Daumants Kalniņš un viņa atspulgi

Akurāt pēc pāris nedēļām, 19. februārī, ar koncertu Ādažu kultūras centrā un tam sekojošo tūri mēneša garumā jauno soloprogrammu atrādīs Daumants Kalniņš – dziedātājs, kuru pēdējā laikā daudzi ļoti kompetenti mūzikas speciālisti sauc par vienu no daudzsološākajiem jaunajiem talantiem.

Ja kādam nezināmu iemeslu dēļ garām pasprucis dziedātāja Daumanta Kalniņa vārds, tad jāatgādina, ka viņš savu profesionālo solista karjeru sācis jau deviņu gadu vecumā (!), atveidojot Mocarta lomu operas Burvju flauta uzvedumā Latvijas Nacionālajā operā. Savas karjeras laikā viņš ir sadarbojies ar dažādiem labiem mūziķiem un kolektīviem gan Latvijā, gan arī ārzemēs, tostarp ASV un Japānā. Daudzu prestižu konkursu un festivālu laureāts. Atspulgu tūrē viņam talkā nāks mūziķi, ar kuriem kopā spēlēts arī citos projektos: Mārcis Auziņš (ģitāra), Toms Poišs (kontrabass), Kristaps Vanadziņš (taustiņi), Rūdolfs Dankfelds (bungas). Pēc Ādažiem Daumants Kalniņš & Co uzstāsies arī Rēzeknē, Liepājā, Rīgā (kultūras pilī Ziemeļblāzma), Madonā, Alūksnē, Krustpilī un Cēsīs – atliek vien sekot reklāmai!

– Pastāsti nedaudz sīkāk par jauno programmu Atspulgi! Kā un kam vispār radās ideja par tās izveidi?

– Šī ideja, jāatzīst, nav mana, tā nāca no tūres producenta Jāņa Kļaviņa – viņš to izstrādāja kopā ar Mārci Auziņu, ar kuru kopā esam muzicējuši mana džeza kvinteta sastāvā un citos projektos. No viņu puses tad arī nāca šis pirmais grūdiens, ka vajadzētu noorganizēt šādu tūrīti. Pēc tam sākām domāt, ko mēs varētu piedāvāt. Ideja par šāda veida Atspulgiem mums ar Mārci bija jau sen, proti, ka vajadzētu ņemt pagājušā gadsimta latviešu dziesmas, tās pāraranžēt un radīt tām jaunu skanējumu. Šogad šī ideja beidzot realizējās.

– Vai šīs aranžijas ir džeziskas? Mārcis tomēr vairāk pazīstams kā džeza ģitārists.

– Gan Mārcis, gan es, gan visi pārējie neesam tikai šaura skatījuma mūziķi. It īpaši jau Mārcis, kurš ir ļoti pieredzējis dažādu mūzikas stilu pārstāvis – spēlējis gan roka sastāvos, gan arī autorkoncertos, piemēram, ar Raimondu Paulu, Zigmaru Liepiņu un citiem. Tiesa, tajā pašā laikā esam kursa biedri, pabeiguši Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu, un, es pieļauju, džezs arī viņam joprojām ir sirdslieta. Mārcis strādā atjaunotajā Latvijas Radio bigbendā, un protams, ka šī džeza garša, es domāju, nāks laukā arī viņa aranžijās un mūsu kopējā skanējumā. Taču tas nenozīmē, ka viss virzīsies absolūtā un dziļā džezā – cenšamies atstāt oriģinālās dziesmas esenci un tās pamatu, ko komponisti ar to domājuši, lai nav gluži tā, ka šīs dziesmas autori atnāk uz koncertu un paši savu dziesmu vairs pat nepazīst.

– Iepriekš izplatītajā paziņojumā medijiem esi citēts, ka programmā tiks iekļautas «populāras, bet nepelnīti piemirstas dziesmas, kurās esam atraduši ne tikai to muzikālo vērtību un sava laika elpu un smaržu, bet arī aktualitāti mūsdienās». Negribētos piekrist, ka, piemēram, tādas dziesmas kā Arņa Medņa Šodien ārā saulains laiks, Ingus Baušķenieka Milžu cīņa, Jura Kulakova Mēs pārtiekam viens no otra, Zigmara Liepiņa Septītās debesis, Raimonda Paula Tu nāc, tu ej un Dziesmiņa par prieku būtu piemirstas...

– «Piemirsts» šajā gadījumā domāts tā, ka tās šobrīd vairs nav tik aktuālas. Ja pasaka šo dziesmu nosaukumu, tad, protams, tās nāk atmiņā, bet nevarētu teikt, ka tās skanētu ļoti bieži. Mēs arī nemeklējām tādas, kas vispār nebūtu zināmas. Tās ir dziesmas, no kurām katra mums ar kaut ko asociējas, kas skanēja mūsu bērnības dienās. 90% no šīm dziesmām es zinu, un gan jau tās zina arī citi. Varbūt ar šo citādāko skanējumu kādai no šīm dziesmām dosim jaunu elpu. Vismaz es tā ceru.

– Pirms dažiem gadiem kādā intervijā izteicies, ka, piemēram, dziedot Reju Čārlzu, arī pats asociējies ar Reju Čārlzu, nepieciešams izpildīt oriģinālkompozīcijas, bet tagad...

– Es no sevis teiktā neatkāpjos, bet šis mums ir kā izaicinājums tādā ziņā, ka esošajām lietām centīsimies dot savu svaigumu. Jā, protams, tas nav kā radīt no jauna, taču tajā pašā laikā [jaunās programmas mēģinājumu procesā] saskaros ar to, ka savs pienesums tomēr tajā ir nepieciešams, lai tas nebūtu tikai copy–paste no iepriekšējiem laikiem, lai tas būtu mūsu skanējums, mana sapratne par uzrakstīto materiālu, mans frāzējums par melodijām un citas lietas, kas tomēr ir pietiekami radošas. Tā, protams, nav oriģinālmūzika, es uz to nepretendēju, taču tāds ir šis projekts, tāds ir šīs programmas koncepts, bet tas nenozīmē, ka es pie tā arī palikšu. Esmu pilnīgi drošs, ka rudenī būs jauna džeza programma, kurā mēs turpināsim realizēt paši savas idejas.

– Kā tev vispār sokas ar savu oriģinālkompozīciju radīšanu?

– Ja kompozīcijai grib pievērsties nopietni, tad tas ir jāuztver kā ikdienas darbs – katru dienu nepieciešams kaut ko uzrakstīt. Taču man tā tas nav, jo daudz laika paiet izpildītājmākslas pusē, bet šis tas tomēr ir radīts. Taču vienalga es nekādā gadījumā sevi par komponistu nedēvēju – man tā ir kā mirkļa iedvesma, un tikai tad kaut kas top. Manuprāt, komponisti ir tādi, kas spēj sevi mobilizēt, jo viņiem jāiekļaujas kaut kādos konkrētos termiņos. Tā ir profesija, bet man skaņdarbi rodas mūzas iespaidā.

– Vai bez šīs programmas strādā arī pie kādiem citiem saviem projektiem, kaut kas notiek arī paralēli?

– Ir paralēli, bet es gan nezinu, vai to pašlaik vajag paralēli arī aprakstīt (smejas). Šobrīd februārī un martā aktuālākais ir šī tūre, pēc tam ir tikai kaut kādas vīzijas par turpmāko. Pēc pagājušā gada rudens koncertiem ar kvintetu izdevās uztaisīt ierakstu sesiju, kurā ierakstījām tādu kā izlasīti no savām kompozīcijām. Ir ideja, ka kādreiz to vajadzētu realizēt aplītī, tas ir, platē. Ja tas izdosies, tad rudenī būs koncerti, kas būs daļēji saistīti ar šī diska prezentāciju. Tāda ir iecere.

– Jau tā esi ļoti noslogots, tāpēc pabrīnījos, ka esi kā obojists iesaistījies Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī – iemaņu atgūšanai?

– Drīzāk gan iemaņu nezaudēšanai (smejas). Taču, jā, patiesībā arī atgūšanai – nemaz tik bieži tā obojas spēlēšana nesanāk. Kādreiz vajag sevi izmest no komforta zonas, tad nu es sevi arī iemetu absolūti aukstā ūdenī. Taču es uz to negāju mērķtiecīgi: situācija ir tāda, kāda tā ir, obojistu Latvijā nav daudz. Man šāds piedāvājums izskanēja jau pirms kāda laika, taču līdz šim tas kaut kā nesapasēja ar maniem plāniem, bet beidzot nonācām līdz tam, ka jāpamēģina. Šādas lietas nemaz tik bieži nepiedāvā. Protams, šobrīd man aktuālākās ir solo lietas, un ir vienošanās, ka, cik varēšu iesaistīties orķestra darbā, tik to darīšu.

– Kur te slēpjas tas tevis pieminētais «aukstais ūdens»?

– 90% manu dienas gaitu saistās ar dziedāšanu, nevis obojas spēli. Līdz ar to arī prakse orķestra darbā nav liela. Kopš pabeidzu akadēmiju, protams, arī spēlēšanas laiks nav bijis tik liels, cik tam vajadzētu būt – sevi uzturēt formā ir diezgan sarežģīti. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc piekritu, jo tas ir veids, kā uzturēt sevi formā – tā beigu galā ir mana specialitāte, ko es labprāt piesaistu klāt citos projektos.

– Esmu runājis ar citiem pūšamo instrumentu speciālistiem, kuri ķērušies arī pie dziedāšanas – viņi stāstījuši, ka šī specializācija trenē elpošanu un līdz ar to ir vieglāk dziedāt – tas atbilst patiesībai?

– Jā, viennozīmīgi! Es gan to tā neizdalu, jo tas iet roku rokā, tā ir mijiedarbība. Pūtējam jeb instrumentālistam palīdz dziedātāja vokālā domāšana, tāpat arī vokālistam palīdz šī instrumentālā domāšana. Šajā gadījumā nav runa tikai par fizisko elpu, bet arī par melodiju frāzēšanu.

– Tev ir tikai 25 gadi, bet tavā īpašumā jau ir virkne nozīmīgu balvu, tostarp arī Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada debija skatuves mākslā (2012) par Kvazimodo lomu, Grand Prix konkursā Riga Jazz Stage (2015) un citas. Vai kāda no tām tev ir īpaši nozīmīga?

– Balvas vienmēr saistās ar kaut kādām atmiņām. Zem Spēlmaņu nakts balvas ir viens vārds – Kvazimodo, jo tas bija ļoti nopietns posms, es biju tajā iekšā par visiem 100%. Latvijas Nacionālajā teātrī pagāja divi mēneši – tas bija ārkārtīgi intensīva darba periods. Patiesībā tā tam vajadzētu būt vienmēr, ka esi fokusējies uz kādu konkrētu, vienu lietu. Toreiz tā tas arī bija, un es droši vien arī sadzīvē jau paliku diezgan nekomunicējams. Ar šādu lomu jau nemaz arī nevar tā – viss, off, es no tās eju ārā! Taču tikai tā arī var notikt tās lielās lietas. Pašlaik tas paliek aizvien grūtāk, jo mēs sadalām savu laiku.

– Pēc Riga Jazz Stage nevienā sarunā ar Raimondu Paulu nav bijis tā, ka viņš neslavētu talantīgo Daumantu Kalniņu...

– Tas ir labi (smejas)! Uzstāšanās ar Maestro vienmēr uzliek papildu atbildību. Man prieks par programmām, kas veidotas kopā ar Maestro – šobrīd tās gan bijušas kopā ar lieliem kolektīviem, piemēram, Vecgada vakarā ar simfonisko orķestri, pēc tam ar pūtēju orķestri Rīga, un es ļoti ceru, ka šogad mums varētu izveidoties vēl kāda programma. Man vismaz ir tāda sajūta (noslēpumaini smaida).

– Rīgas Doma zēnu kora skolā biji vadošais dziedātājs – vai tevī ir līdera dotības?

– Tā vienkārši man tās kārtis sakrita. Kad sāku mācīties šajā skolā, zēnu koris bija par pamatu, taču tur būtībā aktīvi ir tikai kādi četri vai pieci gadi, no 10 līdz 14 gadu vecumam, cik nu kuram tā balss ilgi iet. Iekrita tā, ka tolaik nebija tik daudz zēnu, kas varētu dziedāt solo, līdz ar to tiešām ļoti bieži to darīju es – gan korī dziedāju solo, gan pēc tam arī pats, tad vēl izdevās ierakstīt disku (14 gadu vecumā Daumantam iznāca pirmais soloalbums Klausies, Spulgacīt – aut.). Tajā bija akadēmiskā mūzika – gan latviešu klasiķi, gan arī garīgā mūzika, arī operu ārijas. Kā izlase no repertuāra, ko zēna gados dziedāju. Šis ieraksts notika periodā no maniem 10 līdz 13 gadiem, kādās piecās ierakstu sesijās, līdz ar to bija interesanti paklausīties, kā mainās balss materiāls: ja sākotnēji tajā valda zēna balss dzidrums, tad pēdējos rakstītajos gabalos jau var just, ka ir radusies tāda kā pieredzīte (smejas). Zēna balss mūžs ir ļoti īss, tāpēc tā strauji mainās.

– Šis tev tāds kā žūriju gads – Muzikālā banka, Supernova... Kāds ir tavs vērtējums par pašreizējām norisēm latvju popmūzikā?

– Vai, kāds nu es analizētājs... Grūti Latvijā vērtēt vienam otru, es nemaz par to neesmu lielā sajūsmā. Supernovā manas gaitas žūrijā beidzās ar pirmo kārtu – es tur biju uzaicināts lielākoties izvērtēt balsi, ne dziesmas. Savukārt Muzikālā banka ir diezgan subjektīva lieta – ir dziesmas, kuras kaut reizi neizdzirdot radio nevari pat aizbraukt līdz veikalam, bet dažas tajā izskan ļoti reti. Beigu galā šie radio aprites noteikumi, manuprāt, lielā mērā arī noteica uzvarētāju. Es gan centos distancēties no tā, kurš vairāk vai mazāk pazīstams, bet, protams, tas ir gandrīz neiespējami. Ja Supernovā ir skaidrs mērķis, mēs vērtējām no tāda aspekta, kurš varētu dziedāt finālā, tad Muzikālā banka no žūrētāja viedokļa ir ļoti neizdevīgs pasākums, jo šajā aptaujā ir žanriski ļoti atšķirīga mūzika. Žūrija vispār ir subjektīva lieta, jo visi taču esam cilvēki, katram izveidojušies kaut kādi konkrēti kritēriji, no kuriem vadoties rodas konkrētais vērtējums.

– Kur tev pie šādas noslodzes atliek laiks tik plašam sportošanas lauciņam – tavu interešu lokā ir basketbols, volejbols, snovošana, slēpošana...

– Neatliek, neatliek baigi daudz laika (smejas)... Decembris vispār pagāja bez [sportiskām aktivitātēm], varbūt arī tāpēc janvārī bišķiņ noplīsu: ja pats laikā neapstājies un nepaņem nelielu pauzi, veselība tevi apstādina. Taču pamazām atsāku sportot – arī tagad pēc intervijas iešu uzspēlēt pludmales volejbolu tepat uz Olimpisko centru. Savukārt basketbols – džeki smiesies, ja es tagad stāstīšu, ka spēlēju basīti, jo neesmu to darījis jau kopš novembra. Lielākoties spēlējam kopā konkrēts cilvēku loks no akadēmijas – vai nu bijušie, vai esošie studenti, tas ir, cilvēki, kuri var savākties kopā un uzspēlēt arī darbadienas vidū. Par manu aizraušanos pērn kļuva distanču slēpošana, Latvijā ir arī daudz trašu, taču – nav sniega. Slēpošana ir individuāla lieta, bet nu (uzmet skatienu pa logu) tas laikam vairs nebūs iespējams. Taču ir doma aizbraukt uz lielākiem kalniem – laikam tomēr pievērsīšos sniegadēlim. Pērn mēģināju arī ar slēpēm, tomēr snovošana man patīk labāk.

– Vai seko sportiskajām norisēm arī līdzjutēja līmenī? Piemēram, celies naktī, lai paskatītos Kristapa Porziņģa spēli?

– Tieši aizvakar sanāca paskatīties, līdz ar to vakar sanāca baigi grūta diena (smejas). Neteiksim, ka es ļoti sekoju līdzi viņa spēlēm, bet, ja miegs nenāk un uzmetu aci pulkstenim, ka tūlīt sāksies spēle, tad – ai, davai, bišķiņ paskatīšos! Sekoju basketbola izlases gaitām – vīriešiem būs jābrauc uz atlases turnīru Belgradā, ja būtu kompānija, varētu pat uz šiem mačiem aizbraukt. Tas būtu kā divi vienā – paceļot pa šo reģionu un pie viena paskatīties interesantas spēles. Diez vai šī doma realizēsies, taču jāskatās, kādi būs plāni vasarā.