Trīs tikšanās LNO. Laikmetīga un radoša mākslu sintēze

 

Aprīļa nogalē Latvijas Nacionālā opera vēra durvis jauniestudējumam baleta žanrā. Novatoriskā un radošā projektā Trīs tikšanās trīs ārzemju horeogrāfi – argentīnietis Demiss Volpi, amerikāniete Bridžeta Beinere un slovāks Mario Radačovskis – radījuši modernus dejas iestudējumus, par pamatu ņemot trīs latviešu komponistu – Pētera Vaska, Georga Pelēča un Riharda Dubras – skaņdarbus.

Pētera Vaska mūzika, tostarp arī stīgu kvarteti, jau kādu laiku ir neapšaubāma Latvijas laikmetīgās kultūras ikona. Tā iedvesmojusi jau vairākus dejas projektus Eiropā, arī viena no Rīgas viencēlieniem Elēģija horeogrāfs Demiss Volpi jau iestudējis dejas izrādi ar Vaska mūziku Štutgartē. Arī komponists paudis sajūsmu par to, kā atskaņojumos, bet vēl jo vairāk – mākslu sintēzes rezultātā radītos iestudējumos latentajā nošu rakstā snaudošā enerģija atdzīvojas emocionālā pārdzīvojumā. Horeogrāfam izdevies kustību poēzijā vizuāli atdarināt 2. stīgu kvarteta gaišo smeldzi un mūzikas plūdumu, atstājot pietiekami daudz brīvas telpas skatītāja refleksijai. Elēģija ir ļoti gleznieciska, aizraujoša savā nesteidzīgajā plūdumā, ko izdaiļo solistu Sabīnes Guravskas, Ievas Rācenes, Raimonda Martinovs ekspresīvā plastika. Īpašs vizuāls efekts ir kordebaleta dejotāju rindas šūpošanās, lakoniski pelēkie mēteļi un krāsu akcenti dejotāju tērpos uzveduma otrajā pusē. Patīkami pārsteidza arī kvarteta muzikālais lasījums operas orķestra dāmu Svetlanas Okuņas (1. vijole), Aijas Frišenfeldes (2. vijole), Silvijas Krauzes (alts) un Ingas Sunepas (čells) izpildījumā.

Georga Pelēča Godinot Henriju Perselu izvērtās par vakara muzikālo atklājumu, lai arī šis ir samērā svaigs komponista veikums (skaņdarbs sarakstīts 2009. gadā, pirmatskaņots Maskavā). Stilistiski izsmalcināts skaņdarbs, kurā saklausāma laikmetīgi lakoniska un tīra minimālistiska izteiksme ar atsaucēm uz baroka polifoniju un frāzējumu un baroka instrumentu atbalsīm. Viena no rozīnītēm ir melodiskā vokālā partija, kura sākotnēji iecerēta trim kontrtenoriem, bet pārtapināta trim mecosoprāniem (Laura Grecka, Irma Pavāre, Baiba Berķe). Citā nesenā LNO jauniestudējumā, proti, Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu, nesen tika akcentēts viena balss tipa ansambļu īpatnais šarms, un arī šis Pelēča opuss parādīja, ka ansambļa krāšņumam dažādu sieviešu un vīriešu balss tipu izmantojums nebūt nav nepieciešams priekšnoteikums. Šajā trio meiteņu balsu krāsas savijās harmoniski un plūstoši, vietām vien augstākajā balsī (Laura Grecka) bija jaušama viegla intonatīvā nestabilitāte. Bridžetas Beineres laikmetīgā horeogrāfija ienesa Pelēča opusā plastikas dinamiku, lai arī šķiet, ka šajā sintēzē noteicošā sastāvdaļa tomēr palika mūzika. Ļoti izteiksmīgs, plastiski noslīpēts un dramatiski piepildīts baleta prīmas Viktorijas Jansones solo, diemžēl atstājot skatuves partnerus Ringoldu Žigi un Andri Pudānu ēnā – puiši otrajā pirmizrādē šķita vairāk koncentrējušies uz snieguma tehnisko pusi, nevis ekspresiju, bet varbūt arī šāds kontrasts ir horeogrāfes iecere. Dejotāju rotaļas ar prožektoru oriģināli apvienoja funkcionālo un māksliniecisko aspektu, raisot asociācijas ar gaismu, uz kuru nepielūdzami nāvei pretī lido naktstauriņš, ugunskura maģiju tumsā vai gaismu tuneļa galā, kā nu kuram labpatīk iztēloties.

Trešais viencēliens – Riharda Dubras 3. Liepājas koncerts – iepretim diviem iepriekšējiem ietvēra konkrēta sižeta izspēlēšanu, vairāk līdzinoties tradicionālam baletam, kura pamatā ir skaidri nolasāms stāsts, ne tik nosacīts, intelektualizēts mākslas realitātes vērojums kā pirmajos divos iestudējumos. Mario Radačovska Trešais klavierkoncerts risināts klasiskā melni-balti-sarkanā estētikā, arī scenogrāfijā (Mareks Hollijs) bez jau tā loģiski klātesošā koncertflīģeļa izvēloties pakāpeniski attēlot klavieru taustiņus skatuves dibenplāna noformējumā. Par izcilu saucams pianista un Dubras 3. klavierkoncerta pirmastkaņotāja (2012, Liepājas Pianisma zvaigžņu festivāls) Endija Renemaņa sniegums kopā ar LNO orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu – tehniski virtuozs, emocionāls, bez teatrāliem pārspīlējumiem, tomēr apzinoties savu atrašanos skatuves centrā un tādējādi kļūstot par horeogrāfijas elementu.

Spilgti sarkanā krāsa dejotāju tērpos, protams, vizuāli piesaista, tomēr arī nedaudz nogurdina acis, īpaši, ja horeogrāfijas dinamika atpaliek. Mario Radačovska versijā šoreiz izteiksmīgāks šķiet kordebalets nekā solisti – tur ir gan stilizēta tautas deja, gan modernās dejas elementi. Aizkustinošais šķiršanās – tikšanās – nesaprašanās –atkalsatikšanās stāsts starp galvenajiem varoņiem atbilst iecerei rādīt trauslu intimitāti, tomēr viņu apskaušanās, kustība tikko jaušamā dejā vai pastaigā pa skatuvi kopā vai atsevišķi atstāj nepaēdušu skatītāju, kas šķietami saprotamajā numuru baleta formātā gaida ne tikai emocionāli, bet arī vizuāli un horeogrāfiski izstrādātākus galveno varoņu solo vai duetus.

Kopumā jāteic, ka jaunrade horeogrāfijā piešķir skaņdarbiem jaunu, vizuālu tēlu, ietērpjot mūziku kustību bildēs. Šāda mākslu sintēze atklāj ne tikai laikmetīgu partitūru jaunu dimensiju, bet arī aktivizē mūsdienu mākslas radošuma potenciālu arī tādā samērā konservatīvā jomā kā balets. Neapšaubot klasikas vērtības un mūsu baleta pieredzi tajā, šoreiz eksperiments ar 21. gadsimta latviešu mūziku izdevies, izveidojot stilistiski atšķirīgu, laika ziņā ļoti kompaktu (mirkli, jel kavējies!) un dramaturģiski piesātinātu triptihu ar, cerams, pozitīvā nozīmē inficējošu iedarbību uz LNO baleta trupu un mūziķiem.