17. septembrī ar koncertu Lielajā ģildē tika atklāta kamerorķestra Sinfonietta Rīga desmitās jubilejas sezona.
Laiks ir skrējis ātrāk, nekā varētu šķist, un Sinfonietta Rīga no gados jaunu, dažādas skolas baudījušu un ambiciozu mūziķu vienības ir kļuvusi par muzikālu spēku, ar kuru rēķinās ne vien pašmāju, bet arī starptautiskajā mūzikas arēnā, atnesot orķestrim arī prestižo Grammy balvu par piedalīšanos Arvo Perta Adam’s Lament albuma ierakstā, kura dzīvo izpildījumu varējām baudīt 26. septembrī Rīgas Domā.
Sezonas atklāšanas koncerta viesis bija šarmantais franču čellists Žans Gijēns Keirass, kurš Rīgā viesojās pirmoreiz. Franču muzikālajai izglītībai raksturīgā vieglumā Keirass brīvi jūtas dažādos mūziķa ampluā un arī visnotaļ dažādā repertuārā. To pierādīja arī koncerts Rīgā. Nekāda akadēmiska stīvuma, veselīga pašpārliecinātība un mākslinieciski piepildīts, vitāls sniegums, kurā personības šarms savijas ar interpretējamā materiāla raksturu jaunā kvalitātē, vai tas būtu Haidns vai laikmetīgā mūzika.
Koncerta pirmajā daļā izskanēja Jozefa Haidna mazāk zināmais koncerts čellam ar orķestri Do mažorā ar žilbinošu kadenci Keirasa lasījumā, kas savā dzirkstošajā svaigumā un tehniskajā meistarībā atbruņoja pat tos, kas koncerta sākumā, iespējams, saīga, sadzirdot kādu intonatīvu neprecizitāti vai pat klusībā pārmetoši nopūtās par šķietami nevērīgu Haidna mūzikas traktējumu no solista puses. Do mažora čella koncerts atšķirībā no otra, labi zināmā Re mažora koncerta čellam ar orķestri tapis laikā, kad komponistam bija apmēram trīsdesmit gadu un viņš tikko kā bija kļuvis par grāfa Esterhāzi galma kapelmeistaru. Keirasa jauneklīgā interpretācija kopā ar Sinfonietta Rīga un Normundu Šnē šķiet pārraidām klausītājam pašiem mūziķiem tīkamu Haidnu bez stingrā rāmja, kādu šī laikmeta repertuāram nereti piešķir, teiksim, t.s. krievu skolu baudījušie čellisti.
Starp citu, to, ka vispārpieņemtās atskaņošanas tradīcijas Keirasam nav svešas, pierādīja arī piedevās izskanējusi Baha sarabanda no 4. čella svītas. Par vakara naglu kļuva norvēģu komponista Rolfa Vallina skaņdarbs Ground, kas rakstīts piecpadsmit stīginstrumentiem un čella solo. Laikmetīgā mūzika daudziem klausītājiem saistās ar zināmu saspringumu, taču Vallina 1996. gada opuss izceļas ar jēgpilnu, harmonisku (un tas vienmēr nenozīmē tonālu) skaņu arhitektoniku. Tā ļāva ne vien priecāties par mūziķu un solista virtuozitāti, panākt šodienas mūzikas pieredzē reti sastopamo aizmiršanās efektu, kad racionālā prāta raidītos impulsus skaņdarba uztveršanā nomaina intuitīvi tverama labsajūta. Iespējams, tieši tādēļ pēc starpbrīža zviedru skaņraža Klāsa Torstensona visumā tikpat jaudīgā deviņdesmito gadu kompozīcija Lantern Lectures ar skaniski spožu Sinfonietta Rīga metāla pūšaminstrumentālistu parādi, neļaujot klausītājam vairs kavēties Vallina opusa spēcīgajā pēcgaršā, mazliet nogurdināja.
Bēthovena Pirmās simfonijas atskaņojums, lai arī pietiekami grods un programmas apļveida kompozīciju noslēdzošs, kopā ar rudenī reti sastopamu karstumu klausītāju zālē kļuva par cēloni neparedzētai, tomēr pietiekami traucējošai klausītāju kustībai vēl pirms koncerta beigām. Dāsna koncerta programma, īpaši jubilejas sezonas atklāšanā, protams, pieder pie lietas, tomēr dažreiz labuma var būt tik daudz, ka piesātinājums un tam sekojošais atslābums klausītāju sasniedz ātrāk, nekā paredzēts koncerta dramaturģijā.