Belkanto pērles. Ingas Kalnas solokoncerts

© publicitātes

Lai arī Vācijā mītošā latviešu soprāna Ingas Kalnas vārds daudziem vairāk saistās ar baroka repertuāra un Mocarta virsotnēm, intervijās un sarunās dziedātāja ne reizi vien atzinusi, ka viņai ļoti tuvs ir arī belkanto – balss virtuozitātes, melodiskuma un vijīguma demonstrēšanas arēna, daiļslidošanai pielīdzināms sporta un mākslas apvienojums. Dziedātāju tajā gaida azartiski izaicinājumi vokālajā tehnikā, bet klausītāju – cilvēka balss iespēju apbrīnas vērtais spektrs.

17. maijā Latvijas Nacionālajā operā opermūzikas mīļotājiem tika pasniegta skaista dāvana – Ingas Kalnas solokoncerts Doniceti, Rosīni, Bellīni repertuārā, nedaudz pieskaroties arī vienam no pagājušās sezonas divsimtgadniekiem – Verdi, konkrēti Elvīras lomai komponista agrīnajā operā Ernani. Dziedātājas uzticamie ceļabiedri šajā programmā bija LNO orķestris un britu diriģents Džulians Reinoldss, kas Latvijā viesojies 2009. gadā, diriģējot Pučīni Bohēmu un strādājot kā Mocarta Dona Žuana jauniestudējuma muzikālais vadītājs. Līdzīgi kā Ingai Kalnai, mocartista slava Reinoldsam tikai palīdz ļaut klausītājam izgaršot itāļu opermūzikas smalkākās nianses.

 Koncerts kvalitatīvi iepriecināja daudzus mūzikas gardēžus, un ne tikai tāpēc, ka iepriekšējais Ingas Kalnas solokoncerts Latvijā notika pirms vairāk nekā desmit gadiem. Repertuārs bija rūpīgi izmeklēts, daļa operas fragmentu un āriju Latvijā nekad agrāk nebija skanējušas, arī orķestra skaņdarbi ar diriģenta gādību atrasti tādi, lai ļautu izpausties solistiem, nevis tikai aizpildītu solokoncertos obligātās dziedātāju pauzes. Par to varat pārliecināties paši, jo koncertu joprojām iespējams noklausīties Latvijas radio 3 «Klasika» arhīvā, un tas patiešām ir ko vērts!

 Inga Kalna ir izcila vokālās mākslas meistare, dziļa, sensitīva un gudra māksliniece, kas lieliski apzinās savas spējas un iespējas, teicami pārvalda dažādus stilus un var lepoties ar noslīpētu tehniku. Iespējams, tieši tāpēc viņa savas varēšanas apliecināšanai izvēlas sarežģīti estetizēto belkanto. Šī koncerta īpatnība bija arī samērā garie operu skati (fragmenti) ierasto standarta āriju vietā, tādējādi piepildot tēlus arī dramatiski un psiholoģiski, nevis tikai tamborējot skaniskas mežģīnes un vijas. Abu karalieņu – Marijas Stjuartes un Annas Boleinas – pārdzīvojumi, ietverti izteiksmīgos dinamikas kontrastos un balss krāsu mijās, līdzās baudai ausīm ļāva arī atsaukt atmiņās abus šos traģiskos sieviešu likteņus mūzikas portretējumā. 

 Savukārt Elvīras skats no Verdi Ernani atklāja ne vien to, ka agrīnajā daiļrades periodā Verdi ļoti iedvesmojies no itāļu romantiskās operas, bet arī Ingas Kalnas tembrālās bagātības. LNO orķestris Džuliana Reinoldsa vadībā pārsteidza ar niansēm bagātu lasījumu, precīzi īstenotiem diriģenta žestiem, raisot kontrastu pilnu un gan mūziķiem, gan klausītājiem aizraujošu muzikālo pieredzi Doniceti uvertīrā operai Roberto Deverē, baleta intermēdijā no Verdi Otello, gan arī koncerta otrajā daļā. Tā piedāvāja divus lieliskus koncertuzveduma cienīgus operu fragmentus no Rosīni Turka Itālijā un mazāk zināmā Bellīni Pirāta ar operas kora piedalīšanos, vēl vairāk dažādojot solokoncerta programmu.

 Ingas Kalnas balss vijīgums, tikko dzirdamie piano un noapaļotie forte LNO izskanēja vienlīdz spēcīgi, brīžiem sajūtot to, ka nedzirdēto, bet psiholoģiski tik dramatisko Imodženas skatu no Pirāta otrā cēliena publika klausās aizturētu elpu, lai vēlāk ļautu vaļu patiesi skaļām ovācijām, piedevās tādējādi nopelnot ne tikai otru Marijas Stjuartes āriju, bet arī emocionālo, trauslo un melodisko Adrianas Lekuvrēras āriju no Frančesko Čileas operas Adriana Lekuvrēra kā īstu saldēdienu pēc ekskluzīvas maltītes. To varēs atcerēties vēl ilgi un gaidīt 5. decembri, kad Inga Kalna dziedās titullomu Artura Maskata laikmetīgās operas Valentīna pirmizrādē.

Svarīgākais