2.lapa
Ar galvu ir jādomā
«Es jau nav nekāds ventiš, es liele pilsete i dzims - Rīge, Nometņu iele. Es jau tik piecdesmit gad dzīvo Ventspile, tik piecdesmit gad rune ventiņvalode,» - tā ar sevi iepazīstina dzirkstoši optimistiskā Ventspils stāstniece, Laiks Ziedonim 2018 balvas - kategorijā par dzīvi literatūrā, nominācijā Bize - ieguvēja Ārija Klēvere.
Stāstu stāstīšana ir nozīmīga nemateriālā kultūras mantojuma daļa Latvijā, un šogad uz laureāta titulu pretendēja seši stāstnieki no dažādiem Latvijas novadiem un arī Lietuvas: Aija Kaminska un Ārija Klēvere no Ventspils, Liesma Lagzdiņa no Kuldīgas, Jāzeps Jermacāns no Baltinavas, Inga Tapiņa no Rucavas un Miķelis Balčus no Sventājas. Laureātes tiks paziņotas cildināšanas ceremonijā 3. maijā, Imanta Ziedoņa 85. dzimšanas dienā, kas notika Liepājas koncertzālē Lielais dzintars.
Vai tā ir es?!
«Ar Aiju jau ilgi esam pazīstamas, varam viena otru labdabīgi apcelt, un mēs bijām ārkārtīgi lepnas, ka tikām nominētas šai balvai. Es domāju, ka balvu dabūs stāstniece no Kuldīgas, tāpēc, kad izdzirdēju savu vārdu, saķēru galvu: vai tā ir es, vai tas notiek ar mani?!...» atzīst Ārija Klēvere, sakot, ka laikam tas ir optimisms un dzīvesprieks, ar ko viņa iet pa dzīvi - ka tas ļāva saņemt šo augsto novērtējumu.
Ārija Klēvere ir Ventspils stāstniece, kura piesaista klausītājus ar savu stāstījumu ventiņu dialektā, vienlaikus iedvesmojot arī jaunos stāstniekus runāt dzimtās puses izloksnē. Abas ar Aiju jau ilgus gadus ir kopā ar stāstnieku kustību Latvijā, gan gatavojot audzēkņus stāstnieku konkursiem, gan iepriecinot ar saviem dzīves pieredzes stāstiem, piedaloties reģionāla līmeņa festivālos visā Latvijā, kas šīs tradīcijas nesējus ik gadu pulcē arvien kuplākā skaitā.
Stāstniecības tradīcija Latvijā pamazām tiek aktualizēta kā nozīmīga kultūras mantojuma daļa, un festivāli notiek četrreiz gadā - Kurzemes stāstnieku festivāls Ziv zup katru gadu aprīļa beigās notiek Kuldīgā, un tur aktualizē Kurzemes valodas bagātību, izlokšņu un dialektu daudzveidību; Latgales stāstnieku festivāls Omotu stuosti, kas no 20. līdz 21. jūlijam notika Dagdā un tās apkārtnē un šogad tika veltīts bitenieka amatam; Zemgalē notiek stāstnieku festivāls Gāž podus Rundālē!, bet Vidzemē - stāstnieku festivāls Stāsti krēslā.
Karš aizveda uz Užavu
Ārija Klēvere ir dzimusi Rīgā, skolojusies Užavā, studējusi Rīgas Pedagoģiskajā skolā, bet vairāk nekā 30 gadu garais bērnudārza pedagoģes darba mūžs aizvadīts Ventspilī.
«Bet mans stāsts ir ļoti bēdīgs - tas bija karš, kas mūs ar mammu aizveda uz Užavu, kur dzīvoja mammas mamma. Pretējo māju sabombardēja, tēvs karā pazuda, mammas brālis arī. Un, kad karš beidzās, mēs saņēmām vēstuli, ka varam palikt Užavā, jo - vairs nav kur atgriezties... Mūsu mājā, uzlaužot durvis, bija jau ievākušies citi...» stāsta Ārija Klēvere. Bet pat bēdīgo stāstu viņa stāsta tik gaiši, ka ļauj noticēt, ka pat neveiksmēs un dzīves tumšajos brīžos var mēģināt ieraudzīt gaismu.
Kad jautāju, no kā mantots gaišais optimisms, stāstniece atteic, ka laikam no mammas. «Jo šito visu pārdzīvot - kara laikā palikt vienai ar mazu bērnu... Bet Latvijas laikā viņa šuva un auda, labi pelnīja, viņai bija ļoti daudz tērpu, un katram bija pieskaņoti savi cimdiņi. Viņa dziedāja korī, un es atceros, kā mājās dziedāja par taurenīti, kas skrien no zieda uz ziedu, un - pār visu zemi mīla valda, un visiem likumiem tā pāri iet... Es arī tā dziedāju, bet tikai līdz skolas laikam. Skolā uzzināju, ka ir tādi ievērojami cilvēki kā Ļeņins un Staļins un ka par viņiem ir jādzied. Lai mamma dzied par taureņiem! Es dziedāju smukākas dziesmas: Lai sveicināts Staļins,/mēs priecīgi saucam,/Lai sveicināts Mao Dzeduns! Mums, bērniem, patika tādas dziesmas, mēs taču nesapratām, ko tas nozīmē, ka krievs ienācis... Jā, kas tik viss nav pieredzēts,» nosaka Ārijas kundze. Viņa silti pasmaida un uzreiz maina sarunas tēmu. «Es visu mūžu esmu dzīvojusi ļoti aktīvi. Daudzus gadus, privāti auklējot bērnus, kopā ar viņiem visu ko esmu darījusi - i kariņus spēlējusi, i kokā kāpusi, i pa zemi līdusi... Es jau esmu no tiem dullajiem,» viņa sirsnīgi smej, sakot: kā bērnībā sāka skriet pakaļ kolhoza govīm, tā skrien joprojām. Tikai vairs ne govīm. «Kad nesen devos nakts pārgājienā, kurā biju visjaunākā, man vienā brīdī piedāvāja piesēst, uz ko atteicu: man nevajag, ja jums vajag, pasēdiet...»
Dūšīgi strādāt un nepadoties
Nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk, un nekad nav tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk. Tāda ir aktīvās un atraktīvās stāstnieces Ārijas Klēveres dzīves pārliecība. «Dzīvē uz visu jāskatās no labās puses,» viņa uzskata. Un jāēd zaļumi, un daudz jākustas - to viņa no profesora Anatolija Danilāna esot samācījusies. Bet bērniem ir jāiemāca patstāvība un - domāt ar galvu.
«Nu jau bērni, ko savulaik audzināju, lieli izauguši, bet viņi visi atceras, kā vienmēr jautāju: kam ir domāta galva? Un viņi visi zina: nē, nevis, lai cepuri būtu kur uzlikt, bet - lai domātu. Atceros, kā mamma man no bērna kājas mācīja, ka nav jāskatās, kā dara citi, ka drīkst darīt arī savādāk, galvenais - ar savu galvu ir jādomā. Un galva vienmēr ir jāceļ augšā, nekad nedrīkst padoties!» uzsver Ārija Klēvere. To viņa iemācījusi gan savai meitai Igetai, gan mazbērniem Kristapam un Martai, un to viņa novēl arī mūsu Latvijai simtgadē - dūšīgi strādāt, nepadoties, patstāvīgi domāt un neskriet pakaļ citiem.
