Piektdien, 5. februārī, Dzintaru koncertzālē ciklā Dzimuši Latvijā ar solokoncertu uzstāsies pianists Vestards Šimkus.
Gatavojot šā koncerta programmu, pianists Vestards Šimkus iedvesmojies no dažādos laikos tapušiem pianistu ierakstiem, jo īpaši «iedvesmojies no tām koncertprogrammām, kādas 20. gadsimta sākumā mēdza atskaņot un ieskaņot Sergejs Rahmaņinovs, Jozefs Hofmans, Vladimirs Horovics, Fēlikss Blūmenfelds un citi tālaika izcilākie pianisti. Viņi visi man bijuši nozīmīgi iedvesmas avoti jau kopš mazām dienām, pat 10–12 gadu vecuma, kad šo pianistu ieskaņotas programmas čerkstošās platēs klausījos vai katru dienu, smēlos iedvesmu savām pianista gaitām.» Mūziķis uzskata, ka «pēdējo desmitgažu laikā klavierbūve, kas ir apmēram trīs gadsimtus veca, un tas nemaz nav tik daudz mūzikas instrumentam, ir strauji gājusi uz priekšu. Manuprāt, klavieres ir piedzīvojušas iespaidīgu skanējuma evolūciju un šobrīd sasniegušas stāvokli, kas ir ļoti tuvu pilnībai. Domāju, ja Šūberts vai Šopens spēlētu mūsdienu klavieres, viņi būtu ļoti patīkami pārsteigti par to, kā mūzika var skanēt. Savukārt, kas attiecas uz pianistu un pianisma kvalitātēm, tad mums nav nekādu liecību par to, kā klavieres spēlēja Mocarts, Šopens vai Lists, jo laikā, kad viņi dzīvoja, vēl nebija skaņu ierakstu, kas uzplauka 20. gadsimta sākumā. Taču atšķirība starp 1915. gadā veiktu ierakstu un 2015. gada ierakstu ir ļoti liela. Man personīgi šķiet, ka klavierspēle ir piedzīvojusi evolūciju pretējā virzienā, proti – virzienā, ko nevarētu gluži dēvēt par evolūciju. Pirms simt gadiem pianisti no klavierēm spēja izvilināt tādas skaņas, par kādām mūsdienās nav ne nojausmas. Protams, ka pirms 100 gadiem veikto ierakstu skaņas kvalitāte ir ļoti bēdīga, tie čerkst un brakšķ, brīžam ir grūti vispār saklausīt, un tomēr – ieraksti liecina par tāda līmeņa talantu un meistarību, kas patiešām spēj klavieres atdzīvināt, un tas man kā mūziķim ir ļoti svarīgi. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka klavieres ir dzīvs organisms, kam ir balss, raksturs un sajūtas. Un senajos skaņu ierakstos tieši to var saklausīt.»
Raksturojot Sergeja Rahmaņinova, Jozefa Hofmana, Vladimira Horovica, Fēliksa Blūmenfelda un citu tā laika izcilāko pianistu programmas, Vestards Šimkus atzīst, ka tās liecina par vēlmi dalīties priekā. «Turklāt viņu pieeja mūzikai bija ļoti radoša, jau tolaik par klasiku kļuvušus skaņdarbus interpretēja droši. Programmas bija kontrastainas, tajās iekļautie skaņdarbi nebija īpaši gari, un arī šajā koncertā neviens skaņdarbs nebūs garāks par 10 minūtēm.»
Pianists atzīst, ka šajā solokoncerta programmā tiks «noiets» savdabīgs klaviermūzikas attīstības ceļš «no Mocarta 18. gadsimta 2. pusē līdz Skrjabinam 20. gadsimta 2. pusē. Teikšu tā – programmā iekļauts klaviermūzikas zelta repertuārs ar dažiem jaunatklājumiem. Mūzikas skaistumam ir galvenā loma šajā programmā.»
Kopš Vestarda Šimkus iepriekšējā solokoncerta Latvijā pagājis apmēram pusgads, un pagaidām arī nav zināms, kad būs nākamais, bet ir zināms, ka 13. februārī viņam būs koncerts Berlīnē. Mūziķis atzīst, ka pamazām viņam arī izveidojies savs klausītāju loks: «Vairāk to izjūtu, uzstājoties ārvalstīs, gadu no gada vienos un tajos pašos festivālos un koncertzālēs, tur ir mani klausītāji, kurus pat pazīstu pēc sejām. Latvijā droši vien situācija ir līdzīga, bet tieši pēdējā laikā es gribu atrast savus klausītājus, kuriem būtu interesanti tas pats, kas ir interesants man.».