Eva Ikstena. Kultūras ziņnese
 
©F64

Šis gads strauji virzās uz beigu pusi, un ir īstais laiks izvērtēt, kas paveikts dažādās jomās. Arī kultūrā, par ko noteikti var padiskutēt ar Evu Ikstenu – Latvijas Televīzijas (LTV) kultūras ziņu vadītāju.

Pašlaik notiek balsošana par Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas Kilograms kultūras iespējamajiem saņēmējiem - tās žūrijā ir arī LTV Kultūras ziņu vadītāja Eva Ikstena. «Kopīgi vērtējam, kas notiek kultūras laukā Latvijā, bet pēc tam savstarpējās diskusijās nominējam tos notikumus, kas mums - LTV, Latvijas Radio un lsm.lv kultūras redaktoriem - šķituši nozīmīgi literatūrā, vizuālajā mākslā, kino, mūzikā un kultūras mantojuma saglabāšanā. Balvas piešķiršanas mērķis ir izvērtēt aizvadītā gada izcilākos notikumus Latvijas kultūrā. Pēc tam par tiem var balsot ikviens, līdz ar to galavārds pieder tautai,» skaidro Eva.

Vērtējot kopējo ainu

Ikdienas darbs Kultūras redakcijā un ziņojot par jaunumiem kultūrā viņai dod plašu priekšstatu par mākslas dzīvē notiekošo. «Redzu, ka ir aizvien lielāks uzrāviens kvalitātē, skatītāji un klausītāji kļūst arvien prasīgāki. Mūsu radošie cilvēki pārsteidz ik nedēļu - ar jaunām izpausmes formām, idejām. Ceru, ka pienācis laiks arvien vairāk atbalstīt mūsu mākslinieku centienus starptautiskā apritē, koncertos, izstādēs, grāmatu tirgos. Šobrīd grandioza ir latviešu klasiskās mūzikas profesionāļu pārstāvniecība ārvalstīs - varam lepoties ar solistiem, diriģentiem, koriem. Droši vien daudzi ikdienas skrējienā nepamana, ka, piemēram, Latvijas diriģenti Andris Nelsons un Mariss Jansons nominēti prestižajai Grammy balvai kategorijā Labākais orķestra sniegums. Mums ir pasaulē atzītas zvaigznes, ar kurām personīgi ļoti, ļoti lepojos. Taču arī citās jomās - gan literatūrā, gan vizuālajā mākslā - mūsējie pakāpeniski izvirzās. Domāju, ka vismaz mākslā esam sasnieguši to līmeni, kad vajadzētu iziet pasaules apritē,» vērtē Eva.

Latvijas vide esot pateicīga kvalitatīvai kultūras telpai. «Esmu svaigi atgriezusies no briesmīga lidojuma, kurā mēs ilgi riņķojām virs Rīgas un nevarējām nosēsties, jo bija sniegputenis. Gribēju novērst sliktas domas un lasīju Alvja Hermaņa Dienasgrāmatu. Viņš raksta, ka, piemēram, Maiami nevar pastrādāt, viņš tur izštepselējas, bet Latvijā, sākot no oktobra līdz pat martam, debesīm tiek uzlikts vāks. Mums nav pieejams šis resurss, ko dod skaistais laiks. Un es šajā ziņā varu viņam piekrist. Tas parādās arī televīzijas reitingos - arī skaistā ziemas dienā kultūras ziņām ir mazāks skatījums, jo cilvēki dodas pie dabas. Savukārt septembris ir pilnīgs sastrēgums, kurā notiek teju vai visi iespējamie kultūras pasākumi. Ļoti atbildīgi dodos tos vērtēt, taču dažkārt tas ir fiziski neiespējami, nemaz jau nerunājot par emocionālo pasauli, jo katra no šīm izrādēm satricina.»

No filozofiem televīzijā

Pēc izglītības Eva ir filozofe - pabeigusi Latvijas Universitāti, studējusi maģistrantūru ASV. «Pēc atgriešanās Ilmārs Latkovskis no producentu grupas HansaMedia uzaicināja veidot stāstus raidījumam Viss notiek. Man gan bija skaidrs, ka neesmu nekāda žurnāliste, esmu taču izstudējusi filozofiju. Man bija 23 gadi, viss bija tikai melns un balts, un ar nazāliņu balsī varēju teikt - nu, labi, vienu interviju sagatavošu, bet vairāk ne,» smaida Eva. «Taču sāku aizvien biežāk veidot šos dokumentālos stāstus - šķiet, kādus 300 kopskaitā. Kad Imantam Ziedonim bija bēres, iepriekšējā vakarā Doma baznīcā notika ģimenes dievkalpojuma mēģinājums, es tajā spēlēju vijoli. Mani ieraudzīja [LTV Raidījumu daļas direktore] Iveta Lepeško, bet nākamajās dienās bija atlase uz dziesmu svētku šova Lai top! vadīšanu. Viņa zvanīja, ka vēlētos arī mani redzēt atlasē. Man šķita, ka, lai nu ko, bet šovus nespētu vadīt, kur nu vēl tiešraidē. Atceros pirmo tiešraidi, kad iegāju LTV studijā, sākās tiešais ēters. Pilna zāle, apzinos, ka uzdevums atbildīgs, veru vaļā muti un - man sāk fonēt auss monitors. Ieraudzīju izeju no zāles un nodomāju - forši, ka es vismaz mēģināju, bet tagad gan iešu mājās!» smejas Eva.

Pēc dziesmu svētku raidījumu veidošanas viņa uzaicināta strādāt kultūras ziņās. «LTV veidoja jaunu konceptu, kas, manuprāt, arī ļoti labi izdevās. Lai gan mēs ietilpstam ziņu blokā, mums ar kolēģi Edgaru Raginski ir relatīva brīvība - nav jāģērbj uzvalks vai jāveido ziņu frizūra. Es gan sevi neredzēju ziņu priekšplānā, jo līdz tam televīzija vairāk biju aizkadra cilvēks - rakstīju tekstus, rediģēju, plānoju sižetus, saturu, cilvēkstāstus. Man ļoti patīk redaktora darbs, taču tagad ēters jau ir kļuvis par ikdienu, kurā nav tiešraides lampu drudža. Tas man neeksistē arī dzīvē, jo esi jau no visām pusēm apskatīts,» stāsta Eva, kura sevi par žurnālisti gan neuzskata. «Tas ir ārkārtīgs prāta asums, ārkārtīga reakcija un saspringums, lai viss izdotos, būtu korekti un pareizi, lai no visas informācijas zupas tieši izvēlētā burkāna ripiņa būtu īstajā vietā. Lai garšvielas līdzsvarotas, lai visi ziņu avoti pārbaudīti, izsvērti. Šis temps tomēr īsti nav mans.» Tiesa, arī pašreizējā amatā esot, prasās gan prāta asums, gan reakcija, gan spējas izvērtēt pareizos notikumus un tos attiecīgi pasniegt. «Mans uzdevums ir pieteikt kādu izstādi vai reģionālu notikumu tā, lai skatītājam rastos ieskats par to, kas notiek kultūras jomā Latvijā un pasaulē - lai par to zinātu, runātu un beigu galā varbūt pat aizietu.»

Apstāties un padomāt

Eva Ikstena ir pazīstama arī pēc dažādām sabiedriskajām aktivitātēm: bijusi Latvijas Jaunatnes padomes prezidente (2007 - 2009), strādājusi par dokumentālas filmas veidotāju, starptautiska projekta Volunteering Against Poverty ietvaros 262 dienas nodzīvojusi Indonēzijā. Pašlaik ir biedrības Ascendum valdes locekle, tāpat arī fonda Viegli valdē utt. «Daudz kas mani spēj aizraut un uzrunāt, tomēr es ļoti rūpīgi šķiroju, cik tas man ir aktuāli un cik svarīga ir tieši mana loma šajā konkrētajā projektā. Tas nav egoisms, tas ir izsvērts viedoklis,» skaidro Eva. Pēc viņas domām, šajos laikos cilvēki pārāk daudz runā un mēģina visur iesaistīties, līdz ar to atstājot mazāk laika vērtīgai rīcībai un domām. «Reti sniedzu intervijas, jo man liekas, ja īsti nav ko teikt, labāk paklusēt. Iespējams, ka man ir iestājies kāds briedums, bet es saprotu, ka visu laiku nav jārunā. Piemēram, tikko bija lidojums vienā cēlienā Vārna, kas ir Reiņa Sējāna un Elzas Leimanes darbs - tas bija ļoti spēcīgs un skaists svaigas elpas malks. Pēc pirmizrādes, kamēr garderobē paņem jaku, daudzi nāk klāt un runā, runā, runā. Ļoti gribas pabūt tajā sajūtā un darbā, par to padomāt, bet no visām pusēm gāžas dažādi viedokļi. Ir par daudz cilvēku radīto impulsu, līdz ar to vienā brīdī tiec izsists no savas domu gaitas. Protams, reizēm vajag papeldēt straumei līdzi, taču tad atkal ir jāsavācas un jāpadomā, kas tiešām ir svarīgi. Arī ziņās ir svarīgi noķert to brīdi, kad iestājas rutīna un visu laiku tikai reportē, reportē un reportē. Dažkārt es to nespēju, tāpēc vajadzīgs laiks, lai apstātos un padomātu.»

Kultūras notikumu atspoguļotājiem darbs ir tas, kas citiem ikdienā izklaide. «Es ļoti daudz brīvā laika pavadu dabā, pastaigājos vai aizeju kādā pārgājienā. Latvijas Universitātes kamerorķestrī spēlēju vijoli - arī tas man ļoti patīk. Dejoju laikmetīgās dejas. Ceļoju - tikko biju Barselonā, tagad braucu uz Indiju,» savus atpūtas veidus uzskaita Eva Ikstena. «Reizēm nepieciešams tāds kā pārsitiens: ja intensīvā darbā vai dzīvē, kur visu laiku ir konkrēta informācija, parādās cita veida informācija, tas ir pārsitiens. Daudz lasu - arī tas ir pārsitiens, jo es ļoti ieeju grāmatās. Piemēram, tagad pārlasu pāris Martina Heidegera darbus - tā var ieiet pilnīgi citā pasaulē un laikmetā, gūt citas domas. Turklāt, man šķiet, ka īsteni kvalitatīvas mākslas lietas nenogurdina. Tās liek domāt. Reizēm no sliktām izrādēm fiziski sāk sāpēt galva un jau pēc pirmā cēliena šķiet - šoreiz pasaudzēšu sevi un iešu mājās, bet tā nebūtu labi, jānoskatās viss. Pēc tam bieži pārnāku mājās, atveru satori.lv un lasu savu mīļāko autoru darbus, lai varētu atpūtināt galvu ar ko kvalitatīvu.»

***

Eva Ikstena

• Dzimusi 1986. gada 12. novembrī, Rīgā. «Abi mani vecāki ir no Latgales, no Balvu rajona Bērzpils. Esmu tur nodzīvojusi visus savus brīvos laikus, bet pārējā laikā es dzīvoju Olainē, kur uzaugu, bet pēc tam pārcēlos uz Rīgu - mācījos 2. vidusskolā. Kad vecāki pārcēlās uz Jūrmalu, lielākoties uzturējos Rīgā»;

• Izglītība: Filozofijas bakalaura un maģistrantūras studijas Latvijas Universitātē un Viskonsīnas Universitātē, ASV;

• Darba pieredze: producentu apvienība HansaMedia, Latvijas Televīzija;

• Hobiji: laikmetīgā deja, fotogrāfija, pārgājieni dabā, vijoļspēle.