilgtu piemēru.
Arvien simpātiskāka šķiet no programmas izrietošā Dzintaru koncertzāles politika - tā nav vieta, kur atzīmēties sabiedrībā bufetes apmeklējuma laikā, koncertu izmantojot par patīkamu fonu. Te patiešām nāk tie, kurus interesē mūzika. Rudenī un ziemā, protams, izpaliek saules un jūras peldes pirms koncerta, taču izpaliek arī cilvēku pūļi un āra kafejnīcu kņada. Tas ir īstais laiks baudītājiem, ko nebiedē pelēkas debesis, vējš un lapkritis. Turklāt Dzintaru Mazajā koncertzālē kaut uz mirkli ir iespējams patverties no galvaspilsētā arvien skaudrāk sajūtamā akustiskās koncertzāles trūkuma.