"Esmu tipiska latgaliete – daudz nefilozofēju, bet ļaujos savai pirmatnējai sajūtai, emocijas man ir pāri prātam. Es nemulstu tad, kad dzīve man piespēlē izdevību – ja man tiek dots, es ņemu pretī. Latgalieši ir strauji. Mēs taču zinām, ka Latgalē kāzas svin tā kārtīgi, pie krucifiksiem skaļi dzied, rožukroni var skaitīt piecas daļas un vēl piecas reizes... Latgalieši visu dara pa īstam un, manuprāt, dzīvo, kā dziesmā dzied –«liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam’»," saka Iveta Apkalna, viena no Eiropas aktīvākajām un pieprasītākajām solo ērģelniecēm, kas jau ilgāku laiku dzīvo Vācijā un allaž atrod laiku, lai koncertētu arī Latvijā un ne tikai Rīgas Domā, bet pat mazās lauku baznīciņās.
– Svētdien piedalīsieties vērienīgajā koncertā Dzimuši Rīgā, lai gan esat dzimusi Rēzeknē.
– Un lepojos ar to. Starp citu, es pārdomāju to, cik no koncerta dalībniekiem nav dzimuši Rīgā. Neesmu droša, ka visi ir. Pasaules mērogos runājot, Latvija ir vienlaikus gan liela, gan maza. Es uz Rīgu pārcēlos 17 gadu vecumā, un kopš tā laika Rīga ir viena no manām dzīvesvietām, lai gan šobrīd pamatā dzīvoju Berlīnē. Man, protams, liels prieks un pagodinājums, ka no koncerta dalībniekiem esmu vienīgā, kurai saknes ir Latgalē.
– Kad piedāvāja piedalīties Dzimuši Rīgā, jūs vispirms skatījāties savu koncertgrafiku, vai varēsiet tikt, vai arī piekritāt un tad domājāt, kā tiksiet?
– Piekritu uzreiz, lai gan man bija paredzēti koncerti. Sākotnēji Dzimuši Rīgā tika paredzēts jūlija beigās, kad man bija ieplānots koncerts, kuru pārlika uz jūlija sākumu. Kad organizatori mainīja Dzimuši Rīgai norises datumu, es lūdzu savu koncertu atcelt atpakaļ, lai gan domāju, ka divas reizes taču nepārcels, taču organizatori bija pretimnākoši un saprata, ka piedalīšanās Dzimuši Rīgā man ir personiski ļoti svarīga. Domāju, ka ne tikai man būs šī gada augstākais punkts.
– Šajā koncertā jūs esat ne tikai vienīgā latgaliete, bet arī vienīgā ērģelniece, taču, kā zināms, ērģeles nav populārākais instruments publikā.
– Nav gan. Protams, ar to arī koncerts būs īpašs, ka katrs mākslinieks gribēs parādīt labāko sev atvēlētajās piecās septiņās minūtēs, kas ir ļoti īss brīdis.
Tomēr es negribu pilnībā piekrist, ka ērģeļmūzika nav populāra, jo vasarās koncerti Rīgas Domā ir ļaužu pilni, protams, liela daļa publikas ir ārzemnieki. Rīgas simbols vienmēr ir bijušas Rīgas Doma ērģeles, padomju laikos bija pat neiespējami tur tikt uz koncertiem, jo tolaik Latvija un Jūrmala jau bija kā, mūsdienu salīdzinājumos runājot, Miami beach, kurp šobrīd brauc jaunie krievi. Nedomāju, ka ar ērģeļmūzikas popularitāti ir tik bēdīgi, jo uz koncertiem publika nāk, turklāt Rīgas Domu dabūt pilnu ir ļoti grūti jebkuram mūzikas žanram.
Tieši šobrīd arī tālāk no Rīgas parādās jauni ērģeļmūzikas festivāli – Dubultos, Slokā, Liepājā, Saulkrastos, Aglonā un citviet, tas nozīmē – ir pieprasījums. Trešdien es muzicēju Slokas baznīcā, un, lai gan pamatīgi lija un bija darbdienas vakars, baznīca bija pilna. Esmu novērojusi, ka cilvēki laukos ir kultūras dzīves nepārsātināti, iespējams, tāpēc vairāk griboši klausīties. Pārsātinājums nevienā jomā neko labu nenes, bet līdzīgas iezīmes es redzu arī citviet pasaulē – lielpilsētu publika ļoti atšķiras no mazpilsētas klausītāja. Turklāt Latvijā nāk jauna spēcīgu ērģelnieku paaudze, kas nespēlē pierastus garlaicīgus koncertus, bet daudz eksperimentē.
– Jūs mācījāties klavierspēli un ilgstoši paralēli arī ērģeles, tomēr no globālās karjeras viedokļa izvēlējāties ne daudzsološāko instrumentu.
– Es nekad pragmatiski nedomāju, ko izvēlēties. Jau pirmo reizi apsēžoties pie ērģelēm, es pie tām jutos kā zivs ūdenī, jutu, ka tā ir mana īstā vieta. Un man arī patika, ka ērģelniekam tīri fiziski spēlē viss ķermenis, tas ir darbībā. Kādreiz Juris Karlsons teica, ka viņš visu laiku domājot, ko ērģelniekam vēl varētu likt darīt, varbūt ermoņiku ielikt mutē, lai arī to uzspēlē... Otrs svarīgs faktors – ērģeles katrā vietā ir citādas, un katru reizi tām ir jāpielāgojas, un šis bīstamais izaicinājums ir ļoti atbilstošs manam temperamentam un raksturam. Koncertērģelnieka karjerā nevar būt garlaicības. Kad vijolnieki reizēm zūdās par kādu pārtrūkušu stīgu, kas esot jāiespēlē, man atliek tikai pasmaidīt, jo mums reizēm jāiziet caur uguni un ūdeni, uzstāšanās laikā reizēm jāpiever acis un ausis uz dažādiem defektiem, un jāturpina spēlēt. Objektīvi vērtējot, tas ir sarežģīts uzdevums ikvienam manam amata brālim un māsai, bet tieši tas arī man patīk. Trešais faktors pašā sākumā man bija Rīgas Doma ērģeles, biju daudz dzirdējusi tās ierakstos un sapņoju tās kādreiz spēlēt, lai gan kā jau cilvēks no provinces pirmo reizi tās dzīvajā dzirdēju tikai apmēram 16 gadu vecumā.
– Man reizēm ir sajūta, ka jūs it kā mēģināt pierādīt, ka ērģeles ir arī mūsdienīgs instruments, līdzīgi kā Ksenija Sidorova ir savdabīgā veidā piespiedusi publiku atmest stereotipus par akordeonu.
– To neesmu uzskatījusi par savu pamatuzdevumu, bet man ir liels prieks kritikās lasīt un sarunās uzklausīt, ka manos koncertos ērģelēs ir it kā iepūsts svaigs gaiss, ka tajos vecā labā senaizmirstā ērģeļmūzika ir parādīta ar jaunu skatījumu. Es jau spēlēju oriģinālliteratūru, nevis The Beatles pārlikumus, lai par katru cenu iepatiktos publikai. Es tikai mēģinu tajā ielikt savu dvēselisko skatījumu instrumentā, ko es mīlu. Kad es saņēmu Lielo mūzikas balvu, vienlaikus ieguvu arī tajā gadā jauniedibināto publikas simpātiju balvu, un tas gan man bija šoks. Jā, no vienas puses man ir nepateicīgs instruments, jo tas nav populārs, no otras puses – pateicīgs tieši ar to, ka manās rokās ir iespējas to padarīt mūsdienīgu un populāru. Tomēr vissvarīgākais – dabiski, autentiski un no sirds, bez jebkādām klāt pieliktām cakām un pārcentības kaut ko pierādīt. Publika nav muļķe, arī tie, kas nav profesionāli mūziķi, jo ikviena dzīva būtne intuitīvi jūt patiesumu un izlikšanos. Es mīlu to publikas daļu, kas uz ērģeļmūzikas koncertu atnākuši kā uz izaicinājumu pašiem sev, nezinot, kas viņus sagaida. Tāpēc es arī tik ļoti domāju par savu repertuāru.
– Vai to, ka nebūsiet vienas draudzes ērģelniece, bet koncertmāksliniece, izlēmāt uzreiz?
– Kad man bija astoņi gadi, es pirmo reizi spēlēju koncertu kopā ar orķestri, un pēc tās reizes es sapratu, ka man ļoti patīk skatuves un koncerta sajūta. Tikai pēc tam nāca mana mīlestība uz ērģelēm, bet Latvijā šis instruments bija tikai baznīcās, ne koncertzālēs. Protams, pirmā profesionālā pieredze man bija dievkalpojumos, un sakrālā mūzika ir īpaša, bet man ir svarīgi redzēt un just publiku, mainīt instrumentus un arī izvēlēties plašu repertuāru, kas vienas draudzes ietvaros nav iespējams, turklāt daudzus skaņdarbus, piemēram, Petra Ebena ciklu Fausts, kura viena daļa ir Valpurģu nakts, es nemaz nedrīkstētu izpildīt baznīcā. Ar milzīgu cieņu izturos pret to darbu, ko dara mani amata kolēģi savās draudzēs, tas ir smags darbs, bet mani tas mākslinieciski ierobežotu.
– Šāda izvēle nozīmēja – karjera Eiropas tirgū, jo tobrīd Latvijā nebija koncertērģeļu.
– Jā, bet es biju ļoti naiva un domāju, ka manai profesionālajai piepildītībai pietiktu ar diviem koncertiem gadā Rīgas Domā. Kā studente es biju bezmērķa gājienā – mācījos, apguvu repertuāru un nezināju, kurp mani ceļš aizvedīs. Man noteikti nebija sapņa, ka būšu Eiropā koncertējoša māksliniece.
Domāju – ja ir patiesa vēlme, tad dzīve noliks tevi tur, kur esi gribējis un pelnījis būt. Un kad cilvēks pats ir tam gatavs. Arī savu vīru es satiku nevis rozā jaunības gados, bet jau tad, kad man bija 29 gadi un viņam – 37. Mēs abi gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē jau bijām apēduši savu daļu cukura un sāls. Esmu likteņa lutektīte (piesit pie koka – L.R.), jo man vienmēr ir bijusi veselība darīt to, ko es gribēju, arī materiālās iespējas bijušas, cik nu tādas varēja būt normālai vidusmēra ģimenei, jo mana mamma ir skolotāja, tēvs – kriminālizmeklētājs, un tomēr tās ir bijušas, turklāt vecāki mani vienmēr ir idejiski un emocionāli, ne tikai materiāli atbalstījuši. Lai vai ko es vēlējos darīt, mani atbalstīja, atšķirībā no mana vīra, kura vecāki neatbalstīja viņa profesionālo izvēli kļūt par skaņu režisoru.
– Ko jūs saucat par savu lielo veiksmi, dzīves pilno lozi? Kas palīdzējis jums šobrīd profesijā būt tur, kur esat?
– 2003. gada jūnijā jau biju pabeigusi studijas Štutgartē, bet es – nākamajā dienā pēc eksāmeniem – negribēju uzreiz laisties mājās, gribēju vēl palikt kādu mēnesi, mierīgi atvadīties no draugiem un paziņām, sakārtot lietas... Taču stipendija bija beigusies, un man vajadzēja līdzekļus, lai varētu īstenot šo ideju. Kāds draugs izteica ideju sarīkot koncertu, kuru cilvēki varētu klausīties par ziedojumiem, un tā es varētu iegūt līdzekļus. Koncertu ieplānoja 13. jūlijā Štutgartē – pilsētā, kurā notiek ļoti daudz pasākumu, turklāt tieši tajā dienā un laikā pēc ilgstošas renovācijas tika atklāta pilsētas centrālā baznīca Stiftskirche, bet uz manu koncertu sanāca patiešām daudz publikas. Līdzekļus saziedoja, daļa palika baznīcai, daļa – man. Tomēr stāsts ir par ko citu. Trīs dienas pirms koncerta, kad es vingrinājos baznīcā, pie durvīm pieklauvēja kāds vīrs un stādījās priekšā kā Ralfs Kulings, mūzikas ierakstu producents, kurš ir saņēmis uzaicinājumu apmeklēt šo koncertu, bet nevarēšot, jo pašam (viņš ir vijolnieks) ir koncerts, tomēr viņš vēlētos šo koncertu ieskaņot un izdot diskā. Pirms pāris mēnešiem es savam profesoram augstskolā biju teikusi, ka es kā cilvēks, kas dzīvo ar mērķiem, ļoti vēlētos piepildīt sen lolotu ideju – izdot savu disku, un prasīju, no kuras puses man sākt šo ideju piepildīt. Profesors man atbildēja: «Kāpēc tev to vajag, ērģeļmūzikas diskus tāpat neviens nepērk.» Un nu manā priekšā stāvēja cilvēks, kas piedāvāja man tieši to, par ko biju sapņojusi! Protams, pirmo disku nekad neizdod ar dzīvā koncerta ierakstu, jo tas ir vai nu, vai nu gadījums – šāds disks var pacelt virsotnēs vai arī norakt uz visiem laikiem. Pirmajam diskam vienmēr izvēlas vislabākās ērģeles, labāko telpu, vispārdomātāko programmu... Rezultātā es neko nemainīju, viss bija, kā iecerēts, koncertu ierakstīja un izdeva diskā Iveta Apkalna Live. Starp citu, šo disku joprojām labi pērk. Un pēc koncerta sāka nākt jauni piedāvājumi, arī no tādiem festivāliem, kas nekad nav riskējuši sadarboties ar ērģelniekiem, savukārt disku ļoti labi recenzēja un ieteica dažādi izdevumi, pat žurnāls Vogue. Es nezinu, kā būtu attīstījusies mana dzīve, ja toreiz būtu nobijusies un atteikusi vīrietim lina biksēs, kurš uz baznīcu atbrauca ar divriteni...
– Kur dabūjāt ērģeles, lai vingrinātos?
– Tas tiešām bija aktuāli, jo nevienā draudzē es nebiju, arī Latvijas Mūzikas akadēmijā neko nepasniedzu... Neticēsiet, bet viss atrisinājās neticami viegli. Pēc diska Iveta Apkalna Live iznākšanas man piezvanīja kāda digitālo ērģeļu firma un lūdza, vai es varētu ieskaņot disku, kurā tiktu reklamētas viņu ērģeles un kuru varētu izmantot kā ilustratīvu materiālu klientiem. Piekritu, bet atļāvos kā honorāru pieprasīt ērģeles, lai gan sapratu, ka tā ir pārāk augsta samaksa, tomēr firma piekrita.
2003. gadā es sniedzu koncertu, lai varētu iegūt līdzekļus mēneša dzīvošanai Štutgartē, bet jau 2004. gadā es Rīgā nopirku dzīvokli un vēl man bija savas ērģeles. Rīgā dzīvoju un gatavoju programmas, bet pārsvarā koncertēju Eiropā. Sakārtota dzīve.
– Līdz satikāt savu vīru.
– Tad atkal viss mainījās, no 2006. gada rudens dzīvoju Berlīnē, bet joprojām jūtos piederīga Rīgai, kur mūsu ģimenei arī ir dzīvoklis. Mēs ar vīru pat neesam pragmatiski izsvēruši, vai mums ir finansiāli izdevīgi saglabāt dzīvesvietu Rīgā, kur mēs uzturamies vien dažas dienas ik pēc pāris mēnešiem. Mans vīrs nu ir arī viesprofesors Latvijas Mūzikas akadēmijas Skaņu režijas nodaļā, tāpēc uz Rīgu braucam arī viņa dēļ, ne vairs tikai manis dēļ.
– Vai jūsu vīrs prot latviešu valodu?
– Jā, arī abi bērni aug latviešu, vācu un angļu valodas vidē. Dēls rudenī sāks iet pirmajā klasē, tas nozīmē, ka klāt nāks vēl franču un spāņu valoda. Viena no mūsu auklītēm runā ar viņiem tikai krievu valodā, no kuras gan viņi pagaidām neko daudz nesaprot, bet – tāds ir mans lūgums. Mans uzdevums ir bērniem iemācīt latviešu valodu, vai viņi to lietos, kad būs jau pieauguši, nezinu, bet tad jau tas būs viņu lēmums.
Atceros, kad mans puika mācījās braukt ar velosipēdu, viņš gribēja visu mest malā pēc pusstundas. Uzreiz jau prasmes nerodas, bet viņš ir tāds cilvēks, kam vajag prast uzreiz un kam ir liels kauns, kad kaut kas nesanāk. Mans vīrs toreiz teica: «Tu vari nebraukt ar riteni, bet tev ir jāiemācās.» Nākamajā stundā viņš iemācījās braukt ar riteni un tagad ir lepns par to, un līdzīgi ir ar latviešu valodu – tā ir jāiemācās.
Ne par dzīvesvietu Rīgā, ne par latviešu valodas mācīšanu bērniem man nekad nav bijušas nekādas diskusijas ne ar vīru, ne ar vīra vecākiem, tieši otrādi – vienmēr esmu atbalstīta. Mans vīrs ar maniem draugiem runā latviski. Viņš mani arī bildināja latviski, lai gan līdz tam es no viņa nebiju dzirdējusi nevienu vārdu latviski, jo savstarpēji mēs sarunājāmies angliski. Kad piedzima dēls, es ar viņu runāju latviski, vīrs – vāciski, bet, tā kā es zinu vācu valodu, es sapratu, ko viņš saka, bet viņš nesaprata, ko saku es. Tieši dēla piedzimšana bija vislielākais stimuls vīram iemācīties latviešu valodu. Esmu priecīga, ka mans vīrs mīl šo zemi un valodu, no kuras nāku es. Kurai kultūrai bērni izvēlēsies piederēt, kad izaugs, es nezinu, es zinu to, ka mēs viņus audzinām tā, lai viņi būtu patstāvīgi un spējīgi pieņemt lēmumus.
– Kā jūs jūtaties Vācijā, kurā esat nodzīvojusi jau vairāk nekā 10 gadus?
– Paldies Dievam, Berlīne ir multikulturāla un draudzīga pilsēta, labvēlīga iebraucējiem atšķirībā no citām pilsētām. Minhene, Štutgarte, Hamburga, manuprāt, iebraucējus respektē, bet negrib integrēt līdz galam. Protams, es visu mūžu vāciski runāšu ar akcentu, un visiem būs skaidrs, ka es neesmu vietējā. Es arī vienmēr tur jutīšos kā iebraucēja, to sakot, es domāju par šī vārda pozitīvo un negatīvo pieskaņu. Tomēr mani kā radošas profesijas pārstāvi tas absolūtu neuztrauc, jo mākslinieki būtībā pieder visai pasaulei. Mēs arī braucam pa visu pasauli un dažādām nācijām dāvājam savu mākslu. Berlīnē es neesmu visu laiku, ne jau 365 dienas gadā, pat ne 300, pat ne 200. Viss ir tieši tāpat, kā tad, kad dzīvoju Rīgā – es braucu apkārt pa visu pasauli. Jā, Berlīnē ir vienas no mūsu ģimenes mājām, tur ir bērniem skola un dārziņš, tur ir mani dakteri, frizieris un manikīre, bet radošās profesijas pārstāvji nekad nav piesieti vienai vietai. Man nekad mentāli nav bijis jāpieskaņojas kādai vietai, es vienmēr esmu ceļā. Un istabā vienmēr vaļā ir kāds koferis... Mani koncerti vienmēr būs kaut kur pasaulē, neviens nebrauks pie manis uz mājām klausīties koncertu.
– Varbūt kādreiz uz lauku mājām kaut kur Latgalē...
– Būtu skaisti – pie Rāznas ezera. Vecumdienās.
