«Kāpēc cilvēki svētī dzimšanas dienas? Tā ir reize gadā, kad iespējams salūgt viesus un uzklāt galdu, un tad katrs pēc savas rocības izdara apmēram to pašu, ko pa Jāņiem un Ziemassvētkiem. Protams, manā dzīvē visādas trakulības ir bijušas, cik nu es varu atcerēties, labāk par tām nemaz nesākt stāstīt, to pat grāmatā negribētos aprakstīt. Šobrīd esmu priecīgs, ka varēšu pasēdēt ar sev vistuvākajiem cilvēkiem,» atzīst komponists Uģis Prauliņš, kuram šodien, 17. jūnijā, aprit 59.
«Šobrīd es izvairos no ballēm, gribas saturīgāk pavadīt laiku. Ir patīkami satikt draugus, bet balles drīzāk ir kā darbs,» nosaka komponists. Šoreiz svinības aprobežosies ar «intīmu pasēdēšanu», visticamāk, ārpus mājas un ļoti šaurā lokā. Vakara scenārija veidotājas un noteicējas būs Uģa Prauliņa «mīļās meitenes», proti, sieva un meitas, un viņš jau paredz, ka pašam atliks tikai teikt jā. «Tortes un kliņģerus mēs neēdam, nebūs ne brīnumsvecīšu, ne pārmērību ēšanā. Varbūt aiziesim pabaudīt kādu ēdienu un dzērienu, bet tas būs kā trausls pieskāriens ballītei, nevis balle.»
Komponists uzskata, ka «dzimšanas dienas vajadzētu svētīt kopā ar to personu, kura ir devusi dzīvību. Tiem drīzāk vajadzētu būt mātes svētkiem, jo viņai šī ir nozīmīga diena. Pats bērns taču neatceras, kā viņš ievilka pirmo elpas vilcienu, no siltuma nokļuva aukstumā. Domāju, ka dzemdības sāpes ir vienas no lielākajām iespējamajām pasaulē. Māti vajag apsveikt, un pateikties par uzdrošināšanos mani laist pasaulē. Ir dažādas vecuma grupas un dažādi laikmeti, būtu nepareizi domāt, ka tīņa gados es arī tāpat prātoju, jo tajā vecumā vairāk gribas uzārdīties, bet tagad gribas šajā dienā teikt pateicību mātei».
Diez vai arī nākamgad, savā 60. dzimšanas dienā, viņš saņemsies rīkot lielu balli, jo viņam «nepatīk tradicionālās tradīcijas, ko tik daudz redzēju sovjetisma laikos. Saprotu, ka galda runas ir tradīcija, tās pieder pie tautas mentalitātes, bet tas ir labi tiem, kam tas patīk. Protams, ja organizēsies kāds koncerts, tad es nepretošos. Tomēr - tie ir tikai dzīves gadi, tie pat nav daiļrades gadi». Tā sanācis, ka nevienu «apaļu» jubileju viņš nav svinējis ne kultūras namā, ne viesu mājā. Kādreiz ir bijusi tāda doma, bet tam vai nu pietrūcis līdzekļu, vai arī tos gribējies izmantot citādāk. Uģis Prauliņš atzīst, ka vērienīgu pasākumu ar lieliem ļaužu pūļiem viņam dzīvē ir pietiekami. Jau daudzus gadus viņš atjauno dzimtas īpašumu - Ērmaņu muižu, tur regulāri tiek rīkoti arī koncerti, un tad cilvēku ir pat pāri simtam. «Un tad vēl Jāņi, kad sabrauc radi. Man pietiek iespēju priecāties kopā ar cilvēkiem, nereti pat līdz rīta gaismai, bet dzimšanas diena man ir ļoti intīms pasākums.»
Pirms kāda laika reanimējās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā populārā grupa Vecās mājas, un sestdien, 18. jūnijā, grupai ir koncerts Virgas pagastā brīvdabas pasākumā VIRGAfest Virgā, kurā tiks izpildīti skaņdarbi no grupas zelta repertuāra. «Kādreiz ir tā - veca draudzība ir veca, paiet laiks, un nekāda ķīmija nevar izveidoties, jo kopš puiku laikiem daudz kas mainījies. Šajā grupā bija, ja tā var teikt, - iebrien vecajās kurpēs, bet, izrādās, tās nav vecas, viss turpinās pēc 25 gadiem. Tad jau redzēs, ko varēsim izdarīt koncertā - rokmūzika jau prasa maskulīno enerģiju, jo pieredze un skola maz var pārliecināt cilvēkus.»
Kad Uģis Prauliņš nekomponē un nav grupas Vecās mājas mēģinājumā, tad viņš nodarbojas ar muižas atjaunošanas darbiem, arī koku un krūmu stādīšanu. «Daudz prātojam par to, kādus nākamos soļus spersim muižas atjaunošanā. Jāatzīst - lai šai vīzijai neatdotu visu dzīvi, ir jābūt disciplinētam un pēc rīta tējas tases jāsēžas pie komponēšanas, stundas četras vai pat astoņas jāpastrādā, tikai tad drīkst pārģērbties un iet laukā, pievērsties smagākiem darbiem.».