SARUNA: Ar sajūsmu un dziļu cieņu

«Tautas mūzikas mīlestība manī ir no ģimenes, kur tā vienmēr bijusi cieņā. Tā iet cauri visai dzīvei, un būtu dīvaini, ja tā nebūtu, jo es sevi sajūtu tieši caur latviešu kultūru,» saka etnomuzikoloģe, vijolniece un dziedātāja Kristīne Kārkle. Muzikālā apvienība Raxtu Raxti ar koncertprogrammu Es atradu tautasdziesmu šajā pavasarī dodas tūrē pa Latviju.

Muzikālā apvienība Raxtu Raxti sākotnēji radās kā vairāku grupas Autobuss debesīs mūziķu eksperiments, apvienojoties vienā kolektīvā ar etnomūziķiem. Šajā tūrē klausītājiem tiks piedāvāta plaša dziesmu programmu, kurā skanēs gan Imanta Kalniņa dziesmas tautas mūzikai pietuvinātos aranžējumos, gan jaunas un oriģinālas versijas par pazīstamām tautas mūzikas tēmām, gan pašu grupas dalībnieku radīti skaņdarbi.

Raxtu Raxtos līdzās Kristīnei Kārklei (balss, vijole, kokle) muzicē viņas brālis Edgars Kārklis (balss, dūdas, akordeons, stabule), Marts Kristiāns Kalniņš (balss, harmonijs, taustiņinstrumenti, oboja), Kārlis Auzāns (čells, mandolīna, ģitāra, buzuki), Armands Treilihs (bass) un Artis Orubs (sitamie instrumenti). Un viņu skanējums ir unikāls tieši bagātīgā instrumentu klāsta dēļ – pieliekot klāt kaut vai tikai dūdas, stabuli vai vijoli folkmanierē, jebkura dziesma iekrāsojas citā krāsā.

Īsti nenovērtējam

Kristīne Kārkle atklāj, ka mīlestība pret tautas mūziku nav nākusi caur skatuvi, bet no skatuves viņa to var paust klausītājiem. «Šī mīlestība nāk no ģimenes. Man vienmēr apkārt skanējusi tautas mūzika, arī pati daudz to esmu spēlējusi, un līdzās vienmēr bijis daudz cilvēku, kuri mūsu tautas mūziku tur cieņā,» stāsta fantastiskās balss īpašniece, piebilstot, ka viņas mamma Anna Kārkle Līvānos vada folkloras kopu Ceiruleits un tajā muzicējuši arī Kristīnes draugi.

«Tautas mūzikas mīlestība nāk līdzi visu dzīvi. Un būtu dīvaini, ja tā nebūtu, jo latviešu kultūra man vienmēr bijusi svarīga. Un ne tikai latviešu – es esmu ļoti daudz ceļojusi, un man vienmēr interesanta šķitusi arī citu pasaules tautu kultūra. Es pavelkos, dzirdot, piemēram, Balkānu mūziku. Bet identificējos, protams, tikai caur latviešu tautas kultūru,» stāsta Kristīne Kārkle. Jo īpaši viņa to apzinās, muzicējot ārpus Latvijas un redzot, cik ļoti pasaulē novērtē cilvēkus, kuri ciena savu kultūru. «Man bieži dažādos festivālos bijušas saspēles un sadziedāšanās ar citu tautu mūziķiem, kur katrs rāda savai kultūrai raksturīgo, un man patīk, ka tādos brīžos mazā Latvija ir līdzvērtīga, piemēram, Brazīlijai. Jebkuras lielvalsts mūziķi mūsos klausās ar sajūsmu un dziļu cieņu un ir fascinēti, cik mūsu tautasdziesmas ir spēcīgas.»

Mūsu svētie raksti

«Latvija tomēr ir unikāla vieta,» dziedātāja secina. «Jebkurai tautai ir sava kultūra, savs senais slānis, taču ir daudzas tautas, kas to aizmirsušas un ikdienā nepielieto. Mēs to kopjam, pārmantojam, mums tas ir svarīgi, un tāpēc mūsu dainas dzīvo. Tās ir mūsu dzīvesziņa. Es pat gribētu tās saukt par mūsu svētajiem rakstiem, jo tajās var pasmelties dzīves gudrības jebkurai situācijai. Varbūt tāpēc tās neapzināti nāk mums līdzi, un tajās iekodētās gudrības tiek nodotas no paaudzes paaudzē,» aizdomājas etnomuzikoloģe.

Tautas kultūras mīlestību Kristīne Kārkle dod tālāk arī savai meitiņai, kurai ir četri gadi. Varbūt citos gadījumos tas ir jāmāca, bet viņas meita Madlēna raugās tajā, ko mamma dara, iet līdzi uz mēģinājumiem, un no tā visa kaut ko paņem arī sev. «Ir bijuši brīži, kad viņa pēkšņi sāk dziedāt kādas dziesmas, ko neesmu viņai dziedājusi, un tas pierāda, ka process notiek, un tas, kas nāk ārā, man pašai dažkārt šķiet zili brīnumi – kādus vārdus dzirdējusi, kādas melodijas atceras, un kā viņa to saliek kopā... Es ļauju, lai viņa pati visu apgūst, un es redzu, ka viss notiek. Ja redzētu, ka nenotiek, es noteikti iejauktos.»

Brāļumāsu projektiņš

Kristīne Kārkle ir ļoti pieprasīta māksliniece, un viņas koncertdarbība ir intensīva un spraiga. Līdzās Raxtu Raxtiem viņa muzicē arī trio Šmite Kārkle Cinkuss, kas radies Vācijā, turklāt pavisam nejauši: «Mēs ar Zani Šmiti un Ivaru Cinkusu bijām uzaicināti dziedāt atsevišķi kā solisti, bet diriģents palūdza, vai starplaikos varam kopā padziedāt ko latvisku. Protams, ka varējām. Mūs dzirdēja kāda vācu festivāla producents un uzaicināja pie sevis. Tā mēs sākām koncertēt. Zani pazīstu jau ļoti sen, Ivaru vēl senāk. Viņi ir forši cilvēki, mums kopā labi skan, kāpēc neuzdziedāt, ja vēl kādam tas patīk? Tā mēs ik pa laikam uzdziedam kopā un ejam tālāk katrs savos projektos.» «Mums ir arī māsu un brāļu projektiņš. Gadiem ejot, tu iepazīsties ar dažādiem foršiem mūziķiem, un tad gribas kopā uzspēlēt. Man ir bijuši pāris koncerti, kad domāju: nu, kurš spēlēs? Es ar brāli Edgaru, bet – vajag arī ģitāru. Pieaicinām Ilzi Grunti. Vajag basu, pieaicinām arī Ilzes brāli Andri. Tā mums sanāk brāļumāsu projektiņš. Kad esam kopā ko jaunu radījuši, kāpēc to aizmirst? Nē, ierakstām albumā! Nu tas ir gatavs un drīz nāks klajā,» priecīgi stāsta talantīgā mūziķe.

Katru dienu dziedāt

Nav jau tā, ka Kristīnei Kārklei visa dzīve paiet uz skatuves. Viņa atrod laiku arī saviem vaļaspriekiem, kas gan, cik ātri uznāk, tik ātri pāriet. «Ir bijis periods, kad esmu jājusi ar zirgiem. Tad man uznāk vēlme zīmēt, un man ir sakrājies jau diezgan daudz glezniņu. Tad uznāk sajūta, ka gribu izšūt kaut ko sarežģītu un piņķerīgu – es tādā veidā relaksējos,» atklāj dziedātāja. Vienīgais vaļasprieks, kas nepāriet, ir ceļošana. «Pirms diviem mēnešiem biju Austrālijā, pagājušajā vasarā – Kanādā. Tagad tuvākie braucieni ir uz Vāciju un Horvātiju. Tur gan braukšu muzicēt. Nekur tālāk pagaidām nesanāk laika aizbraukt, koncerti saplānoti cits pēc cita.»

Taču dziedātājai ir laiks apmeklēt sporta zāli. Viņa gan smej, ka parasti tās ir divas reizes un viņai apnīk, bet šogad izturējusi jau veselu mēnesi! «Beidzot kaut kas jāsāk ar sevi darīt,» viņa pasmaida un saka, ka fiziskās aktivitātes nepieciešamas galvenokārt enerģijai un mundrumam. «Jo īpaši tagad, pavasarī, gribas sajust katru muskulīti. Tas nekas, ka reizēm caur sāpēm, galvenais – negribas palikt par ieziemotu blāķi.»

Kā vēl pamodināt sevī pavasari? Kristīne Kārkle domā, ka vajag «dabūt sevī iekšā sauli». «Domāju, ka katram dzīvē noteikti ir kaut kas, kas uzmodina un ceļ spārnos. Man, piemēram, vakar bija koncerts, es dziedāju un burtiski sajutu, ka manī atkal ir saule. Manī tā rodas no dziesmas. Un dzērveņu sulas,» viņa pasmaida un arī Neatkarīgās lasītājiem iesaka dziedāt. «Tai nav obligāti jābūt tautasdziesmai. Jūs varat dziedāt jebkuru dziesmu, kas iedvesmo. Un nav svarīgi, vai dziedat labi vai slikti, vienkārši ļaujiet balsij skanēt, un jūs sajutīsiet, kā ievibrējas viss ķermenis. Vismaz vienu nedēļu paeksperimentējiet: pamēģiniet, kā tas ir – katru dienu dziedāt...»

Kristīne KĀRKLE

• Etnomuzikoloģe, vijolniece un dziedātāja

• Dzimusi 1984. gada 19. janvārī Daugavpilī; uzaugusi Līvānos

• Izglītība: Līvānu 1. vidusskola; Daugavpils mūzikas vidusskola; J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļa

• Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu un mūzikas ierakstu dalībniece

• Spēlējusi Pūces Etnogrāfiskajā orķestrī; muzicē muzikālajā apvienībā Raxtu Raxti, trio Šmite Kārkle Cinkuss

• Ierakstījusi albumu ar gruzīnu etnodžeza trio The Shin, sadarbojusies ar Moldovas etnodžeza trio Trigon

• Šķīrusies. Meitiņai Madlēnai ir četri gadi