Inga Meijere. Meitene ar saksofonu
Šosestdien, 12. martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks dāmu saksofonu kvarteta n[ex]t move tūres kārtējais koncerts. Četras meitenes ar saksofoniem – tas jau vien ir interesanti, taču viņas nav tikai statiskas spēlētājas, programmā ir iekļauti arī sava veida šova elementi.
Kā mūziķes un aktrises
Saksofonu kvarteta n[ex]t move tūre iesākās janvāra sākumā, un kopš tā laika nospēlēti jau 23 (!) koncerti – aizņemtas bijušas visas nedēļu nogales. Šonedēļ bez jau pieminētā Rīgas koncerta dāmām paredzēts uzstāties arī Ventspils kultūras centrā (ceturtdien) un Dobeles kultūras namā (svētdien). «Iesākumā tas bija iecerēts kā eksperiments, jo šādas tūres mums nav bijis, – līdz šim lielākoties esam spēlējušas tādos pasākumos, uz kuriem speciāli uzaicina. Šobrīd izjūtas ir diezgan labas, jo visur, kur līdz šim esam bijušas, nevienu brīdi nav bijis jānožēlo, ka aizbraucām tur uzspēlēt, publikas atsaucība un sirsnība ir ļoti liela. Arī pēc koncertiem dzirdamajās atsauksmēs izskan motivējoši vārdi. Protams, tūres grafiks ir diezgan traks, jo nedēļu nogalēs katru dienu ir koncerti un nupat bija pat divi koncerti dienā, taču tas ir bijis tā vērts,» atzīst kvarteta vadītāja Inga Meijere.
Programma ir balstīta uz kino mūziku – dāmas ar mūziku veido stāstus, sākot no Šerloka Holmsa un Erkila Puaro līdz pat Džekijam Čanam un Simpsoniem. «Atlasot mūziku, nejauši sanāca tā, ka programma balstās uz konkrētiem tēliem, piemēram, uz Džeimsu Bondu un citiem. Šajā programmā ir ne tikai skaņdarbi, bet arī nelieli mūsu skečiņi, lai arī vizuāli ieskicētu konkrēto tēlu. Ir neliels stāsts, un ir arī darbība, tāpēc nepieciešamas gan dejotprasmes, gan aktierprasmes,» skaidro mūziķe. Horeogrāfijā palīdz Jānis Purviņš, bet režija ir Vara Klausītāja rokās. «Kopējos rezumējumus mēs, protams, varēsim veikt tikai tad, kad tūre būs noslēgusies: ir vietas, kur bijis mazāk cilvēku, ir vietas, kur to bijis vairāk, bet, es domāju, tie, kuri bija atnākuši uz mūsu koncertiem, nav to nožēlojuši. Parunājot ar mazāko pilsētiņu kultūras namu darbiniekiem, top skaidrs, ka lielākā problēma ir dabūt cilvēku ārā no mājas. Cilvēki čīkst, ka pie viņiem nekas nenotiek, bet, ja kāds pie viņiem atbrauc, ne vienmēr saņemas uz šo koncertu atnākt. Par mums atsauksmēs no kultūras darbiniekiem dzirdēts – ja meitenes atbrauks vēlreiz, nāksim atkal. Tas ir labākais kompliments,» priecājas Inga.
Mūsējās Baltijā pirmās
Inga Meijere ir uzaugusi mūziķu ģimenē: viņas tētis Valdis Meijers bija Mazasalacas mūzikas skolas direktors, šobrīd vada mūzikas skolu Rūjienā, bet mamma «bija otrā aiz direktora, mācīja solfedžo, mūzikas literatūru, akordeonu un vēl daudz ko». «Es negāju bērnudārzā, mana bērnība būtībā aizritēja mūzikas skolā, uz kurieni mani ņēma līdzi. Ja vecāki spēlēja koncertus vai balles, es arī biju klāt, līdz ar to visu laiku biju mūzikas vidē. No četru gadu vecuma mācījos klavieres, no piecu gadu vecuma – vijoli. To spēlēju joprojām. Mammai bija bērnu akordeonistu ansamblis, un viņai vajadzēja vēl kādu stabilu dalībnieci, – tā nu es sāku spēlēt akordeonu. Savukārt tētim pūtēju orķestrī vajadzēja kādu, kas spēlē saksofonu, – lūdzu, meita, te tev saksofons, spēlē! Ja pazīsti notis un ritmiku, katru nākamo instrumentu apgūt ir aizvien vieglāk,» atminas Inga. «Kad tuvojās 9. klases beigas, es jau biju izdomājusi, ka vēlos turpināt mācīties mūziku, un nācās izšķirties, apgūt vijoli vai saksofonu, jo abos ar labām sekmēm biju piedalījusies konkursos. Laikam tajā brīdī vijole klasiskās mūzikas ziņā jau bija nedaudz apnikusi, tāpēc izvēle krita par labu saksofonam.»
Viņa ir absolvējusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas un Latvijas Mūzikas akadēmijas saksofona klases un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, papildinājusi zināšanas arī Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijas džeza nodaļā un dažādās meistarklasēs. 2002. gadā tika izveidots Baltijā pirmais meiteņu saksofonistu kvartets n[ex]t, kurā iesaistījās arī Inga. «Jau no pašiem tā izveides pirmsākumiem sāku aranžēt un rakstīt arī savas kompozīcijas, bet līdz ar sastāva maiņām manu pienākumu skaitā nokļuva arī viss pārējais. Nepieciešams jauns repertuārs, un tajā brīdī uzņēmos eksperimentēt un to rakstīt, – 16 gadu vecumā tas nebija viegli, lielas saprašanas par to man nebija, taču, ja ir dzīvs ansamblis, ar kuru to izmēģināt, tad var atļauties. Tā bija tāda kā paralēlā skola, un esmu priecīga par savu uzņemšanos, ka sāku mēģināt rakstīt un tā veicināt savu izaugsmi arī šajā ziņā,» stāsta Inga. Pirms pieciem gadiem sastāvā nomainījās pārējās trīs meitenes, Inga palika vienatnē, un tobrīd tika nolemts kvarteta nosaukumam pielipināt vārdiņu move, kas paplašina kvarteta darbības būtību un piesaka, ka uz skatuves notiek arī kustība, taču neatvirzot otrajā plānā pašu mūziku.
Ar saviem skaņdarbiem
Paralēli saksofonu kvartetam Inga spēlējusi arī duetos ar ģitāristiem Marko Ojalu un Antru Lanti, blūza grupas D11 pūtēju sekcijā, Latvijas Policijas orķestrī, dažādu projektu ietvaros arī Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, neskaitāmos pūtēju orķestros un daudz kur citur. «Esmu brīvmāksliniece, iesaistos dažādos projektos. Dažas grupas saucu par Blice Acumirklis, jo tajā iesaistītie mūziķi satiekas tikai uz skatuves,» smejas saksofoniste.
Inga rakstījusi oriģinālkompozīcijas saksofonu, klarnešu un tubu kvartetiem, solo saksofonam ar klavierēm, bet vērienīgākās, protams, ir tās kompozīcijas, kas tapušas pūtēju orķestrim. Dažas no viņas kompozīcijām ierakstījuši arī Latvijas un Igaunijas nacionālie radio, piemēram, skaņdarbu ar nosaukumu Sapiera dienasgrāmata. «Tas rakstīts, vēl mācoties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, 2004. gadā. Mans topošais vīrs strādāja armijā, tāpēc laikam notika pievēršanās šādai armijas tematikai, – precīzi neatceros kā, vai nosaukums nāca no viņa vai arī es to biju uzrakstījusi tā, ka viņam šķita, ka tas pēc tā izklausās,» smejas Inga. «Pēc tam šo skaņdarbu pārrakstīju saksofonu kvartetam ar pūtēju orķestri – bija baigi forši, ka kvartetam pavadījumu spēlēja tieši NBS orķestris, tēma bija atbilstoša!» Viņai īpaši tuvi ir tādi pašas darbi, kas no maza formāta darba saksofonu kvartetam pāraug, piemēram, par iespaidīgu solo kvartetam ar orķestra pavadījumu. Dažkārt lielāka formāta darbi top pavisam negaidot, kā, piemēram, ēnu teātra izrāde Alise Brīnumzemē, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada pavasarī Lielajā ģildē. «Kādā vasarā mani klarnešu kvartets Quattro Differente uzaicināja viņiem kaut ko uzrakstīt. Augusts, saulaina diena, sēžu pie klavierēm. Rodas viena skice, otra skice, trešā – sēžu un domāju, ka viss izklausās kā bērniem domāts. Zvanīju [producentei] Karinai Bērziņai no Latvijas koncertiem un prasīju, lai iedod Leļļu teātra kontaktus, šķiet, ka vajadzēs... Viņa aprunājās ar saviem kolēģiem, pēc tam man atzvanīja un teica, ka Leļļu teātri man nevajadzēšot, Latvijas koncerti varot sarīkot muzikālu izrādi, ko varētu nosaukt arī par koncertu. Tā tapa šī izrāde – būtībā tikai tāpēc, ka mūzika izklausījās kā bērniem domāta,» atminas Inga. Starp citu, decembrī šī izrāde tika rādīta atkārtoti un arī nākamgad būs atkal iekļauta Latvijas koncertu programmā. «Vēl viens foršs projekts ir horeogrāfes Lilijas Lipores modernās dejas izrāde, kur es uz skatuves spēlēju visu, ko vien protu un neprotu. Man ļoti patīk tādi projekti, kuros iesaistās arī cita mākslas žanra cilvēki.»
Militārā instrumentāliste
Pašlaik Inga Meijere ir arī Zemessardzes orķestra saksofonu grupas koncertmeistare – visas četras n[ex]t move meitenes piedalās gan lielajā orķestra sastāvā, gan bigbendā, gan saksofonu grupā (tajā ir vēl četri puiši). «Esam neatkarīgas, taču tajā pašā laikā sadarbojamies ar Zemessardzi visās iespējamajās formās. Tie ir militāri pasākumi – Zemessardzes vai NBS ceremonijas, taču ļoti bieži ir arī koncerti. Piemēram, 13. februārī notika liels koncerts orķestrim un bigbendam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas bija veltīts Zemessardzes 25. gadadienai. Zemessardzes orķestris ir izveidots 2011. gadā, tā sastāvā ir aptuveni pussimts mūziķu. Šis orķestris tolaik tika veidots no jauniem cilvēkiem, mēs arī nolēmām iesaistīties – kāpēc gan ne?!» saka saksofoniste. Uz vaicājumu, vai mūziķiem nākas piedalīties arī kādās militārajās aktivitātēs, Inga atbild, ka vasarā orķestra dalībnieki bijuši mācībās. «Man ļoti patīk, kā teica NBS komandieris Raimonds Graube, – jūsu ieroči ir jūsu instrumenti! Kamēr tas tā paliek, kamēr vadības attieksme ir šāda un kamēr primārā ir muzicēšana, tikmēr viss ir kārtībā!».