8. oktobrī Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē, kas piedāvā lielisku akustiku kamermūzikai, notika izsmalcināts vokālās kamermūzikas vakars – Ingas Kalnas solokoncerts ar Diānu Ketleri pie klavierēm.
Šis duets ir laikam smalkākā un grodākā koncertmeistares un solistes sadarbība, ko pēdējā laikā nācies dzirdēt. To raksturo stilistiski niansēts, muzikālās inteliģences apdvests sniegums un pārsteidzoši izteiksmīga latviešu vokālās kamermūzikas interpretācija bez jebkādas samākslotības vai 20. gadsimta gaitā veidojušos stereotipu uzslāņojuma. Tas nereti dziedātājus attur izvēlēties attiecīgo repertuāru, atklājot Alfrēda Kalniņa, bet jo īpaši - Jāņa Mediņa dziesmu skaistumu, kas pilnvērtīgi uzmirdzēja līdzās Riharda Štrausa dziesmu cikliem, parādot tajos pat radniecīgu lirismu un dramaturģiju.
Ingas Kalnas balss, ko vairāk esam pieraduši dzirdēt repertuārā, kas prasa veiklas un dzidras koloratūras, balss kustīgumu un izteiksmīgu kantilēnu, šoreiz pārsteidza ar bagātīgu balss krāsu paleti un dažādiem raksturiem, katru skaņdarbu pārvēršot miniatūrā izrādē. Solodziesmas ir žanrs, kur dziedātājs nevar aizslēpties aiz konkrēta varoņa kā opermūzikā. Tā ir daudz tiešāka un intīmāka komunikācija ar klausītājiem, kur svarīgs ir interpreta vēstījums. Raiņa, Blaumaņa, Ata Ķeniņa, Aspazijas dzeja Alfrēda Kalniņa poētiskajā un Jā ņa Mediņa kontrastainajā mūzikā iegūst spilgtāku ekspresiju.
Šajā mūzikā koncertmeistars ir vairāk par vienkāršu pavadītāju, gluži tāpat kā neuzkrītošs, bet smalks rāmis izceļ mākslas darbu, rada ietvaru un piešķir dziļumu vokālajai lirikai. Diānas Ketleres spēle kamermūzikā savā niansētībā līdzinās palēninātam kadram - klausītājs pagūst izsekot tam, kā sariešas rasas lāse, kā tā notek pa zāles stiebru un mirkli pirms kritiena piliens iezaigojas visās varavīksnes krāsās, tā ir augstākā cilvēkam uztveramā izšķirtspēja skaņu pasaulē. Inga Kalna neļauj emocijām izplūst, turot tās skaidras dikcijas un izturētas melodizācijas rāmjos, taču tas nenozīmē, ka viņas sniegumam trūktu temperamenta. Tā ir klasiska, izsmalcināta interpretācija, kurai nepiestāv pompozi efekti, tomēr romantisma stilistikai atbilstoša trauksmainuma netrūkst.
Arī Riharda Štrausa sarežģītajās dziesmās Inga Kalna ved katru skaņu, katru frāzi, nav nekā lieka, nekā pietrūkstoša. Zālē varētu dzirdēt adatu nokrītam, un šķiet, ka pat skaļāka izelpa klausītāju zālē ir iejaukšanās mirkļa harmonijā. Par spīti saturā paustajai jaunības jūsmai, Štrausa 19. gadsimta pašas nogales kompozīcijas, tostarp hrestomātiskās solodziesmas Rītu (Morgen) un Cecīlija (Caecilia), piestāv nobriedušai personībai, kurai ir, ko teikt. Un Liederabend jeb vokālās kamermūzikas vakars labā izpildījumā ir salīdzināms ar gardēžu vakariņām, kurās pārsteigt var tikai vēl izcilāka kvalitāte. Ingas Kalnas solokoncerts bija izsmalcinātas interpretācijas paraugstunda.
