6. jūnijā Spīķeru koncertzālē, vasaras karstumam mijoties ar spirdzinošu lietu, izskanēja Kristapa Auznieka Saules vējš – skaņdarbs, kas vajadzības spiests, nodēvēts par kameroperu, bet drīzāk būtu saucams par muzikāli filozofisku refleksiju par cilvēka un laika attiecībām mūsdienu pasaulē.
Šķiet, jebkuru, kurš samērā regulāri pārvietojas ar lidmašīnu, uzrunā autora izvēlētā lidostas metafora – skaņdarba laiktelpa ir lidosta, kurā visi reisi atcelti neparastas dabas parādības – saules vēja – dēļ. Tā ir vieta, kur cilvēks atrodas laika bedrē, pēkšņi brīvs un reizē sagūstīts uz nenoteiktu laiku. Laiku, kad ļauties apcerei, izkāpt no ikdienas uzliktajiem rāmjiem, pakļauties nejaušībai. Kopumā šis muzikāli vizuālais piedzīvojums ar dziļu saturu labāk droši vien būtu uzziedējis plašākās telpās ar lielāku kopainas tveršanas iespēju nekā Spīķeru koncertzālē, kur ir tikai divi varianti – vai nu skatītājs atrodas pārāk tuvu skatuvei, vai arī redz to tikai daļēji.
Jaundarbus vokāli instrumentālajos žanros gaidu ar lielu nepacietību, īpaši, ja tajos ir vieta arī skatuves darbībai un vizuālajam noformējumam, kas papildina vai paplašina mākslas darba vēstījumu, rada pievienoto vērtību un uzsver notikuma vienreizīgumu (diemžēl gan nereti arī tiešā nozīmē, jo kamerprojekti reti izskan vairākkārt). Mākslu sintēze ir sarežģīts, bet ārkārtīgi interesants process, tā ir radošu personību rokrakstu pārklāšanās, veidojot kaut ko unikālu, kas uztverams kā veselums.
Šoreiz spēcīgu to pamatoti veidoja Ingas Ābeles un Edvīna Raupa dzeja – jutekliska, filozofiska, dziļi cilvēciska, kurā sakūst ikdienas mazās lietas un situācijas ar Visuma, dvēseles, Dieva un mīlestības tvērumu nejaušības radītā bezlaika telpā. Sirdsnots ir Kristapa Auznieka partitūra – lakoniska kameransambļa un vokālā kvarteta Framest atskaņojumā ar Mārtiņa Klišāna rūpīgu temporitma kontroli no diriģenta pults un Zanes Kreicbergas skatuves redzējumā. Skaņa izaug no klusuma, plūstot caur apskaņošanas ierīcēm un pamazām vedinot tādā kā aizspogulijas, transa sajūtā caur marimbas un vibrofona ritmiem, akordeona nopūtām, ūdens viļņu atdarinājumu, ažūru balsu miju tīru intervālu harmonijās. Virsnots jeb vizuālais tēls (Inetas Sipunovas video un Uģa Ezerieša gaismas un vizuālās instalācijas) iemieso lidostas metaforu lidostas reisu tablo, kas pēc pietuvinājuma izplūst un sabirst rotējošā burtiņu lietū, izjaucot strikto kārtību fiziski un simboliski.
Kustību partitūra pakļāvusies mūzikai un tekstam, tāpēc sākumā solistu soļošana šķiet monotona, shematiska, jo atspoguļo partitūras mehānisko atkārtojumu struktūras un video fonam izvēlētos vertikālu un horizontālu svītru ritmus, savukārt vīrieša un sievietes sastapšanās ainā mizanscēnas ar sadošanos rokās, vienam pārim satiekoties, otram atvadoties, izteiktas pozēšanas dēļ kļūst kaitinoši ilustratīvas, pat manierīgas šai mūzikai.
Muzikāli vokālo partiju struktūra būvēta samērā vienveidīgi, rādot dialogu starp kungu (Miks Abaroniņš un Jānis Ķirsis) un dāmu (Beāte Zviedre un Rūta Dūduma) balsīm, rosinot domāt, ka tas speciāli veidots kā dzimumu dialogs, kas tikai operas finālā savienojas ansamblī, lai pēc tam sabirtu skaniski interesantā aleatoriskā mākonī. Līdzīgi kā kopumā nekrustojošās taisnes ļoti uzmanīgi viena otrai tuvojas instrumentālā un vokālā partija, sintēzi sasniedzot tikai īsu brīdi pirms kulminācijas. Kristaps Auznieks klausītāju tīši neprovocē ar disharmoniju, ļaujot tīrām harmonijām mīties ar pamazinātiem intervāliem, tādējādi rodot līdzsvaru. Jāteic, ka salīdzinājumā ar instrumentālo daļu, vokālās partijas ir visai vienveidīgas, brīžam liekot jautāt, uz kurieni tās ved, vai vienkārši garlaikoties. Dinamiku un krāsas piešķir basklarnetes vēja pūsma, vai čīkstīgi rūcošais kontrabasa solo, ko tradicionālā formā droši vien varētu dēvēt par skaņdarba kulmināciju.
Saules vējā ir kaut kas no meditācijas rituāla – daudzie atkārtojumi, nomoda un transa starpstadija, ambienta skaņu ainava, ko beigu daļā ievibrē arī gongs, vizuālas atsauces uz abstrakcionismu, dekonstrukciju un jauna līdzsvara meklējumiem, kameroperas kā izrādes performatīvos aspektus atbīdot otrajā plānā. Tas ir radošs lidojums, ko piezemējusi norises vieta – Saules vējš, manuprāt, prasa plašāku telpu tīri fiziskā nozīmē un, iespējams, arī nestandarta koncerta atmosfēru – tā vien prasījās neērtos saliekamos krēslus nomainīt ar spilveniem, paklājiņiem vai vienkārši sēdēt uz grīdas, pļavā vai tamlīdzīgi.