Pompozums ar vieglumu
Šovakar Arēna Rīga notiks Pasaules koru olimpiādes – 2014 atklāšanas ceremonija – dalībvalstu karogu ienešana un pacelšana, skanot Zigmara Liepiņa speciāli komponētai ceremoniālai mūzikai, Miera zvana iezvanīšana, simboliski iezīmējot piecu kontinentu, 74 valstu, 460 koru un 27 000 dziedātāju satikšanos līdz šim lielākajā pasaules koru festivālā.
«Neraugoties uz to, ka šis ir starptautisks pasākums, man bija svarīgi akcentēt to, ka tas notiek Latvijā,» saka Pasaules koru olimpiādes – 2014 atklāšanas ceremonijas režisore Mirdza Zīvere.
Režisore atzīst, ka šādos pasākumos daudz ko nosaka obligātais protokols, ko, līdzīgi kā olimpiskajās spēlēs, nedrīkst ignorēt. Piemēram, ņemot vērā pasākuma starptautisko raksturu, tas notiks angļu valodā, lai gan translācijā televīzijā, protams, tiks nodrošināts tulkojums. Tomēr ir arī iespējas, lai ar noteiktiem akcentiem atgādinātu, ka šoreiz pasaules labākie kori pulcējas tieši Latvijā, Rīgā. «Scenogrāfijā ir izmantots saktas motīvs, valstu karogus ienesīs jauni cilvēki latviešu tautas tērpos...» stāsta Mirdza Zīvere. Atklāšanas ceremonijā Latviju reprezentēs arī programmas muzikālā daļa – pasākumā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Renārs Kaupers un Intars Busulis, saksofonists Oskars Petrauskis, Latvijas Nacionālās operas baleta mākslinieki, solisti, tautas deju ansambļa Daiļrade dejotāji, vairāki kori, folkloras kopu pārstāvji un Auļi. «Ko vēl mēs varam? Visu darīt ar lielu atbildību, bet ar vieglumu, ar krāšņumu, ar cilvēcisku atvērtību. Lai vai cik pompozs arī būtu šis pasākums, visi ir tikai cilvēki, un jebkāda līmeņa komunikācijā ir svarīgi nesastingt. Negribētu, ka mēs pārcenstos, vēlēdamies būt nedabiski perfekti. Gribētos, lai mēs būtu tieši tādi paši kā cilvēki visā pasaulē. Esmu daudz braukusi un daudz redzējusi pasaulē, un mums nav par ko kautrēties, mums ir ar ko lepoties,» uzskata Mirdza Zīvere. Režisore aicina neaizmirst, ka Pasaules koru olimpiāde vienlaikus ir arī kopābūšanas svētki: «Te sabrauks cilvēki, labi pavadīs laiku, turklāt nomināciju ir daudz, nav tā, ka viens uzvar un līdz ar to ir visspicākais. Un vienmēr jau ir labāk, ja cilvēki dzied, nevis karo vai vērpj dažādas intrigas.»
Neraugoties uz saspringto laiku, režisore tomēr neaizmirst, ka nepieciešama arī atpūta, un laiku, kas tiek veltīts tikai sev, gandrīz vai ieraksta plānotājā. «Es arī neuzņemos visus darbus, ko man piedāvā. Man vajag neiztērēt sevi, negribētu tik daudz pasākumu veidot, ka varētu teikt – ražot,» saka Mirdza Zīvere. Miera osta, kurā atjaunoties, viņai ir lauku mājas Kurzemē. Tur esot jāaizbrauc kaut tikai uz vienu nakti – paskatīties uz jūru, ieelpot zaļu gaisu, sajust dabisko, tīro un nesamāksloto. «Man nemaz īpaši nepatīk tas, kas notiek Rīgas centrā. Protams, tas ir subjektīvi, bet man te ir par raibu un par skaļu, šķiet, raibumā pazūd pat arhitektūra,» uzskata režisore. «Man milzīga vērtība ir klusumam un grāmatas lasīšanai. Man arī nepatīk atrasties lielos pūļos, tas mani tērē, tad labāk esmu mazliet nostāk. To saku, neskatoties uz to, ka man nākas strādāt ar notikumiem, kuros iesaistīti daudzi cilvēki.»
Pirms neilga laika režisore atgriezusies no Londonas, kurp bija devusies skatīties Kristīnes Opolais sniegumu Manonas Lesko iestudējumā Koventgārdenā, bet augustā ir ieplānots doties uz vienu no vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem festivāliem Eiropā – Zalcburgas festivālu. Profesionālo iespaidu uzkrāšana esot nepieciešamība, jo nekad nevar zināt, kad ko nāksies izmantot. Turklāt, piemēram, Zalcburgas festivālā vienmēr būšot izcila kvalitāte. «Pa visiem šiem gadiem es nekad neesmu piedzīvojusi vilšanos, viss bijis perfekts, profesionāls darbs pilnīgi no visiem viedokļiem. Ne velti cilvēki cenšas laikus pasūtīt biļetes, jo viņi zina, ka tur arī saņems gaidīto kvalitāti,» atzīst Mirdza Zīvere.
Arī kultūras notikumiem Latvijā, īpaši Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros veidotajiem, viņai patīk sekot līdzi, tomēr pašmāju kultūras dzīves baudīšana nav tik saplānota, drīzāk – emocionāli spontāna. «Šogad Latvijā patiešām notiek daudz kas. Reizēm domāju – tuvu pārsātinājumam, cilvēkiem taču uz brīdi gribas arī klusumu un laiku, lai izbaudītu, izvērtētu un saprastu. Lai nav konveijers – paņemt un uzreiz izmest.».
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/07/09/pompozums-ar-vieglumu