Novadpētniecības muzeji ir pietura, kuros noteikti vajag piestāt, jo tie glabā interesantas vēsturiskas liecības, leģendas, senus un ne tik senus priekšmetus. Arī Balvu novada Tilžā ir savs kultūrizpētes centrs – muzejs, kas ir labs šīs puses gids. Un tajā ir arī savas odziņas – pat vaļa zobs un spura.
Tilža jau sen bijusi apdzīvota, par ko liecina te atrastais akmens cirvis un rota, kuri nu aplūkojami muzejā. Līdz 1925. gadam šī vieta bija pazīstama ar Kokorevas vārdu. Tā saukts Ruskulovas muižas vagars, kurš bijis traki negants, tāpēc pie pirmās izdevības vietējie ļaudis vēlējās no viņa piemiņas atbrīvoties.
Kokoreva un Tilža
Ir gan versija, ka šejienieši tērpušies «kokoros» jeb kankaros un tas arī ir vietvārda pamatā. Kas īsti slēpjas zem Tilžas vārda, ko nes arī cauri tekošā upe, nav zināms. Šāds toponīms esot sastopams arī Lietuvā, un it kā tā apzīmēta mitra un zema vieta, teic Tilžas pagasta pārvaldes vadītāja Anna Bērziņa. Viņa kopā ar Tilžas kultūrvēstures izpētes un tūrisma centra vadītāju Ruttu Silaunieci, kura muzeja darbu pārņēmusi no vīramātes un pamatīgi ar to «saslimusi», izrāda muzejā redzamo, papildinādamas to ar košiem un izsmeļošiem stāstiem. Bez tādām savas dzimtās puses pazinējām ekspozīcija daudz zaudētu no sava «smeķa». Vai šādu stāstu klausītāju muzejam daudz? Nevarot sūdzēties, it īpaši vasaras laikā, kad ekskursanti mēdz izmest lielāku loku pa pagastu. Jo ir jau te arī cits kas interesants - gan akmeņu kalns, gan izjādes ar zirgiem, gan seno motociklu kolekcija.
Tilžā tiek pārsvarā runāts latviski, ne latgaliski, acīmredzot tieši «pārnovadnieku» dēļ, kas te apmetās uz pastāvīgu dzīvi
Čiuļu galvaspilsēta
Kā lielāka apdzīvota vieta Tilža izveidojusies 19. gadsimtā, kad šeit uz dzīvi apmetās prāvs pulciņš ārpusnieku. Kāpēc? Jo muižnieks aicinājis no dzimtbūšanas brīvlaistos kurzemniekus un vidzemniekus te iegūt zemi uz sešiem gadiem par brīvu. Tas daudziem bijis ļoti gards burkāns. Kopš tiem laikiem Tilžā tiek pārsvarā runāts latviski, ne latgaliski, acīmredzot tieši «pārnovadnieku» dēļ, kas te apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Ne velti dēvēta pat arī par čiuļu galvaspilsētu.
Pirms Otrā pasaules kara Tilža bija gana liels ciemats - te mita ap 5000 cilvēku, taču, ja ņemot plašāk, «zem Tilžas vārda» minēti pat 14 000. Patlaban te deklarēti vien ap 1000, bilst A. Bērziņa. Ļaužu pieplūdums veicinājis kultūras un sabiedriskās dzīves attīstību - te bija gan virkne veikalu, dzirnavas, kokzāģētava, ceptuve, tējnīcas. No tiem laikiem te ir gan luterāņu, gan katoļu, gan pareizticīgo baznīcas. Arī baptistu konfesija. Un tautas nams, kas tika uzcelts, jo iepriekšējais kļuvis par mazu radošajām izpausmēm (Tilžas koris ir vecākais Latgalē - tam apritējuši 128 gadi). Jaunais nams sākotnēji bija paredzēts aizsargiem, taču tajā atradās vieta arī kultūras dzīves veidotājiem un ugunsdzēsējiem. Arī šobrīd ciemats ir gana dzīvīgs: ir te vidusskola un internātpamatskola, ir bērnudārzs, doktorāts, neatliekamās medicīniskās palīdzības un ugunsdzēsības dienesta posteņi, aptieka, kultūras nams, estrāde, stadions, bibliotēka, uzskaita R. Silauniece. Savulaik te bija arī savs sadzīves pakalpojumu kombināts, ambulance, ceļu daļa un daudz kas cits. Ne velti padomju gados Tilža pretendējusi uz pilsētciemata vai pat pilsētas nosaukumu. Līdz tam pietrūcis tikai viena kritērija, proti, iedzīvotāju skaits nebijis pietiekams.
