TANHEIZERA jauniestudējums operā. Vareni veikts Vāgners
Vāgnera operas nelieliem operteātriem ir pamatīgs izaicinājums. Latvijas Nacionālā opera un balets, noslēdzot sezonu, apliecinājusi, ka Rīgai ir pamats valkāt Vāgnera pilsētas vārdu, ar spilgtu Tanheizera iestudējumu. Tas krāšņos arī Rīgas Operas festivālu Viva Romantica! jūnija vidū, vēlreiz atgādinot par šīs sezonas virsotnēm.
Jauniestudējuma koncepciju veidojusi somu komanda - režisors Vilpu Kiljunens un scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kimmo Viskari, gaismas - Tallinā strādājošais maskavietis Antons Kulagins. Orķestri un paplašināto kori no diriģenta pults vadīja Mārtiņš Ozoliņš. Pirmizrādes nesa gan patīkamas atkalredzēšanās ar lielākoties ārpus dzimtenes strādājošiem latviešu solistiem - Lieni Kinču, Valdi Jansonu, Andri Ludvigu -, gan arī jaunus atklājumus.
Konceptuāli nosacītā realitāte vienlaikus visai precīzi ievēro libretu un autora remarkas, centrā izvirzot Verlangen - alkas, ilgas kā cilvēku motivējošu spēku, kas mudina uz juteklisku, sociālu un garīgu izziņu, mēģinot aptvert, ko nozīmē mīlestība, brīvība, Dievs, patiesība, neaprobežojoties ar šo jēdzienu konvenciālo interpretāciju jebkādā organizētā kopienā pieņemšanu par pašsaprotamu. Scenogrāfijā nav nekā lieka vai skatītāja iztēli pārāk konkrēti ierobežojoša laikā vai telpā. Vienlaikus tā kalpo par pamatu telpiski dzīvām, gleznieciskām mizanscēnām. Pamatelements ir pārbīdāmas rampas un transformējams zieds no ģeometriskām plāksnēm, kas atvērtā veidā veido nosacītu kupolu pie griestiem.
Uz dekorācijām uzdrukātie teksti skaidri signalizē par simbolisku, nosacītu laiktelpu. Kostīmos jaušama dažādu kultūrvēsturisko laikmetu stilizācija, kā arī fantastikas kino un animācijas ietekme, spēlējoties ar krāsām un to simboliskajām nozīmēm, piemēram, sarkano veltot uvertīrai un Venus grotas skatam pirmajā cēlienā, bet dzeltenajā tērpjot grēku piedošanas alkstošos, cerības pilnos svētceļniekus. Ar krāsām tiek panākts arī darbības vides atainojums, simboliski norādot uz meža zaļumu vai pa pils logiem manāmo debesu zilumu. Arī gaisma ir ļoti būtisks, nozīmes pastiprinošs elements kopainā. Gandrīz kā atgādinājums par Ādolfa Apias jaunievedumiem Vāgnera operu režijā vai komplektā ar skatuves telpu organizējošajām platformām un rampām - par Vīlanda Vāgnera iestudējumiem Baireitā pagājušā gadsimta pēdējās dekādēs. Vāgnera operu iestudējumos mūsdienās reveransu tradīcijām ir daudz mazāk nekā mēģinājumu tās noliegt, lauzt vai kariķēt, tāpēc izņēmumi paliek atmiņā.
Rīgas Tanheizers ir oriģināls ar atteikšanos no ironijas - visai tipiska izteiksmes līdzekļa klasikas mūsdienu iestudējumos, mēģinot mest tiltu caur laikmetiem, meklējot saturā, nevis formā. Rezultāts pārsteidz, jo arī teksta izcēlumi uz ekrāna jau uvertīras laikā liek pārskatīt agrākos priekšstatus par Tanheizera saturu. Muzikāli sniegums pārliecina ne tikai ar vērienu, bet arī ar kvalitāti, un šķiet, ka katram iesaistītajam mūziķim, sākot ar Rīgas Doma Kora skolas vokālajiem pedagogiem, kuru audzēkņi Renārs Tomašickis un Patriks Tabaks priecēja ar nevainojamu nebūt ne vienkāršo Ganiņa a cappella dziedājumu, šis iestudējums ir pakāpiens uz augšu savā interpreta Olimpā. Īpaši diriģentam Mārtiņam Ozoliņam, kurš, sevišķi otrajā pirmizrādē, disciplinēti neļāvās jau uvertīrā izšaut visu pulveri, kā nereti gadās ar Vāgnera uvertīrām, bet sabalansēti vadīja operas muzikālo dramaturģiju orķestra bedrē, uz skatuves un aizskatuvē, neļaujot mūziķiem ne brīdi zaudēt tonusu vai publikai - atslābt uzmanībā. Neraugoties uz atsevišķiem sīkumiem, pozitīvu pārsteigumu sagādāja pūšaminstrumenti, īpaši flautas, klarnetes, arī Vāgnera muzikālā rakstura spilgtākie izteicēji - metālpūtēji - un, protams, šajā gadījumā arī arfa un koris (LNOB un Ave Sol), īpaši vīri, hrestomātisko Svētceļnieku kori atklājot tembrāli krāsainā kolorītā un balsu līdzsvarā.
Pirmizrāžu solistu komanda veidota no pieaicinātiem solistiem galvenajās lomās, taču ar būtisku pašmāju resursu atbalstu, sevišķi kungu balsīs. Režisors savā koncepcijā ir ļoti konsekvents un strikts, līdz ar to, atskaitot solistu individuālās tembrālās atšķirības, nav pamata runāt par būtiskām tēlu interpretācijas atšķirībām dažādos sastāvos. Pirmajā sastāvā titulloma bija uzticēta spēcīga tenora īpašniekam amerikānim Korbijam Velčam, otrajā pirmizrādē - Andrim Ludvigam. Abi tenori bija uzdevuma augstumos, pagurums bija jaušams vien Dziedoņu zāles ainas izskaņā pēc slavenās himnas Venerai, taču pēc tam trešajā cēlienā ne viens, ne otrs solists nelika vilties. Andra Ludviga balss skan metāliskāk, Velča - matētāk, un Andris Ludvigs ir mazliet temperamentīgāks Tanheizers par savu amerikāņu kolēģi ķermeņa plastikas un aktiermeistarības ziņā. Elizabetes partiju dziedāja Liene Kinča, kurai šosezon tā ir viena no vizītkartes lomām Eiropas teātros. Viņas lielā balss ir kā radīta Vāgnera un Štrausa dramatiskajām partijām, pēdējos gados tā ieguvusi bagātīgu balss krāsu paleti, niansētu skaņas pārvaldību un noslīpējusi aktiermeistarību, attēlojot varoņu iekšējo spriedzi. Lielisks pienesums Rīgas Tanheizeram ir arī teātra sadarbība ar Lienes pieredzējušo un samērā bieži Baireitā strādājošo vokālo kouču Kirstenu Šoteldreijeri. Milzīgais darbs, kas ieguldīts vācu valodas slīpēšanā, atmaksājies ar uzviju.
Otrā sastāva Elizabete, Vācijā strādājošā lietuviete Vida Miknevičute, pārsteidza ar varenu, spēcīgu forte, kas burtiski lika apcerēt, vai stiklu plēšana ar skaņu tiešām ir tikai klišejiska metafora, un piano, kas skan pāri kuplajam orķestrim bez mazākās piepūles. Itālijā skolotajam baritonam Valdim Jansonam Volframa fon Ešenbaha tēlā, jādomā, nenācās viegli pārkāpt vācu repertuārā, kur melodijas un teksta attiecības radikāli atšķiras no itāļu operām, taču viņš to paveicis ļoti meistarīgi, un vietām itāliskais skanējums, ko citkārt varētu pārmest kā stilistisku neatbilstību, tieši otrādi - piešķīra īpatnēju šarmu. Savukārt pēdējos gados mākslinieciski strauji progresējošajam un citādi lieliski skanošajam Rihardam Mačanovskim partijas augstākās virsotnes nošu izteiksmē tomēr izklausās pagaidām neaizsniedzamas. Kārdinātājas Venus lomā pirmizrādē žilbināja Rīgā Vāgnera repertuārā jau dzirdētā zviedriete Martina Dike, bet otrajā sastāvā - Julianna Bavarska, demonstrējot izlīdzinātu, skanīgu, emocionāli piepildītu dziedājumu. Landgrāfa tēlā darbojas nule Baireitā debitējušais somu bass Timo Rīhonens un Krišjānis Norvelis. Bruņinieku - minnezingeru, kuri vizuāli gan drīzāk atgādina personāžus no Zvaigžņu kariem vai fantastikas komiksiem, četrotnē teju visa vidējās un jaunākās paaudzes solistu plejāde - Raimonds Bramanis vai Mihails Čuļpajevs, Juris Jope vai Viesturs Jansons, Kalvis Kalniņš vai Armands Siliņš un Viesturs Vītols vai Edgars Ošleja, ar skanīgiem solo un ansambļiem. Vāgnera iecerēto sinhronitāti starp mūziku un skatuves darbību režisors Vilpu Kiljunens realizējis ar juveliera precizitāti. Nevar nepamanīt, ka režisors ir arī mūziķis, kas spēj ne vien intuitīvi, bet arī tehniski precīzi īstenot mūzikas drāmas ideju no pirmās līdz pēdējai taktij.
Šī nu reiz ir izrāde, kur Vāgners visā savā lieliskajā pretrunīgumā nav paslēpts kultūrvēsturisku uzslāņojumu džungļos, radot risku skatītājam pazust tulkojumā. Problēmas var rasties, ja iekšēju pretestību principiāli izraisa institucionalizētas grēku izpirkšanas un piedošanas koncepts kristietības diskursā, taču šādā situācijā ir samērā viegli meklēt paralēles ar titulvaroni - brīvā, liberālā cilvēka arhetipu, kas reizēm ir paštaisns un kļūdās, bet nesamierinās ar aiz debesmalas aizspraustu karoti kā ideālu. Šovasar vēl divas Tanheizera izrādes - 10. un 15. jūnijā.