Arvīds Platpers: Patiesība par Paula dziesmu svētkiem

Publiskajā telpā ilgāku laiku izskan domstarpības starp komponistu Raimondu Paulu un dziesmu svētku "Manai dzimtenei" rīkotājiem par pasākuma norisi un sākotnēji notikušo maestro vārda izmantošanu. Pauls ir norobežojies no projekta un uzsvēris, ka nav devis piekrišanu sava vārda izmantošanai. Savu viedokli par peripetijām ap koncertu pauž virsdiriģents Arvīds Platpers.

Patlaban tiek tirgotas biļetes uz lielu pasākumu 11. jūlijā - sākumā tas saucās “Raimonda Paula dziesmu svētki “Manai dzimtenei””. Tad palika nosaukumā tikai “Dziesmu svētki Manai dzimtenei””. Lasu, ka arī Arvīds Platpers tur būs kopā ar daudziem citiem saviem kolēģiem. Raimonds Pauls paziņojis, ka distancējas no šī pasākuma. Kas tur īsti notiek?

Tas šodien ir ļoti aktuāls jautājums. Mēs kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka nemākam lietas sakārtot tā, ka neiznesam netīrās veļas mazgāšanu uz ārpusi. Kopš 1986. gada, kad es kā kormeistars vīru korī “Absolventi” sagatavoju pirmo Maestro dziesmu koncertu uz viņa 50 gadu jubileju, man ir sadarbība ar Maestro, un man ir savs viedoklis, kāpēc šodien mēs esam nonākuši strupceļā, kad kaut kas ir jāpārdēvē. Maestro ir ļoti neapmierināts, un es domāju - pamatoti. 2006. gadā, veidojot viņa koncertu jaunuzceltajā arēnā “Rīga”, viņam piedāvāja sarīkot jubilejas koncertu, tur bija Latvijas skolu kori - skaitā tuvu pie tūkstoša. Viņš toreiz iebilda, ka to koncertu nosauca par Raimonda Paula dziesmu svētkiem. Ir pagājuši 20 gadi, un atkal ir Raimonda Paula dziesmu svētki. Viņš teica, ka dziesmu svētki - tas ir valsts brends. Tie ir mūsu svētki ik pa pieciem gadiem, kur mēs parādām savu meistarību, savu kultūru un prezentējam to pasaulei. Viņš šos savu dziesmu koncertus nosauca par vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem.

Ja man tagad jāskaidro, kāpēc jaunuzceltajā “Sidraba birzī” Paula dziesmu svētki bija paredzēti kā dziesmu svētki, koncerta organizatori ar Paulu nebija tikušies tādā līmenī, lai Pauls pateiktu, ka viņš negrib to darīt. Es varu vilkt paralēles ar divdesmitgadīgiem notikumiem, līdz ar to man ir jautājums koncerta organizatoriem. Es negribu nevienu sliktu vārdu teikt par ieceri, jo iecere bija laba - godināt Paula 90 gadu jubileju. Bet tie nav dziesmu svētki. Mums ir Imanta Kalniņa dienas, mums nav Imanta Kalniņa dziesmusvētki. Tie, kuri pirms gada būtu normāli komunicējuši ar Maestro, viņiem vajadzēja panākt saskaņojumu ar Paulu. Mēs nemākam apspriest jautājumus.

Konkrēti cilvēki bija tie, kuri organizēja pasākumu.

Tā ir netīrās veļas mazgāšana. Maestro to nosauca par dziedāšanas svētkiem. Neviens lielais koncerts netika radīts nejauši. Maestro pateica, kuras dziesmas lai skan, pats noteica secību. Tas bija 2006. gadā. Bija toleranti jāizturas pret šo Paula redzējumu. Bet katrā ziņā pret to nosaukumu, kas tagad ir uz biļetēm, uz reklāmām, viņš ir pilnībā iebildis.

Tagad ir noņemts Paula vārds, bet dziesmu svētki ir palikuši.

Dažas dziesmas ir paņemtas, kas Paula skatījumā nav tās labākās. Par vienu izbrīnījos, kāpēc vispār taisīja jaunu redakciju: “Manai pilsētai”. Tā bija vīru koru top dziesma. 70. gados Pauls šo dziesmu uzrakstīja Liepājai, un tā atbilda visām svētku tradīcijām, par dzintara krastu, un pēkšņi - jauna redakcija! Vīru koriem, kuri šo dziesmu zina no galvas, jāmācās jaunas apdares un melodijas! To nevajadzēja darīt. Vīriem tā dziesma jau ir asinīs. Daudziem nesaprotams ir tas, kāpēc dziesmai “Sasala jūriņa”, ko dziedāja gan dziesmu, gan deju svētkos, ir uztaisīta jauna aranžija. Koriem jāmācās jauna aranžija. Tas ir nepārdomāts un neveiksmīgs repertuāra variants.

Kurš to lēmumu pieņēma?

Es domāju, ka tie, kuri to visu organizēja.

SIA “Auss Media” un Latvijas Festivālu asociācija.

Maestro uzzināja dziesmu sarakstu, vietu un laiku. Viņš tika nostādīts fakta priekšā. Mums mēģina iestāstīt, ka Pauls visu zināja, tad būtu dziedāšanas svētki. Viņam priekšā nolika jau gatavu projektu.

Gatavu biznesa projektu, kur iekasē naudu par biļetēm. Dziesmusvētku likums paģēr, ka pašvaldībām, pašvaldību policijām un mediķiem ir jāapkalpo šie pasākumi.

Mēs saskaramies ar to, ka organizatori tagad lūdz palīdzību no pašvaldībām. Bet tas ir privāts pasākums. Man, darbojoties kā mākslinieciskajam vadītājam skolu jaunatnes dziesmu svētkos 2000., 2005. un 2010. gadā, ir pilns priekšstats par svētku organizēšanu: vajadzēja taču, lai uz koncertu atbrauktu 3000 skatītāju. Toreiz tie bija miljoni, un tie bija vajadzīgi arī tam, lai nodrošinātu skatītāju un dalībnieku atvešanu un aizvešanu. Kopumā bija jāpārvieto aptuveni 50 000 cilvēku. Un dalībnieki vēl kaut kur jāizguldina. Iedomājieties, ja jūs būtu skolas direktors, jums vajadzētu nodrošināt, lai skolās izguldītu divus trīs korus. Tur visam bija jābūt kārtībā. Un tas nav valsts pasūtījums, tas ir privātais.

Un vēl viena lieta ir tehniskā puse: nodrošināt strāvas apjomu gaismas ķermeņos un skaņās. Dziesmu svētkos parasti tika darbināti dīzeļģeneratori. Un kurš par to maksās? Sarīkot koncertu - tā nav problēma, bet viņiem nebija atrisināta saimnieciskā puse.

Mēs pētījām dokumentus, tur izskatījās, ka tehniskā puse ir atrisināta: Nacionālas kultūras centrs kā sadarbības partneris, Pašvaldību savienība utt. Tas radīja iespaidu, ka tie ir klasiskie dziesmusvētki, ko apmaksā no valsts un pašvaldību budžetiem.

Tuvākie Pierīgas kolektīvi jau kaut kā aizbrauktu. Arī no Stokholmas un Anglijas atbraukušie kolektīvi spētu apmaksāt viesnīcas. Bet, piemēram, atbrauc kolektīvs no Liepājas. Kāpēc, piemēram, Liepājas pašvaldībai būtu jāapmaksā autobusu divu dienu īre? Ja pašvaldības deputāti nobalso, tad viss kārtībā. Bet budžetā tā nauda nav ierēķināta.

Kā jūs nonācāt šajā projektā?

Pieci vīru kolektīvi atteicās, jo viņiem bija citi pasākumi, bet divdesmit piekrita. Man arī piedāvāja būt virsdiriģentam. Līdz 31. maijam vajadzēja pieteikties, lai zinātu, cik tūkstošu dalībnieku būs, bet dziesmu sadale nāca krietni vēlāk - kaut kad rudenī. Man nebija iebildumu vienu dziesmu nodiriģēt.

Vai jums tika solīta kāda atlīdzība?

Jā, līgumā atrunātā summa.

Vai līgumā bija atrunāts tas, ka, ja jūs laužat līgumu, ir soda sankcijas?

Tādu punktu neatradu. Bet es atsaucu savu dalību. Arī koris atsauca savu piedalīšanos. Man ir pārāk cieša saskarsme ar Maestro, esmu ar viņu daudz runājis gan par šo koncertu, gan par citām novitātēm, un man pret viņu kā pret personu nedrīkst būt cita attieksme, ja viņš skaidri un gaiši pasaka, ka neatbalsta šo koncertu.

Kurā brīdī sapratāt, ka jāpieņem šāds lēmums?

Man kopā ar Raimondu Paulu vasarā bija ļoti skaists koncerts Doma baznīcā, mēs runājām par daudz ko, un es sapratu, ka man nav nekādu tiesību iet pret viņu, bet to var nesaprast tie, kuri ar viņu nesaskaras ikdienā. Mēs esam kopā koncertējuši kopš 1986. gada, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai viņu saprastu.

Jums tika stāstīts, ka ar Raimondu Paulu viss ir saskaņots?

Bija runas par to, ka ir ieguldīts milzīgs darbs. Man nav pieņemams tas, ka viens otrs apgalvo, ka Maestro visu ir zinājis, bet viņš apgalvo, ka nav zinājis. Vai tad sanāk, ka viņš melo? Tādi apgalvojumi būtu ļoti nekorekti. Vieni apgalvo, ka Pauls visu ir zinājis un visam ir piekritis, bet Maestro teic, ka neko nav zinājis un tam visam nepiekrīt. Viņa nepiekrišana nav par to, ka tāds koncerts varētu būt, bet iebildes ir pret to, kā tas viss tika veidots un organizēts.

Varbūt tad, ja Guntars Ķirsis joprojām vadītu valsts kapitālsabiedrību “Latvijas koncerti”, viss pieklustu? Kaut kas mainītos?

Mēs jau nezinām visus sīkumus, kāpēc Ķirsis demisionēja no “Latvijas koncertu” vadītāja amata. Ne Kultūras ministrija kaut ko sliktu būtu atradusi, arī KNAB visu pārbaudījis. Mums valstī ir likumi, kam daudzās lietās ir noilgums. Ir jomas, kurās nav noilguma, piemēram, kara noziegumi. Bet finanšu mahinācijās, kur viens otrs atļaujas izķiņķelēt miljonus, kāpēc tur ir noilgumi? Līdzekļi ir, bet mēs nevaram pierādīt, ka tie ir novirzīti pareizajā virzienā. Piemēram, kā attīstīt izglītību vai kultūrpolitiku. Mums pietrūkst līdzekļu muzejiem, pašdarbības kolektīviem. Noņem Rēzeknes kultūras vadītājam algu, jo neesot naudas, tajā pašā laikā tiek celta SPA iestāde par miljoniem. Vai tad tiešām nevar radīt likumus, kas viestu skaidrību šajās lietās?

Ar Guntaru Ķirsi esam kolēģi, kopā esam mācījušies. Bet Maestro acīmredzot ir pieejamas daudz dziļākas ziņas, kas saistās ar koncerta organizāciju.

Latvija ir maza, mēs cits citam esam kolēģi, un daudzi mūziķi atteicās atbildēt uz mūsu jautājumiem, jo viņi baidoties no Ķiršu atriebības, jo viņiem Latvijas mūzikas pasaulē esot liela vara, izstāstīt jau var, tikai nedrīkst pieminēt konkrētus vārdus.

Es neesmu atkarīgs no Ķirša, jo viņš vairāk nodarbojas ar profesionāliem kolektīviem. Uz mani vairāk attiecas pašdarbība un saimnieciskā puse. Ar Ķirša lietām man nav bijuši nekādi saskarsmes punkti.

Kā jūs justos, ja preču zīmju reģistrā kāds būtu piereģistrējis jūsu vārdu un uzvārdu? Piemēram, Platpera lielkoncerts.

Ar šo lietu ļoti ātri varētu tikt galā mana meita, jo viņa ir autortiesību jomas augsta speciāliste. Producentu un izpildītāju aģentūra “Laipa”, ko viņa ir dibinājusi, to varētu izpētīt.

Uzaicināsim viņu uz studiju un izanalizēsim šos jautājumus.

Domāju, ka mūsu likumdošana daudzās jomās interpretējama. Nereti ir tā, ka likumu var interpretēt katrreiz citādi. Jo likums ir īsāks un konkrētāks, jo tas ir daudz spēcīgāks. Pēc tam tiek pievienoti pielikumi, un likums paliek neskaidrāks. Redziet, piemēram, Vaskam ir organizācija, kas pārvalda viņa autortiesības, Latvijā attiecībā uz Raimondu Paulu to dara Guntars Račs. Tad jāvaicā: kā tika dota atļauja koncertos izmantot Maestro darbus. Neesmu iedziļinājies šajās lietās. Arī Paulam es neesmu prasījis par to visu. Ja “MicRec” par to atbild, tad jāvaicā tieši šai organizācijai.

Lai organizētu šādu koncertu, “MicRec” bija jādod atļauja. Bet presē tas nekur nav parādījies. Un varbūt tieši tādēļ Ķirsis ar “MicRec” par to nav daudz runājis ar Paulu. Nupat presē izskanēja, ka Pauls atcēlis visus sadarbības līgumus. Bet man šķiet, ka šajos strīdīgajos jautājumos vajadzētu pielikt punktu.

Bet ne jau no laba prāta Maestro pieņēma šādu lēmumu. Visticamāk, ka viņš varētu būt smagi piekrāpts tieši jautājumos par autortiesībām?

Vislielākā pretenzija no Paula bija tad, kad viņš uzzināja, ka projekts jau bija izsludināts. Iedomājieties, kāds mākslinieks uzzina, ka viņa dziesmas dzied, biļetes pārdod, mazpazīstamākie varbūt priecātos, bet Maestro ir augsta līmeņa mākslinieks, kurš tik ilgi un tik radoši strādā, un viņš jautā - vai arī mēs piedalāmies šajā pasākumā?

Es vēl atkārtošu: 2006. gadā arēnā “Rīga” bija piedāvājums veidot Paula dziesmu svētkus. Ja tie būtu nosaukti par dziedāšanas svētkiem, skandāla nebūtu.

Jūs esat ilgi strādājis kopā ar Ingunu Sudrabu, kura bija valsts kontroliere, Finanšu ministrijā bija valsts sekretāre, jūs noteikti esat pratis sakārtot lietas, un, saliekot šā gadījuma lietu secību, vai nesanāk tā, ka kāds cilvēks, izmantojot Raimonda Paula vārdu, negribēja noprivatizēt dziesmusvētkus?

Man tāds iespaids neradās. Jo uzdrīkstēšanās jebkurai organizācijai izmantot brendu “dziesmusvētki” izsauktu neizpratni. Tā ir kustība, kas veidojas katru piecu gadu laikā. Nav tā, ka, piemēram, firma “Coca-Cola” rīko ikgadējos svētkus, un neviena firma nosaukumu “Coca-Cola” neizmantos. Arī dziesmusvētki veidojas kā tautas kultūras manifestācija, kur mēs parādām savu attīstību piecu gadu laikā. Tāpēc nevaru iedomāties, ka kāds novads varētu izmantot dziesmusvētku nosaukumu. Mana kolēģe Inguna Sudraba noteikti cīnītos par to, lai tas būtu valsts brends. Tas saistās ar zināmu kārtību un finansējumu, kā rezultātā estrādē un skatītāju rindās saplūst tauta, veidojot kopumu. Un vēl mums ir UNESCO aizsardzība šai kustībai. Ja tu organizē šādu pasākumu, tev jāpakļaujas konkrētām prasībām, tām tradīcijām, kas veido šo kustību. Repertuārs ir laikus jāapstiprina, jānodrukā grāmatiņas, koristiem jāiedod gadu iepriekš.

Protams, ir cita forma - festivāli. Universitāšu kori ar simfoniskajiem orķestriem, kas izpilda sarežģītas dziesmas. Bet tie ir festivāli, tie nav dziesmusvētki.

Mēs katru dienu dzirdam, ka iedzīvotāju skaits samazinās, slēdzam skolas, lauki tukšojas. Kā koru vadītāji atrod dziedātājus?

Jūs skārāt ļoti sāpīgu jautājumu. Domāju, daudzi nezina, ka Latvijas laikā dziedāšanas skolotājus gatavoja pieci institūti. Es runāju par 1920.-1940. gadiem. Pirmā eksāmena prasme bija jāparāda mūzikā. Ja tu nemācēji dziedāt, pārējos eksāmenus tu varēji nekārtot. Ar bērniem nedrīkstēja strādāt muzikāli neattīstīts skolotājs. Neatkarīgās Latvijas laikā dziedāšanu māca tikai četrās augstskolās. Liepājā ir tikai viena augstskola, Daugavpilī tā tūlīt beigsies, RPIVA tika likvidēta, palika tikai Latvijas mūzikas akadēmija, kurā šobrīd studē 13 studenti, kas mācās par dziedāšanas skolotājiem.

Ja mums ir palikušas kādas 700 skolas, kas notiks pēc 10-15 gadiem, kad skolotāji aizies pensijā? Ko darīt, lai iemācītu bērnu, kurš ģimenē nav mācīts dziedāt?

Un tad man ir jautājums Izglītības ministrijai. Tagadējā ministrija ir tā, kura palīdzēja iedabūt UNESCO aizsardzībā dziesmusvētku kustību. Vai tiešām viņu neuztrauc tas, kas dziedāšanu tagad pasniedz instrumentālisti, flautisti, čellisti? Jā, mūziku nodemonstrēs, bet klasē ir puse, kuri māk dziedāt, puse - kuri nemāk. Bet bērnam jāiemāca rakstīt, rēķināt un dziedāt.

Viens otrs augstskolas profesors saka: es nemāku dziedāt, bet vai tādēļ es esmu sliktāks? Nē! Ja tu mācētu dziedāt, tu nomuzicētu kā ASV prezidents Klintons kopā ar grupu. Bet tu nemāki pat dziedāt! Ja tu strādā ar skolēniem, tev jāmāk dziedāt. Ja skolotājs nemāk nodziedāt himnu, ko tad viņš māk?

Es varu pajautāt skaļi: kāpēc Izglītības ministrijā nav kora?

Tur ir ļoti daudz ierēdņu. Tur varētu sanākt lielkoris?

Mūzika ļoti attīsta cilvēku. Attīsta bērnus, kuriem varbūt ir citādāka uztvere. Caur mūziku mēs attīstām cilvēku, viņa komunikācijas spējas. Mēs varētu runāt par mūzikas terapiju.

Varētu būt arī Saeimas apvienotais koris?

Savulaik kancelejas vadītājam aizrādīju, ka himna jāatskaņo pareizajā harmonijā. Tad viņi dabūja radio ierakstu un atskaņoja himnu tā, kā paredzēts. Kā deputāti dziedāja - neizteikšos. Bet labi, ka bija labs pavadījums.

Kas notiek ar dziedāšanas degsmi? Mēs slēdzam skolas, paliek mazāk dziedātāju…

Vispirms bērns ir jāattīsta, jāsaprot, ko viņš grib. Jāiemāca rakstīt, rēķināt, fiziski darboties. Vai tad skolās nav fizkultūras stundas divreiz nedēļā? Un mums tūlīt nebūs skolotāju, kuri prot attīstīt harmonisko dzirdi. Un to var attīstīt no deviņiem līdz 11 gadiem. Harmoniskā dzirde ir vajadzīga, lai tu dziedātu bez pavadījuma. Atgriežamies pie dziesmusvētkiem. Nebija tā, ka latviešu tauta no viensētām sanāca kopā un dziedāja. Jāzeps Vītols 34 gadus audzināja skolotājus - tika sagatavoti 700 skolotāji - un tad sākās skolu koru saieti. Skolotāji iemācīja viņus dziedāt bez pavadījuma. Lielos svētkos mēs izmantojam pavadījumu - ar to ir vieglāk dziedāt. Bet dziesmusvētki ir dziedāšana bez pavadījuma - a cappella. Tā ir pareizā attieksme, kā mēs attīstām bērnu. Diemžēl daudzās skolās mūziku vispār vairs nepasniedz. Jo nav skolotāju.

Visu izšķir personība. Piemēram, gada populārākais diriģents Edgars Vītols - ielieciet viņu skolā, kurā nekas nenotiek. Garantēju, ka gada laikā tajā skolā būs izcils koris. Vēl ir Jānis Veličko, strādāja Franču licejā. Zēnu koris bija viens no vadošajiem valstī. Viņš aizgāja uz savu dzimto pusi Rēzeknes novadā, un tur nodibinājās labākais koris. Ir izcilo personību laiks. Ja vajag, šīs personības izdarīs neiespējamo. Tā ir prasme. Tas ir talants.

Arvīd, dziesmusvētki būs. Un, jo biežāk mēs par to runāsim, jo lielāki būs panākumi. Turpināsim par to runāt. Paldies par šo sarunu.