Tik plašu un daudzveidīgu kora mūzikas programmu diez vai Latvijā tik drīz varēsim baudīt, tāpēc noteikti vajag ko no apjomīgās programmas redzēt un dzirdēt pašu acīm un ausīm, aicina kordiriģents un viens no olimpiādes mākslinieciskajiem vadītājiem Romāns Vanags, uzsverot, ka Latvijai tas tiešām ir liels gods – būt tāda liela kultūras notikuma mājvietai.
– Kā jūs skaidrotu kora mūzikas cienītājiem – kāpēc tieši Rīgā notiek šāds pasākums?
– Mēs esam kora lielvalsts, un tas nebūt nav pārspīlējums, bet gan dziļa patiesība. To zina arī pasaules koru elite un arī vienkārši dziedātāji. Tas gan lielākoties ir saistīts ar Dziesmu svētkiem, bet arī par mūsu koru starptautiskajiem panākumiem daudzi zina, jo esam regulāri laureāti lielajos kopdziedāšanas konkursos. Ļoti reti mūsējie atgriežas bez medaļām, un tad ir tāda kā vilšanās – kā tad tā, nav neviena zelta, ne sudraba! Par to visu varam pateikties pamatiem, ko ielikusi mūsu kordiriģēšanas skola. Protams, olimpiādes rīkotājiem INTERKULTUR, kas ir biznesa organizācija, ir būtiski arī, vai izvēlētā valsts finansiāli un pakalpojumu ziņā ir spējīga uzņemt dalībniekus. Par laimi, esam tikuši pāri krīzei, jo diez vai pirms dažiem gadiem te varētu kas tāds notikt. Taču, redzot gan galvaspilsētas, gan valsts lielo ieinteresētību olimpiādes rīkošanā, organizatori izlēma, ka šis lielais kultūras notikums šogad būs šeit. Par spīti tam, ka tādu lielu ekonomisku atbalstītāju šeit, kā tas bija, piemēram, Sinsinati pirms diviem gadiem, mums nav. Toties mums ir pieredze Dziesmu svētku un koru karu rīkošanā, kas nav mazāk svarīgs ieguldījums. Tas ir tas kapitāls, ko ne ar kādu naudu nevar salīdzināt.
– Imants Kokars savulaik bija viens no tiem, ka uzskatīja, ka olimpiādei reiz jānotiek arī šeit.
– Viņš tiešām bija cilvēks – visu jaunu ceļu gājējs, jaunu lietu atklājējs. Kad Imants tika ieaicināts koru mākslinieciskajā padomē, viņš ar šo ideju visu laiku dzīvoja. Tā bija tāda sava veida pozitīva apsēstība, un man šī viņa enerģija pielipa, un es biju gatavs līdzdarboties. Tagad varam teikt, ka šis viņa sapnis ir radis piepildījumu.
– Pagājuši 14 gadi, kopš olimpiāde notika pirmoreiz. Vai un kā šis pasākums laika gaitā ir mainījies?
– Sākotnēji nosaukums olimpiāde bija mazliet ambiciozs, jo tam apakšā nebija tik liela saturiskā seguma. Piedalījās gan ļoti daudz koru, bet to ģeogrāfija nebija tik plaša. Taču nu tā tiešām aptver visu pasauli – 73 valstis, 462 kori. Arī saturs palēnām pildījies. Ja salīdzina iepriekšējās reizes Ķīnā un ASV – noticis liels kāpiens uz augšu. Ceru, ka arī Rīga dos savu artavu pasākuma attīstībā. Jāteic, ka mēs sev reizēm pat nodarām pāri, uzliekot latiņu tik augstu, ka grūti tai pāri pārlēkt. Tā bija arī ar 2008. gada Dziesmu svētkiem – to sniegumu būs grūti atkārtot vai pārsniegt. Mēs nevaram paredzēt, kādas būs pašu koristu sacensības – cik katrā kategorijā tās būs kvalitatīvas, muzikāli augstvērtīgas, bet kultūras programma ap šo pasākumu noteikti būs augstā līmenī.
– Olimpiādes laikā notiks arī koru padomes kongress. Vai tajos notiek radoši strīdi vai tiek izrunātas tikai tehniskas detaļas?
– Tas, ja tā var teikt, ir ļoti nepiespiests organisms. Katras valsts pārstāvis tajā darbojas kā savas valsts reprezentētājs. Bet ne tikai. Tā ir arī ideju ģenerācijas vieta. Laika gaitā gan padomes darbība mainījusies. Iepriekšējā reizē ASV mēs nesēdējām tikai zālē un neklausījāmies oficiālas runas, notika arī semināri. Vienu no darba grupām bija gods vadīt arī man, un tur mēs pārspriedām ļoti pragmatiskas lietas: par koru dzīvi katrā reģionā, par repertuāra iespējām, konkursiem, koncertiem. Arī par diriģentu atalgojumu. Daudziem bija liels atklājums, ka Latvijā diriģenti saņem samaksu no pašvaldībām. Piemēram, Norvēģijā tos algo paši koristi. Daudzus interesēja mūsu Dziesmu svētku fenomens, un, par to stāstot, es arī skaidroju mūsu izglītības sistēmu. Lai gan tajā joprojām ir apdraudējumi, bet, salīdzinot ar citām valstīm, mūsu izglītības sistēmā Dziesmu svētku tradīcija ir dzīvotspējīga. Lai minam Skolēnu, Studentu svētkus... Tas uztur šo tradīciju dzīvu un neļauj tai noplakt kā tādai liesmiņai sliktos laika apstākļos. Par spīti krīzei, kas bija smags pārbaudījums it visam, tomēr spējām saglabāt šīs kultūras vērtības. Tagad vajag tās nostiprināt – tostarp diriģentu, skolotāju prestižu. Lai nav tā, ka uzskatām to par ko svarīgu tikai reizi piecos gados, bet arī ikdienā. Padomēs rodam arī risinājumus, kā palīdzēt reģioniem, piemēram, Āzijā. Šogad divreiz biju Ķīnā un mācīju viņu diriģentus, jo viņiem tur nav iespējas iegūt šādu izglītību. Tāpat Indonēzijā – tur lētākā iespēja ir importēt lektorus un apgūt diriģēšanas tehniku, stilistiku, interpretācijas mākslu kursos. Jo Austrumos viņi ir ļoti tālu no Rietumu mūzikas izpratnes, un, ja vēl nav šo specifisko zināšanu, tad šis ceļš ir tiešām grūts.
– Bet koru viņiem ir daudz. No Ķīnas vien Rīgā ieradīsies 82 kori.
– Tā tomēr ir milzīga valsts, kurā kopdziedāšana kļūst arvien populārāka. Patlaban to var nosaukt par koru bumu, un nedomāju, ka uz to mudina kompartija un valdība, bet tā ir patiesa cilvēku vēlme. Viņu izglītošanās vēlmes ir milzīgas, un pēc semināriem man tika prasīts, kad es atkal tur atbraukšu. Pie mums diriģents nelabprāt savu kori atvēl citam, bet tur lūdz, lai tu pastrādā ar viņu kori. Tikmēr pats diriģents filmē, ieraksta tevis darīto, lai no tā visa mācītos. Padome ir brīnišķīga vieta, lai veidotu kontaktus. Tā, protams, veic arī zināmu politisku funkciju, jo ir valstis, kur kultūras lietas labi izprot, bet citur šādas padomes ieteikumi ir svarīgi un mudina vairāk ko darīt izglītības un kultūras jomā.
– Vēl viena no lieliskām iespējam apgūt ko jaunu arī profesionāļiem ir meistarklases. Vai arī jūs kādā no tām piedalīsieties?
– Izglītojošā programma ir ļoti liela šā pasākuma pievienotā vērtība, un būtu grēks neizmantot žūrijas locekļu, ekspertu pieredzi, emocionāli spēcīgu personību klātbūtni. Man ir zināmas saistības ar Mortenu Lauridsenu, un man jābūt klāt viņa vadītajā meistarklasē. Tāpat noteikti vēlos apmeklēt Andrē Tomasa grupu, jo gospeļu dziedāšana pirmo reizi skanēs mūsu estrādē. Patiesībā jau gribētos aiziet uz visām šīm nodarbībām, bet aizņemtības dēļ to nevarēšu. Vismazāk laikam būs iespēja apmeklēt konkursus, lai gan koru kari vienmēr ir interesanti. Ceru, ka daudzi izmantos šo iespēju par velti dzirdēt tādu dažādību mūzikā, un varbūt nāksies piedzīvot arī kādu pārsteigumu attiecībā uz Latvijas koru sniegumu, jo ne katrā kategorijā tie ir labākie.
– Laikam jau kora Kamēr sniegumu 2006. gada olimpiādē pārspēt nav iespējams?
– Jā, tas ir visu laiku augstākais sasniegums. Daudzi ieguvuši 90 punktus no 100 iespējamajiem, bet tādu rezultātu kā viņiem – teju gandrīz simt – nav izdevies pārtrumpot nevienam. Turklāt saņemt čempiona godu trijās kategorijās. Lai gan jāatzīst, ka visi, kas ir ieguvuši zelta diplomus, ir augstas klases kori. Arī tie, kam ticis sudrabs, ir labi, varbūt ir gadījies kāds misēklis repertuārā vai cits iemesls, kāpēc nav viss izdevies.
– No Latvijas šogad startē vairāk nekā 100 koru. Varēsim parādīt, ko spējam.
– Man īpašs uztraukums ir par maniem dēliem, kas dzied Franču liceja zēnu korī, tāpēc uz to konkursu varbūt aiziešu, lai turētu par viņiem īkšķi. Esmu šogad izvēlējies nebūt žūrijā, un arī mani vadītie kori – ne Mediņa mūzikas skolas zēni, ne Minjona – nepiedalās olimpiādē. Jo tas ir mazliet traucējoši – ja tu vadi tādu milzīgu pasākumu un vēl ir šādi pienākumi. Jau tā ir daudz darba: diriģēšu atklāšanas koncertā, arī Mežaparkā, tāpat Mortena Lauridsena koncertā, arī noslēguma koncertā – Manu dziesmu.
– Vai ir kādas bažas par pasākumu?
– Ceru, ka no organizatoriskās puses viss būs kārtībā. Vienīgās bažas ir par laika apstākļiem. Jo ir tik žēl Studentu dziesmu svētkus Daugavpilī, ko pabojāja lietus. Svarīgi, lai neaizlītu āra koncerti. Arī pārāk liels karstums nav tas labākais. Sinsinati bija 35 grādu svelme, un tad gan bija ko turēt.
– Par spīti laika apstākļiem, šis pasākums ir jāredz, vai ne?
– Jā, gribu aicināt visus braukt uz Rīgu un baudīt plašo repertuāru. Tas būs interesanti! Šovu kori, barbershop kori, gospeļi... Šogad ir pilnīgi jauna kategorija nākusi klāt – senioru kori. Jāatceras, ka nākamās koru olimpiādes mūsu dzīves laikā Latvijā nebūs, jo tik mazā valstī ar tik mazu ekonomiku tā otrreiz netiks rīkota un arī kori uz Latviju atkārtoti nebrauks.