APRITĒ: Dūdas piestāv latvietei

Šovakar Rīgas Domā Senās mūzikas festivālā koncerts Gregoriskie dziedājumi un dūdas – klosteru psalmu dziedājumus un citas viduslaiku kompozīcijas atskaņos grupa Schola Cantorum Riga un dūdu spēles meistari Ieva Nīmane un Māris Jēkabsons.

Velna instruments baznīcā

«It kā jau nesaskan – gregoriskie dziedājumi piedien baznīcai, savukārt dūdas vēsturiski bijušas ārpus baznīcas, bet mēs likām tiem satikties, un, manuprāt, rezultāts ir ļoti interesants,» saka viena no Latvijā labākajām dūdiniecēm Ieva Nīmane. Savukārt šī koncerta idejas, viduslaiku mūzikas pētnieks un Schola Cantorum Riga, kas šogad svin 20 gadu jubileju, vadītājs Guntars Prānis atgādina, ka «viduslaiku mūziķi ļoti daudz dziedāja un tikpat daudz spēlēja, taču visai maz no tā visa pierakstīja. Tālab šis koncerts būs mūsu mēģinājums parādīt, cik liela loma jau viduslaiku mūzikā piederēja improvizācijai. Ticu, ka iegremdēšanās senlaicīgajās skaņās ļaus mums ko nojaust no tiem laikiem, kad ļaužu rīcībā nebija ne elektrības, ne citu mūsdienās pašsaprotamu lietu, toties bija dziļa, jūtīga un smalka mūzikas izpratne, kas ļāva izauklēt daudzus brīnišķīgus, tostarp ģeniālus, skaņdarbus.» Ieva Nīmane smej: «Dūdas ir ļoti cimperlīgs instruments, tās ilgstoši tika uzskatītas par velna instrumentu – šāds viedoklis iesakņojies kopš hernhūtiešu laikiem, jo dūdas spēlēja krogos, dančos, kāzās un pagānu rituālos... Hernhūtiešu kustība izdarīja daudz ko labu izglītībā, bet tradicionālajā kultūrā izcirta milzīgu robu, jo tika iznīcināti daudzi instrumenti, arī dūdas. Gadsimtiem ilgi dūdas spēlēja tikai vīri. Bet ko tik sievietes dara 21. gadsimtā? Es arī gan remontēju dzīvokli, gan skrūvēju mēbeles.

Arī pārējie instrumenti, ko spēlēju, no vēsturiskā viedokļa ir vīrišķīgi. Un dūdas ir tikai viena daļa no tā, ko daru un kas mani interesē mūzikā, turklāt es tās sāku spēlēt absolūti nejauši.»

Baroka mūzikā daudz kas nav rakstīts notīs, uzsver Ieva, turklāt agrāk mūzika bijusi daudz funkcionālāka – «vai nu pie tās dejoja, vai ēda, vai nu tā bija opera, kas tolaik bija kā mūsdienu feisbuks, proti, vieta, kur citam citu apskatīt, satikt... Tolaik praktiski jau nebija koncertu, pat kamermūzikai bija praktisks pielietojums, jo, kā zināms, tajos laikos muzikālā izglītība bija neatņemama klasiskās izglītības daļa. Ja mēs pieņemam, ka pamatā kamermūziku rakstīja mūzikas mīļotājiem, tad kādā līmenī tajos laikos spēlēja mūzikas mīļotāji!»

Dzimtas sapņi

Nīmaņu dzimtā viņa ar brāli komponistu un klarnetistu Jēkabu Nīmani pagaidām ir vienīgie profesionālie mūziķi, turklāt Ieva ilgu laiku nevarējusi izvēlēties, studēt medicīnu vai mūziku, un arī tas dzimtas gēnu dēļ. «Mana vecvectēva brālis bija slavens bērnu ārsts Jēkabs Nīmanis, viņš bijis arī Raiņa un Aspazijas draugs un ārsts, un, balstoties uz viņu saraksti, mans brālis Jēkabs, kuram vārds dots par godu vecvectēva brālim, radīja mūziku Nacionālā teātra izrādei Raiņa sapņi. Savukārt manas mammas tēvs, kurš bija septītais bērns ģimenē, gribējis mācīties mūziku, jo pašmācības ceļā bija apguvis vijoļspēli. Tēvs viņam iedevis piecus latus un teicis: «Ja gribi, brauc uz Rīgu uz Mūzikas akadēmiju mācīties.» Protams, no Veclaicenes atbraucot uz Rīgu, viņam bija jāstrādā, un tā sapnis palika nepiepildīts. Savukārt viņa dēls negribēja mācīties vijoļspēli, bet meita, mana mamma, pabeidza bērnu mūzikas skolu. Mans vecaistēvs vēl piedzīvoja to, kā mēs abi ar brāli Jēkabu iestājāmies Mūzikas akadēmijā. Tā dzimtas sapņi tomēr piepildās,» stāsta Ieva Nīmane.

Savu aizraušanos ar neskaitāmiem instrumentiem mūziķe raksturo kā «loģisku un reizē neizskaidrojamu». Viņas pirmais mūzikas instruments bija kokle un Skolēnu pils orķestrī spēlējusi arī pūšaminstrumentus oboju un flautu. «Es pat nevaru pateikt, kuru instrumentu izvēlējos, kuru man piespieda vecāki, kuru sāku spēlēt netīšām,» smejot saka Ieva Nīmane un piebilst, ka instrumenti pie viņas vienmēr atnākuši pa neizskaidrojamiem ceļiem, un nu jau viņa spēlē daudzus – oboju, flautu, dūdas, stabules, duduku, blokflautu... «Oboja tīri fiziski ir viens no grūtākajiem pūšamajiem instrumentiem. Baroka laikā sievietes vispār nedrīkstēja spēlēt tādus instrumentus – oboju, blokflautu, jo tas nebija piedienīgi. Sievietes varēja spēlēt taustiņinstrumentus, vijoli, arfu, bet ne jau tādus, kas jāliek mutē...»

Bišķi traks gājiens

Kad Ievai kabatā jau bijis bakalaura un arī maģistra grāds, viņa nolēmusi gadu pamācīties Norvēģijā, un, lai gan vīrs un bērni palika Latvijā, pašai bijusi izjūta, ka nedrīkst nebraukt, – ja neaizbrauks, tad notiks kaut kas slikts. «Bišķi trakam ir jābūt, lai kaut ko tādu paveiktu, bet tas bija ļoti laimīgs laiks manā dzīvē, jo varēju spēlēt, spēlēt un spēlēt. Man bija izjūta, ka man dzīvē dota vēl viena iespēja sevi pierādīt. Turklāt studiju laikā es nebiju bijusi nevienā apmaiņas programmā, jo agri dzima bērni, un šis gads bija mans Erasmus,» saka Ieva. Tā kā viņai pašai bija jādomā par iztikšanu, meklējusi darbu un atradusi alternatīvu skatuvei – strādājusi par gidi Edvarda Grīga muzejā.

Latvijā Ieva Nīmane gan muzicē dažādās muzikālās apvienībās, gan strādā par pedagoģi mūzikas skolās. «Ir jau atsevišķi talantīgi bērni, bet vispārējais līmenis diemžēl krītas. Jo vecāki nenodarbojas ar bērniem. Piemēram, kāds puika sāka pie manis mācīties spēlēt oboju, pēc pāris mēnešiem atnāca viņa mamma, lūdza palīdzību solfedžo. Es sapratu, ka viņš nekad savā dzīvē savas balss saites nav lietojis dziedāšanai. Prasīju mammai, vai viņa kādreiz kaut ko mājās padzied, un izrādījās, ka ne. Bērns nezina, kā dziedāt! Ja vecāki nedzied... Mani bērni iemācījās dziedāt agrāk nekā runāt,» saka divu bērnu mamma. Rudenī viņa atkal sāks studijas un, kā pati atzīst, meklējusi veidu, lai piespiestu sevi intensīvāk spēlēt baroka oboju. «Spēlēt gribas. Cilvēks ir slinks, es arī, ja man nav paredzēts koncerts, nav spēka un laika pacelt instrumentu un paspēlēt, bet, jo vairāk spēlē, jo vairāk gribas spēlēt. Gribas spēlēt – tas nozīmē mācīties,» smaidot nosaka Ieva.

Augustā viņa ar dēliem dosies uz Zviedriju, kur viņai jābūt kāda projekta dēļ, un dēli brauks līdzi, citādi nesanākot visiem kopā pavadīt laiku. «Gustavs mācās Doma kora skolā, dzied korī, arī viņam vasarā ir gan nometne, gan dažādi koncerti. Toms nupat iestājās mediņos, apgūs sitaminstrumentu spēli, jo pūst viņš kategoriski atteicās tāpēc, ka mamma un mammas brālis pūš... Kad sāksies skola, būsim ļoti noslogoti, tāpēc tagad laiks jāizmanto,» teic dēlu mammu. Vēl visiem trim ieplānots aizbraukt līdz sapņu zemei Norvēģijai, vismaz līdz Oslo, ja ne līdz tālajai Bergenai. Un Ziemassvētkos Nīmaņi noteikti muzicēšot visi kopā – «es, mana mamma, brālis, abi puikas... Tad parasti kāds kaut ko nodzied, kāds kaut ko nospēlē...»

Ieva NĪMANE

• Mūziķe (oboja, blokflauta, virstoņu flauta, dūdas, stabule, kokle, duduks u.c.)
• Dzimusi 1979. gada 29. oktobrī Rīgā
• Šķīrusies, dēli – Gustavs (12) un Toms (11)
• Absolvējusi Rīgas 49. vidusskolu (profilkurss ķīmijā, bioloģijā, 1997), 1. bērnu mūzikas skolu (kokle, oboja, 1996), Jūrmalas Mūzikas vidusskolu (kokle, flauta, 1999), Latvijas Mūzikas akadēmiju (bakalaura studiju programma, oboja, 2003) un LMA Senās mūzikas nodaļu (maģistra grāda studijas, blokflauta, baroka ansamblis/orķestris, 2008), Bergenas universitāti (specialitāte: blokflauta/baroka ansamblis/oboja, 2011)
• Kopš 2015. gada ir Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, kopš 2006. – LMA Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja (dūdas, stabules u.c.), kopš 2004. gada – Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas obojas pasniedzēja, Pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēles izglītības programmas vadītāja, kopš 2008. gada Rīgas Doma kora skolas blokflautas un obojas pasniedzēja. Strādājusi eksporta konsultāciju kompānijā Gateway Baltic (2012), Edvarda Grīga muzejā Bergenā (Norvēģija, 2011) u.c.
• Kopš 2005. gada – tautas mūzikas grupas Abra dalībniece, kopš 2015. gada ir muzikālās apvienības Pērkonvīri dalībniece
• Kopš 2007. gada – senās mūzikas ansambļa Inégalité Mystique (Shakespeare’s Consort) dibinātāja un vadītāja, kopš 2008. gada – baroka orķestra Collegium Musicum Riga (blokflauta, baroka oboja) mūziķe
• Kā tradicionālo instrumentu izpildītāja koncertējusi kopā ar Latvijas Radio kori, Valsts kamerorķestri Sinfonietta Riga, LNSO, vokālo grupu Schola Cantorum Riga u.c.