«Nupat Lieldienās atcerējos, ka pirms gada es pat negāju uz baznīcu, jo vajadzēja pabeigt darbu. Re, kā, gads ir pagājis, un nu varēs redzēt darba augļus. Man gribas ticēt, ka šīs oratorijas pirmatskaņojums būs kā devītais vilnis,» saka literāte Andra Manfelde – libreta autore komponista Zigmara Liepiņa Transcendentālajai oratorijai, kuras pasaules pirmatskaņojums notiks sestdien, 26. aprīlī, Rīgas Domā Rīgas festivāla laikā.
Oratorijas pamatā ir patiess stāsts par mātes visaptverošo mīlestību. Pēc zemestrīces Japānā glābēji nonākuši pie kādas mājas drupām un cauri plaisām pamanījuši jaunas sievietes ķermeni. Poza, kurā gulēja mirusī, bijusi ļoti dīvaina – viņa itin kā lūgdamās tupējusi uz ceļiem: ķermenis noliekts uz priekšu, rokas kaut ko apskāvušas. Zem sievietes ķermeņa atrada trīs mēnešus vecu zēnu un mobilo tālruni; tā ekrānā bija īsziņa: «Ja tu izdzīvosi, atceries, es tevi mīlu...» Šo stāstu komponists izlasījis internetā. «Mani viņš izvēlējās ne tikai tāpēc, ka agrāk esam sadarbojušies radošos projektos, bet arī tāpēc, ka esmu sieviete – māte un arī ir kristīgs cilvēks, kurš labi zina psalmus,» saka Andra Manfelde. Sākotnējā ideja, kas paredzēja tikai teicēju, kurš izstāsta stāstu, un kori, kas dzied fragmentus no psalmiem, attīstījusies, un pēcāk pienākuši klāt vēl divi personāži – Māte un Glābējs.
«Rakstot tekstu Glābēja dziedājumam, domāju par to, ko neticīgs cilvēks var teikt, nonākot milzīgā postažā. Šausmināties un pārmest Dievam, kurš to visu ir uztaisījis! Glābēja dziedājums ir pat uz zaimu robežas, bet arī psalmos ir tā, ka Dāvids gandrīz vai pārmet Dievam, un tāpēc es uzdrīkstējos tā rakstīt, un līdz ar to izveidojās dabiskā dramaturģija. Protams, mātes mīlestība ir visa atslēga, bet, gan Zigmaram, gan man strādājot pie šī darba, izauga arī citi jautājumi – kur ir Dievs un kāpēc? Tāpēc arī darba nosaukums nav Stabat Mater [burtiskā tulkojumā – stāvēja sāpju sagrauztā māte], bet Transcendentālā oratorija, jo ne jau mēs paši atnākam te dzīvot un ne jau mēs paši aizejam. Ne jau Rainis pirmais pateica, ka mīla ir stiprāka par nāvi, tas bija zināms vismaz divus tūkstošus gadus pirms tam.»
Šobrīd Andra Manfelde pievērsusies prozai. Pirms kāda laika Gundega Repše aicinājusi viņu piedalīties savdabīgā projektā 20. gadsimta romāns, kurā 13 rakstnieki raksta par kādu no 20. gadsimta desmitgadēm, un Andra Manfelde raksta par 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. «Kad pirms diviem ar pusi gadiem ar ģimeni pārbraucām dzīvot uz Karostu Liepājā, ar vīru runājām, ka būtu interesanti zināt, kā cilvēki dzīvoja agrākos laikos, ka varētu ar laika mašīnu nokļūt pagātnē. Tieši Karostā kārtu kārtām ir dažādi kultūrslāņi, kas joprojām ir uzskatāmi redzami. Piemēram, manas mājas koridorā uz sienām ir ar trafaretiem zīmētas jūgendstila puķes, bet tām pa virsu ir krāsots ar zemūdens krāsu, kas ik pa vietai nolupusi nost. Noteicu, ka par šo vietu vajadzētu uzrakstīt grāmatu, izdomāju pat nosaukumu Virsnieku sievas. Pēc tam, kad biju uzrakstījusi savu miniatūro romānu Dzimtenīte, domāju, ka man kā liriķei ar garajiem prozas darbiem, kurus sauc par romāniem, klājas diezgan grūti, tāpēc romānus vairs neņemšos rakstīt, bet tad Gundega piedāvāja... Nu jau zināms, ka romānam jābūt gatavam 2015. gada beigās, tāpēc laika vairs nav tik daudz.»
Lieldienas pagājušas, apčubinot sešgadīgo meitiņu Annu, tomēr pēc svētkiem Andra atsākusi strādāt rakstnieku radošajā mājā Dubultos, jo esot maksimāli jāizmanto tās iespējas, kādas sniedz iespēja pabūt tādā vietā, – ģimenes cilvēkiem esot ļoti grūti mobilizēties un rakstīt apjomīgus darbus paralēli ģimenes pienākumiem. Pavisam drīz Andra arī debitēs kā izdevēja – viņas biedrībā Literatūras kombains klajā nāks liepājnieces Katrīnas Kudumas pirmais dzejoļu krājums. «Zināju, ka viņa raksta labu dzeju, piedāvāju izdot. Man ir prieks palīdzēt, prieks dot. Turklāt man patīk grāmatu noformēšana, ko esmu apguvusi lietišķajos,» saka Andra Manfelde. Vasaru viņa pavadīs Karostā, baudīs sauli un jūru. Un, iespējams, sāks rakstīt grāmatu Betona cilvēkam pa pēdām. Izrādās, Karostas gājēju celiņi, kas pirms vairākiem gadu desmitiem veidoti nevis no asfalta, bet no betona, ir krietni sapēdoti. «Lielas kājas, mazas kājas. Meitiņai teicu, ka to izdarījis betona cilvēks, un nu viņa man katru vakaru prasa stāstīt turpinājumus,» atzīst mamma.