Reportāža: Kā Dobeles kori un citi pašdarbības kolektīvi gatavojas simtgades Dziesmu svētkiem

Katrs desmitais – pašdarbnieks

Apmēram desmit procenti no Dobeles novada iedzīvotājiem ir iesaistīti amatieru kolektīvos, un tas ir daudz. Domubiedri visos laikos ir pulcējušies un pulcēsies kopā - lai dziedātu, dejotu, spēlētu teātri, pētītu folkloru...

Ekrānšāviņš no avīzes

«Interesantais fakts ir tas, ka iedzīvotāju skaits sarūk straujāk nekā amatieru kustībā darboties gribošie cilvēki,» atzīst Dobeles novada Kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Māra Krūmiņa. «Lai cik dīvaini nebūtu, amatieru kolektīvu dalībnieku skaits sarūk lēnāk nekā iedzīvotāju skaits. Acīmredzot cilvēkiem gribas kaut ko darīt ārpus ikdienas rutīnas, un, ja šādas iespējas ir, kāpēc to neizmantot, turklāt vēl paplašināt redzesloku un saturīgi pavadīt brīvo laiku. Svarīgi, ka tās ir domubiedru kompānijas, jo viss veidojas ap noteiktu kodolu - līdzīgi kā bišu stropā. Viss atkarīgs no patikšanas, vēlmes pašiem savu dzīvi veidot interesantu,» uzskata Māra Krūmiņa.

Dobeles novada Kultūras un sporta pārvaldes vadītāja ir pārliecināta, ka vēlme, pat nepieciešamība darboties pašdarbībā pārmantojas, proti, tie vecāki, kas paši ir bijuši amatieru kolektīvos, arī savu bērnu ved pulciņos - dancot, dziedāt, lai saprastu, kas bērnam patīk... «Ja darbošanās tiek ieaudzināta no maziem gadiem, pieredze liecina, ka šāds cilvēks, protams, var paiet malā uz kādu brīdi, tomēr atgriežas. Zināmā vecumā sevišķi puišu interesēs uzvar sports, bet sports un amatiermākslas kolektīvi viens otru papildina. Gudri vadītāji neliek izvēlēties. Daudz kas atkarīgs no vadītāja.»

AR PATIKŠANU. Dobeles novada Kultūras un sporta pārvaldes vadītājai Mārai Krūmiņai ar pašdarbību attiecības ir, kā pati saka, «ilgas, senas un stabilas». Kopš 1967. gada piedalījusies gandrīz visos Dziesmu un deju svētkos - skolēnu un pieaugušo, gan kā dalībniece, gan kā kolektīva vadītāja. Šobrīd viņa Auces novadā vada Vītiņu vidējās paaudzes deju kolektīvu, ar kuru kopā, cerams, šovasar brauks uz svētkiem Rīgā. «Ja tā lieta nepatīk, nav pie sirds, tad to nevajag darīt, to nedrīkst darīt. Ir milzīga atbildība, lai kolektīvu ar labiem rezultātiem aizvadītu līdz svētku deju laukumam, tā ir milzīga atbildība. Naudas dēļ to nevar darīt, tad rezultātu nebūs. Līdz šim ar saviem kolektīviem vienmēr esam tikuši uz lielajiem svētkiem, tas būtu briesmīgi - palikt aiz borta, respektīvi, mājās. Tomēr, ja strādā, tad tas ir praktiski neiespējami» / F64

Arī Dobeles novads saskaras ar citviet Latvijā vērojamiem izaicinājumiem - cilvēku skaits rūk, visvairāk iedzīvotāju ir pilsētā, daudzviet laukos ir izveidojušās lielsaimniecības, kurām lielāko darba daļu padara tehnika, tāpēc strādnieki nav tik ļoti nepieciešami, vietējie darbu meklē tuvākajās pilsētās. «Lauku centri bieži vien kļūst par pilsētu guļamvagoniem - cilvēki strādā pilsētā, dzīvo laukos,» atzīst Māra Krūmiņa. Un šis fakts, ne tikai cilvēku aizplūšana no valsts vispār, ietekmē pašdarbnieku skaitu novadā. 2018. gadā Dobeles novada pašvaldība sportam un kultūrai atvēlējusi apmēram desmit procentus no budžeta, protams, tajā ietilpst arī finansējums, kas paredzēts, lai šovasar kolektīvi piedalītos Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos Rīgā. «Kāpēc pašvaldībai vajag atbalstīt pašdarbības kolektīvus? Kādas tad ir pašvaldības pamatfunkcijas? Savu iedzīvotāju vajadzību atbalstīšana. Kas darbojas pašdarbības kolektīvos? Pašu iedzīvotāji. Viņi satiekas interešu grupās, interesanti pavada laiku, paaugstina savu kultūras līmeni. Protams, var teikt, ka labāk tos tūkstošus, ko ieguldām kolektīvos, izmantot citiem mērķiem, bet kāpēc ne šādi? Jo īpaši bērnu pašdarbība ir ļoti jāatbalsta, tāpat kā senioru. Smaidīgs, aktīvs cilvēks sabiedrībai un valstij dos daudz vairāk nekā īgņa, kas sēdēs mājās un visus kritizēs. Vienkārši pašdarbības kolektīvā iesaistīts cilvēks citādi domā, citādi skatās uz pasauli.