Reportāža: Kā Dobeles kori un citi pašdarbības kolektīvi gatavojas simtgades Dziesmu svētkiem

GANDRĪZ VISI. «Tikai pieci procenti cilvēku nevarētu dziedāt. Pētījumi apliecina, ka ikviens piedzimst ar absolūto dzirdi. Varētu izpētīt, cik muzikāli bērni izaug, ja mātes katru dienu bērniem dziedātu šūpuļdziesmas,» saka jauniešu jauktā kora Sadziedis diriģents Raimonds Bulmers © F64

4.lapa

Kā Biksti atguva savu tautastērpu

Vidējās paaudzes deju kolektīva Bikstenieki dalībniekiem šogad trīs nozīmīgi pasākumi - kolektīva pastāvēšanas divdesmitgade, Dziesmu un deju svētki un Latvijas valsts simtgade. Mazajiem Bikstiem ar nepilnu tūkstoti iedzīvotāju noteikti svarīgs notikums būs arī sava atjaunotā tautastērpa tautās laišana.

Deju kolektīvs Bikstos, apmēram 25 kilometrus no Dobeles, radās pirms 20 gadiem kā neliels protests - vietā, kur dominējušas dziedāšanas tradīcijas, nolemts izveidot deju ansambli. Iniciatori bija jauni cilvēki, daudzi no tiem jau precēti, daži jau ar bērniem, tāpēc nolemts dibināt vidējās paaudzes deju kolektīvu, lai gan vairumam bijis nedaudz pāri 20. Un šajā statusā šis kolektīvs noturējies 20 gadus. «Kad bērns dzimst, sievu aizlaižam dekrētā, gaidām atpakaļ un vīru neatlaižam, vīrs paliek apritē,» smaidot saka Evita Biete, kura kopā ar vīru Mārtiņu (abi saimnieko 52 hektārus lielā saimniecībā, citiem kolektīva dalībniekiem esot vēl nopietnāki biznesi) šajā kolektīvā ir kopš tā pirmsākuma. Šo gadu laikā ir kļuvis skaidrs, ka Biksteniekos uz palikšanu ir tie, kas prot «apmēram 80 procentos gadījumu savas ģimenes, radu un svētku grafiku pakārtot pašdarbībai, jo sadzīviskas dilemmas ir vienmēr. Pirmos gadus desmit kolektīvā bija 8,5 sievas un 8 vīri, tāpēc ir dejots ar lielu temperatūru, ar izmežģītu kāju, tagad ir labi - ir 12 vīri, 16 sievas, tagad var kādu reizi nebūt uz koncertu, var samainīties.»

Biksteniekos dejo tie, kam ir kāda saistība ar Bikstiem, un nebūt ne visi tur dzīvo. Laikā, kad iedzīvotāju skaits valstī sarūk, deju kolektīvam ik pa laikam pienāk klāt jauni dalībnieki. Tā ansamblī pieteicies kāds Austrālijā dzimis un audzis latvietis, kurš Bikstos atguvis īpašumu, arī kāds jauns pāris - vīrs, krievu tautības un tobrīd latviski ļoti slikti runājošs, sievu apņēmis no vietējā pagasta un, Biksteniekus redzot kādā koncertā, pateicis, ka abi iešot dejot tieši šajā ansamblī. «Mēs vienmēr esam bijuši atvērti jauniem dalībniekiem, mēs, kuriem jau pāri 40, daudz nekurnam, ja atnāk 25 gadus veci, pat jaunāki. Ko darīt, ja viņam nav apkārt jauniešu deju kolektīva? Teikt - nē, piedod, esi par jaunu, nāc pēc pieciem gadiem. Galvenais - lai nepazaudē vēlmi dejot,» uzskata Evita Biete. Vislielākais mērķis kolektīvam, protams, ir piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos, un šo gadu laikā tas vienmēr arī izdevies. Kolektīva vadītāja Agita Jansone atzīst, ka arī starpposmā starp lielajiem svētkiem kolektīvam ir nepieciešami mazāki mērķi, kas profesionāli attīsta, un viens no pēdējiem ir piedalīšanās izrādē No zobena saule lēca.

ATJAUNOT. Evita un Mārtiņš Bietes: «Deju kolektīvs Bikstenieki ir ļoti centušies, lai mazajiem Bikstiem būtu savs tautas tērps» / Publicitātes foto

Vidējās paaudzes deju kolektīvam Bikstenieki pirms diviem gadiem radās vēl viens milzīgs izaicinājums, precīzāk - viņi to paši sev sarūpēja. «Līdz 2015. gadam Bikstenieki dzīvoja ar domu, ka mums nav sava tautas tērpa, jo pagasts maziņš, bijām laimīgi, ka deju kolektīvā bija Zemgales brunči, Rucavas skaistie svārki, Madonas brunči. 2015. gada vidū Dobelē amatu mājā ieraudzījām svārkus ar atzīmi «Biksti», sapratām - mūsējie. 2016. gada janvārī braucām uz Latvijas Valsts vēstures muzeju, lai gūtu speciālistu apstiprinājumu šiem svārkiem, bet fondos liecības neatradām, tomēr speciāliste bija sagatavojusi pārsteigumu - mazu fragmentiņu ar audumu no svārkiem, datēts kā «Biksti. 1864. gads. Tervetu mājas». Muzeja fondos vēl atrada plecu lakatu no Lejascikstu mājām Bikstu pagastā (augšējā attēlā), trešais priekšmets bija cimdi. Un viss. Devāmies pie Tautas tērpu centra Senā klēts speciālistes Ziedītes Muzes, viņa izstrādāja koncepciju, kāds, iespējams, varētu izskatīties Bikstu tautas tērps, lai gan zināms - autentiskums ir tikai plecu lakatā un brunčos, pārējās daļas ņemtas no Bikstiem tuvām vietām - sieviešu jaka no Jaunpils, cepure un zeķes no Blīdenes tērps, Annenieku paķeles, krekls - no Irlavas...» Sākotnēji bijusi ideja darināt 12 komplektus dejotājiem, bet daudzi izdomājuši, ka ir vērts maksāt tūkstoti eiro, lai savu tautastērpu glabātu savā mājā savā lādē un vilktu savos personiskajos gados.

Publicitātes foto

Tikai apmēram gads pagājis, un Biksteniekiem savi tautastērpi jau gandrīz gatavi. Protams, bijušas arī šķietami nepārvaramas situācijas, piemēram, kad vajadzējis savākt divu santīmu un 20 santīmu monētas, lai kalējs no tām izgatavotu pogas tērpiem. «Diemžēl nav iespējams aiziet uz Latvijas Banku un par eiro nopirkt santīmus. Santīmu vākšana bija liela akcija ne tikai Bikstos,» atzīst Evita Biete. Vēl trakāk gājis ar vīru tērpa apdarei nepieciešamajām kurmju ādiņām. «Visi Biksti lika kurmjiem lamatas, tomēr nezinām, kā to izskaidrot - rakumi bija, bet kurmji lamatās negāja. Nevarējām arī atrast kurmju ādu ģērētāju, tāpēc rezultātā atteicāmies no šī autentiskā elementa - vīru tērpam, kura pamatā ir Grenču tautastērps, būs vai nu samta apdare ap apkakli, vai nu truša āda,» stāsta Evita Biete.

Vidējās paaudzes deju kolektīva Bikstenieki 20 gadu jubilejas koncerts būs 12. maijā, tad arī tiks prezentēti gatavie tautas tērpi, un šim notikumam par godu top speciāli Biksteniekiem un šim tērpam veidota deja, un tam visam klāt - video. «Būs skaisti! Un tad būsim gatavi Dziesmu svētkiem. Esam tik mazs pagastiņš, Latvijā ir daudz lielāki pagasti, un viņiem nav savu brunču, bet mums ir.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Svarīgākais