Ceturtdiena, 2.maijs

redeem Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds

arrow_right_alt Kultūra

Tilžas kultūrizpētes centrs ir muzejs ar savu leģendu un vaļa zobu

CELMLAUZIS. Īstā vārda nozīmē, jo ar šāda instrumenta palīdzību tika līsti līdumi, skaidro Tilžas kultūrvēstures izpētes un tūrisma centra vadītāja Rutta Silauniece © Oksana Džadana, F64 Photo Agency

2.lapa

Sava Brīvības iela

Ciemats lepojas ar savu centrālo Brīvības ielu, kas sākotnēji bijusi bruģēta, un, braucot ar zirgu, rati kratījušies tā, ka ērtāk bijis iet kājām. Šogad jūlijā kā veltījums Latvijai jubilejā rīkots pasākums Simt soļi uz Brīvības ielas un pagasta svētki. Tas bijis arī labs pamudinājums savākt un izvietot fotogrāfijas, kas atklāj šīs vietas vēsturi. Piemēram, tā bilde. Tur redzamo ēku īpašnieks novēlējis mantojumā kā aptieku. Taču ēka pārdota, pārtapusi par veikalu. Interesanti, ka tā tik bieži ceļojusi no vienām rokām citās, ka ļaudis sākuši spriest, ka tā sākotnējais īpašnieks pauž savu neapmierinātību, ka netiek pildīta viņa griba.

Ekspozīcijā var savām acīm aplūkot arī dažādus rokdarbus: vēsturisko un atjaunoto Kokorevas vainadziņu, tamborējumus, izšuvumus, kas liecina, ka, lai cik noslogoti bija cilvēki, vienmēr atradās laiks šādām skaistām lietām. Lūk, akordeons, kas ir kā balva skolotājai, kuras vadītais koris regulāri ieguvis pirmās vietas dažādos konkursos. Tas pierāda, cik svarīga loma vietējā dzīvē ir skolai un pedagogiem, jo viņi nereti ir lielākie kultūras dzīves «bīdītāji». Šajā ciemā teju pusei ģimeņu kāds strādājot skolā.

Senlietas

Par Otro pasaules karu gan maz materiālu atlicis, jo 90. gados muzejs atradās citur, un tad tas ticis uzlauzts un izpostīts. Nozagtas arī šautenes. Policijai gan izdevies tās «saganīt», bet nu vairs šeit nekas tāds netiek glabāts, jo tam vajadzīga gan signalizācija, gan ugunsdrošs skapis.

Dibentelpā, kā smej R. Silauniece, izskatās kā krāmu veikalā - te saliktas dažādas senlietas no Tilžas apkaimes mājām. Bērniem (un ne tikai) esot interesanti uzzināt, kam tās izmantotas. Vai zinot, ka Tilžai ir sava teika? Daudzi vaicā, kāpēc te esot vaļa zobs un spura, jo nav jau te tik lielu ūdeņu, lai tāds milzenis varētu dzīvot. Bet senāk te bijis vairāk ūdeņu. Arī tādu, kas derējuši valim. Viņš tajos sadraudzējies ar mazu zivtiņu un, kopā pavadot laiku, nemaz nemanījis, kā ūdens noplok. Kad atģidies, bijis jau par vēlu. Zobs un spura ir tas, kas no viņa atlicis.