Nedēļas sākumā Jaunajā Rīgas teātrī jau piekto reizi notika NN nakts jeb kritiķa Normunda Naumaņa vārdā nosauktās gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija.
Lai arī šobrīd arvien biežāk nākas saskarties ar Naumaņa kādreiz lādēto procesu, kura rezultātā recenziju vietā liela daļa publikas lasa sociālajos tīklos publicētos komentārus, NN nakts kļūšana par Kultūras ministrijas atbalstītu apbalvojumu liecina, ka tik traki nav. Doma par to, ka mākslas kritika ir vajadzīga, nav mirusi. Tā tomēr liecina par domāšanas procesiem kaut procentuāli droši vien samērā nelielā sabiedrības daļā, kas vēl rada un patērē mākslu un prot un vēlas arī lasīt.
Spriežot pēc pašreizējās situācijas, tā gan pamazām kļūst par tādu kā ekskluzīvu vaļasprieku, par kuru dažos plašpatēriņa elektroniskajos medijos jau nākas atvērt maku, izvēloties maksas saturu, jo bez maksas nākas apmierināties ar kivičiādes karstākajiem jaunumiem vai pāris rindkopām, kuru turpinājumu tā gribas lasīt, ka… jāabonē. Tikmēr dažādu mākslas nozaru profesionālie žurnāli, kuri vēl pastāv, knapi velk dzīvību uz redaktoru entuziasma un brīvā laika pēc pusnakts rēķina un cerot uz finansiālu atbalstu VKKF kārtējos projektu konkursos, organizējot ziedojumu kampaņas un vēl visādos eksistenciālos veidos pārbaudot hipotēzi par savu nepieciešamību.
Uz visa šī fona ir ļoti svarīgi, ka balva mākslas kritikā vispār pastāv, lai arī ir ļaudis, kuri par to vīpsnā. Šā gada balvas ieguvēja ir pieredzējusī teātra kritiķe Silvija Radzobe, kuras veikums savā žanrā drīzāk kvalificējas mūža ieguldījuma, ne vienas sezonas darba cildināšanas kategorijā. Viņas recenzijas joprojām pieder pie gaidītiem un lasītiem opusiem ja ne utilitāru (iet vai neiet uz izrādi?), tad kaut vai sagaidāmās teksta baudas iemeslu dēļ. Kādreiz kaismīgās polemikas presē starp Naumani un Radzobi bija viena no retajām mūsdienu kritikas leģendām.
Gada balvai kritikā, kuras pasākums šogad bija Māksla tulko mākslu, nominantu vidū bija arī Santa Remere, Rasa Jansone, Arnis Koroševskis un Zane Radzobe. Ja kāds no šiem vārdiem ir svešs, to der iegaumēt un iegūglēt, jo visu šo autoru teksti par literatūru, vizuālo mākslu, fotogrāfiju un teātri ir lasīšanas vērti un ne mazāk asprātīgi un analītiski kā ceremonijas laikā Mārtiņa Meiera un Baibas Brokas lasītie New York Times, New Yorker un The Guardian autoru rakstītie. Jaunā kritiķa veicināšanas balvu (to piešķir rakstītājiem, kas jaunāki par 28 gadiem) šogad saņēma mūzikas kritiķe Lauma Malnace - spilgta, erudīta un gudra jaunpienācēja klasiskās mūzikas kritikā, kuras laivā, kā ceremonijā izteicās pati balvas saņēmēja, tik tiešām ir diezgan vientuļi par spīti tam, ka klasiskajā mūzikā Latvija var lepoties ar pasaules vārdiem un arī intensīvu koncertdzīvi tepat pie mums.
NN naktī līdz šim laureātu - teātra kritiķu ir visvairāk. Balvu saņēmušas Edīte Tišheizere, Undīne Adamaite un Silvija Radzobe. Tas gan nenozīmē, ka citu mākslas žanru kritikas tamdēļ būtu vārgākas vai maznozīmīgākas. Pirmajā NN naktī balvu saņēma vizuālās mākslas kritiķis Vilnis Vējš, bet trešajā - literatūrkritiķe Anda Baklāne. NN nakts žūrija sniegumu mākslas kritikā vērtē gada griezumā, atlasot recenzijas, kas tapušas no decembra līdz decembrim. Žūrijā darbojas filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, KDi kultūras žurnāliste un teātra kritiķe Undīne Adamaite, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne, publicists Valdis Ābols un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.
Šogad, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, NN nakts bija veidota mazāk ironiskā tonī, nemēģinot no skatuves kultivēt mākslas radītāju aizvainojumu par kritiķu izteikumiem vai neveikli jokot ar vāji slēptu nicinājumu pret šo nodarbi. Pasākuma nosaukums, arī Mārtiņa Meiera veidotais scenārijs apliecinoši attiecas pret kritiku kā mākslu, kura tulko citas mākslas, asprātīgi to paužot arī Krišjāņa Elvika dažādās tehnikās veidotajos nominantu portretos. Tie tika izkārtoti improvizētā laikmetīgās mākslas izstāžu zālē, kurā skan reps (grupa Brīvrunu projekts un Kirils Ēcis). Notika recenziju lasījumi Mārtiņa Meiera un Baibas Brokas izpildījumā, kā arī sarunas ar nominantiem, nepretendējot uz šova estētiku un iepriekš paredzamu atbilžu vai jociņu izspēlēšanu. Šoreiz zālē pirmoreiz izdevās noticēt, ka mākslas radītāji (vismaz ne visi) kritiku neuzskata par nosprāgušu zirgu, kas pilns ar parazītiem, un tas ir vērā ņemams progress šo attiecību publiskajā diskursā. Mākslai un mākslas kritikai būt!
