Sestdiena, 20.aprīlis

redeem Mirta, Ziedīte

arrow_right_alt Kultūra \ Mūzika

Uldis Kākulis. Patriots līdz kaulam

AR PĀRLIECĪBU. Vai grupas Zvani mūzika spēj cilvēkus padarīt nacionālistiski pārliecinātākus? «Es domāju, ka jā! Esmu redzējis daudz gadījumu, kad nospēlēju koncertu ar [Induļa] Vanaga un savām dziesmām, un cilvēki pēc tam dodas mājās citādāki. Viņi aiziet mājās ar spēku, viņi to ir atraduši sevī, un aiziet no koncerta ar jaunu dzīves elpu. Es to esmu pieredzējis, un tā ir neaprakstāma sajūta,» uzskata Uldis Kākulis © F64

Pagājušajā nedēļā Latvijas 1. Rokkafejnīcā notika radošās apvienības Zvani iepazīstināšana ar sevi un pirmo dziesmu prezentācija rokmūzikas frekvencē zem nosaukuma Tautas mugurkaula spēka vārdi. Grupas seja ir Uldis Kākulis, kas līdz šim vairāk gan bija pazīstams kā folkmūziķis, tomēr Zvanu idejai viņš piestāv par visiem simts – vīrs ar mugurkaulu.

Zvani, kuri ir citi Zvani

Radošā apvienība Zvani (tieši tā viņi sevi piesaka - r/a Zvani) vēl nav pat īsti sākuši savas gaitas, kad jau izcēlies pirmais konflikts, turklāt, jāatzīst, ka tas ir par lietu. Šo jauno Zvanu dalībnieki ir Uldis Kākulis (vokāls), Guntars Mucenieks (taustiņi, balss), Henrijs Eduards Mucenieks (ģitāra, balss), Mārtiņš Bērtulis (ģitāra, balss), Aivars Vīksna (bass, balss), Gundars Lintiņš (bungas), lielākoties pazīstami mūziķi ar Līvu vai Credo saknēm. «Tēvzemes mīlestība. Latviskā pašapziņa. Tautas mugurkaula spēka vārdi. Tautas dziesma. Mūžīgo vērtību kodi un simboli, kuri ir dzīvi, kamēr par tiem dziedam. Vārdos, domās un darbos ieliktais tēvu zemes mīlestības spēks rada apkārt esošo visumu un matēriju - to sadzirdēt, sajust, klausītājos rezonēt un turpināties aicina radošā apvienība Zvani, kas rada roka frekvencē un kompozīcijām izvēlas spēcīgus, latvisko asinsriti dzīvinošus dzejnieku tekstus,» tā sevi piesaka šie Zvani, kuri diemžēl laikam nav draugos ar informatīvo telpu, jo citādi savlaicīgi būtu uzzinājuši, ka jau 2009. gadā sevi uz latvju rokskatuves pieteica grupa Zvani, kuras sastāvā ir kroga Aptieka īpašnieks Kristaps Krēsliņš, laika suns Arnis Račinskis, Juris Andersons (pazīstams kā Mr. Sensors), kā arī Roberts Kuļenko. Guntara Mucenieka zvanu iznāciens otriem zvaniem šķita tik traucējošs, ka to pārstāvošā izdevniecība ILY pat izsūtīja speciālu preses paziņojumu ar dažādu ekspertu komentāriem šajā sakarā, lai gan ne vieni Zvani, ne otri Zvani pagaidām neko atmiņā paliekošu nav paveikuši - diez vai lielākā daļa auditorijas ir ievērojusi kaut vienu no šīm grupām.

Šo Zvanu nosaukuma izcelsme ir skaidra - tā pamats ir Olafa Gūtmaņa un Guntara Mucenieka dziesma Zvani. Pirmoreiz apvienība uzstājās mūzikas un mākslas festivālā Bildes 2014, sekoja Virga Fests (2015), kurā publikai skanēja arī vairāku dziesmu pirmatskaņojumi. Apvienība pilnā sastāvā uzstājās arī koncertā Baltija ir mūsu (2015. gada septembris) un Barikāžu atceres pasākumā Doma laukumā (2016. gada janvārī). Grupas izveidošanas pirmsākumi meklējami sarunās starp divām ļoti kolorītām personībām - Jāni Grodumu un Uldi Kākuli. Abi harismātiski vīri, abi - ar konkrētu krampi un konkrētām interesēm. «Tā brīža pamatsajūta - jārada uzrāviens, lai latvju roka pamiruma laikos klausītāju atkal spētu uzrunāt ar kārtīgu, klausāmu un iedvesmojošu rokmūziku.» Par ilgo projekta tapšanu un materializēšanos Uldis saka: «Gāja gadi, bet doma par labo rokmūziku latviešiem nedeva mieru. Un tad teicu Guntaram [Muceniekam], ka varam! Ka vajag! Ļoti vajag. Un ne vien mums pašiem - mūsu tautai vajag. Tautai ir jādod varējums, gribēšana, drosme, mugurkauls, lepnums par to, kas esam, lepnums, ka esam. Jādod un jāatdod spēks, kurš ir mūsos! Pēc pāris gadiem arī viņš noticēja un saprata, ka var, ka varam un ka vajag.» Iespējams, ka šie vārdi šķiet saforsēta patosa pilni, taču ne tiem, kas kaut reizi mūžā ir runājuši ar Uldi Kākuli - viņš nudien tā domā, no visas sirds.

Liktenīgā kasetīte un Vanags

Ulda vokāls ir plaša diapazona un patiešām varens, taču vairāk iederīgs folkmūzikā - rokmūzikai diezgan neatbilstošs, tas šobrīd ir lielākais Zvanu mīnuss. «Jā, man arī ar to pašam grūti ir aprast,» atzīst Zvanu vokālists. «Taču roks man ir paticis jau no bērnības, es ar to esmu uzaudzis. Atceros, ka man savulaik bija kasete - vienā pusē bija 1987. gada Scorpions ieraksts, bet otrajā Iron Maiden. Ar šo kaseti es uzaugu, bet pēc tam, protams, sekoja ļoti daudz kas arī cits. Iemīlējos kādā dziesmā, neatceros, kā to sauca. Mums ar draugiem bija 12-13 gadu, un mēs izdomājām, ka sadzersimies. Viņi aizbrauca pēc šmigas, bet es paliku viens pats viņu garāžā. Viņu vecākiem tur bija lenšu magnetofons, es to ieslēdzu, bet skan dziesma - nenormāli forša dziesma! Kādas divas stundas sēdēju un visu laiku klausījos tikai šo vienu dziesmu. Izrādījās, ka tas bija Pink Floyd, no albuma Dark Side Of The Moon,» atceras Uldis. «Nav tā doma tāda, ka mēs tagad būsim tie īstie veči, kas nāks un pierādīs, ka Latvijā ir roks. Vienkārši pie mums šobrīd roks ir pamiris, tas ir nostumts malā un nāk ārā visādas lētā patēriņa preces. Rokmūziku nepieciešams atgriezt atpakaļ uz sliedēm, jo tieši roks ir tas, kas mūsu tautu vienmēr licis atpakaļ uz kājām. Sīpoli, Pērkons, Līvi - bija daudz šādu grupu, bet tagad tas viss tiek nonivelēts un padarīts par nevērtīgu. Cik tad ilgi šīs grupas to karogu turēs, tās ir palikušas vienas pašas!»

Iespējams, ka daudzi nemaz nezina spēcīgo brāļu Vanagu muzikantu tandēmu, taču tieši viņi nospēlējuši liktenīgo lomu Ulda karjerā. «Dzīve mani saveda kopā ar tādu cilvēku kā Indulis Vanags - mēs tiešām bijām kā brāļi. Taču viņš ņēma un [2002. gadā] nomira, bet viņa dziesmas ir tādas, ka... Tās tiešām ir tik dzīvas un uzrunājošas, ka es sapratu - šīs dziesmas pēc viņa nāves tauta nedrīkst zaudēt. Man šīs dziesmas ir galvā, neviens cits tās nezina, tāpēc apzinājos, ka man ir jāuzņemas šīs dziesmas nest tautā. Starp citu, tas arī ir iemesls, kāpēc vispār sāku dziedāt,» atminas Uldis. Šobrīd viņš dzied kopā arī ar Induļa brāli Gati, sestdienās viņi dzirdami krogā Runcis. «Es izvēlos dziedāt tādas dziesmas, kuras stiprina tautas garu. Es gribu, lai latviešu tauta saprot, ka mēs esam mēs, mums jāsaprot un jāapzinās, cik mēs patiesībā esam seni. Ir jāsaprot tas, ka mēs nevienam neesam parādā, mums nevienam nav jālūdz palīdzība, mēs paši visu spējam! Tas ir tas, ko es gribu, lai tauta saprot, tikai tāpēc es vispār kaut ko daru. Mums pašiem jāsāk domāt un elpot, mums vajag, lai mugurkauls beidzot būtu taisns!»

Viņam garām netiks

Kad Uldis Kākulis runā par latviskajām vērtībām, šaubām nav iemesla. «Man garām neviens netiks!» joko Uldis, taču balsī caur humoru jūtama apņēmība. Viņam ir sieva Urzula un deviņus gadus vecā meita Daira Madara, kuras arī dzīvo uz patriotiskās nots. «Mēs vasarā bijām Zvejniekciemā, meitiņai bija divi vai trīs gadi, tikko bija sākusi runāt. Pie kāda krodziņa bija bērnu laukums, kur mēs bijām aizgājuši, bet tur blakus bija iemaldījusies kāda krievu ģimene - baigais trobelis, troksnis, lamas, viņi taču nespēj mierīgi uzvesties! Mana mazā meita skaļā balsī paziņoja: «Stulbie kievi atkal baustās!» Tā kompānija paskatījās uz manu meitu, paskatījās uz mani un piecu minūšu laikā no turienes notinās!» smejas mūziķis. «Mums ir jābūt saimniekiem savā zemē, šīs ir mūsu mājas. Ja kāds šeit grib nākt dzīvot, viņam ir mūs jāciena, viņam ir jāievēro mūsu likumi. Ja kāds dzīvo vai ciemojas pie manis mājās, viņš ievēro manu kārtību. Un tas ir tikai normāli!»

Par Latviju viņš stāv un krīt. «Kaut kā tā tas ir izveidojies. Man ir tāda sajūta: kad aizdodos kaut kur prom no Latvijas, paiet pāris dienas, un es jūtu, ka man sāk zust spēki. Pazūd enerģija un man vajag atpakaļ mājās. Tiklīdz es uzkāpju uz Latvijas zemes, tā sajūtu, ka man atkal viss ir kārtībā. Ja es kaut kur eju, tad vienkārši eju, bet, ejot pa Latvijas zemi, es redzu zāli, smilgas, krūmus, kokus - esmu viens vesels ar to smilgu, peļķi vai ezeru, tādas ir manas sajūtas!» tā Uldis. Nu, jā, bet pie mums taču glupa valdība, viss ir slikti, viss ir slikti... «Valdības nāk un iet, nekur nav zvanīts, ka mēs to valdību nenolikvidēsim un neieviesīsim kārtību - ar laiku viss notiks! Šajā zemē svešie un negodprātīgie nav nekad ilgi turējušies, agri vai vēlu viņi no šejienes ir pazuduši, jo šī zeme viņus izsijā - tā to reāli izdara! Mums ir uzspieduši kristietību, mums ir uzspieduši komunismu, mums ir uzspieduši vai mēģinājuši uzspiest daudz ko, taču mēs joprojām velkam bluķi, svinam Jāņus, mēs zinām, kas ir Pērkons, Ūsiņš un Laima. Mums to nespēj atņemt, jo mūsu gars ir nesalaužams! Tas ir tas, ko gribu nest citiem es un arī Zvani. Mēs neesam salaužami, un mūs nekad neviens nesalauzīs. Nekad!»