2.septembra jubilārs: rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs Roalds Dobrovenskis

«Ļoti daudz darba. Es daudz tulkoju, turklāt – lielus pamatīgus darbus. Pēc daudzu gadu pārtraukuma esmu atsācis rakstīt dzeju, ne tikai atdzejota citu darbus. Un Raiņa 150. jubilejas gadā ir tik daudz pasākumu, uz kuriem tieku aicināts, ka Latviju būšu gandrīz izbraukājis krustu šķērsu,» saka rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs un šīs dienas gaviļnieks Roalds Dobrovenskis (79).

«Man jau tikai kārtējā dzimšanas diena, bet liela jubileja ir manu darbu varonim Rainim,» saka leģendārās grāmatas Rainis un viņa brāļi. Dzejnieka septiņas dzīves autors. Tieši 11. septembrī, Raiņa 150. dzimšanas dienā, notiks romāna trešā izdevuma atvēršanas svētki, kuros piedalīsies arī Roalds Dobrovenskis. Grāmata, kas pirmo reizi klajā nāca 1999. gadā un vairākus gadus bija viena no pieprasītākajām grāmatām bibliotēkās, nu piedzīvo jau trešo izdevumu latviešu valodā un atkārtotu izdevumu krievu valodā. «Ļoti daudz grāmatu un to autori no pagājušā gadsimta ir pazuduši. Un tas ir normāli, jo cilvēki galvenokārt raksta savai paaudzei, varbūt vēl – tuvākajai paaudzei. Vairums grāmatu, savu izdarot, aiziet un pazūd. Man prieks, ka dažas manas grāmatas joprojām ir dzīvas,» saka Roalds Dobrovenskis. «Protams, es ļoti priecājos, ka grāmata, ko es uzrakstīju Latvijai, par Latviju un latviešiem, – Rainis un viņa brāļi. Dzejnieka septiņas dzīves – ir dzīva un joprojām vajadzīga.»

Rakstnieks ir gandarīts arī par to, kā šogad tiek atzīmēts Raiņa un Aspazijas jubileju gads. «Kultūra ir saistīta ar finansējumu, dotācijām, stipendijām, un nekad jau nav tā, ka visi simtprocentīgi nesavtīgi domā par ideju, bet tas ir normāli – tāda ir cilvēku daba. Un tomēr notiek daudz interesantu un iedvesmojošu pasākumu. Man ļoti nepatīk, kad sāk burkšķēt par to, kādēļ tik daudz runā par šiem diviem cilvēkiem – Raini un Aspaziju, ka ir jau apnicis... Ir labi, ja tauta atceras diženus gara cilvēkus. Ir tādi dzīvnieki, kuri pēc dabas nemaz nevar pacelt galvu un paskatīties zvaigznēs, un viņiem tas arī nav nepieciešams, bet cilvēkam tas ir ļoti vajadzīgs. Mūsu laiks ir tik komercializēts, ir tik daudz nieku, muļķību un blēņu, cits domā par labāku mašīnu, cits – par smukākiem svārkiem, un tas ir normāli, bet svarīgi, lai dzīvē būtu ne tikai tas. Rainis un Aspazija bija gara cilvēki, viņu galvenās domas vienmēr bija, ja tā var teikt, par zvaigznēm.» Roalds Dobrovenskis ir pārliecināts, ka Raiņa atstātais mantojums joprojām ir aktuāls, bet mūsu laiku problēma ir tā, ka cilvēki nav spējīgi pārņemt šo mantojumu. «Galvenais, ko es varētu vēlēt un vēlēties, – lai Latvijā būtu vairāk tādu latviešu un nelatviešu, kas būtu spējīgi novērtēt un saņemt Raiņa atstāto mantojumu.» Abu rakstnieku – Raiņa un Roalda Dobrovenska – dzimšanas dienas ir gandrīz blakus, runājot horoskopu valodā – abi ir Jaunavas. «Savai dzīves draudzenei ne reizi vien esmu teicis, ka dažas manas vājības sakrīt ar Raiņa vājībām. Protams, neteikšu, kuras tās ir,» viņš smaidot nosaka.

Jau rīt, 3. septembrī, viņš kopā ar dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu piedalīsies Rainim un Aspazijai veltītajā pasākumā, kas notiks Rīgā, Dīķa ielā 11 – līdzās Raiņa un Aspazijas mājai, kurā abi lielie dzejnieki mitinājās no 1922. līdz 1926. gadam. Arī Roalds Dobrovenskis Dīķa ielā nodzīvoja 33 gadus, bet nu jau astoto gadu kopā ar dzīvesbiedri mīt Ikšķilē un abi esot itin labi tur iedzīvojušies. «Ikšķile ir īpaša vieta, ļoti skaista, un man ir būtiski, ka šai vietai ir ļoti sena vēsture, ir sajūta, ka šeit gadsimti ir aiz muguras. Šeit bijusi pirmā mūra ēka Latvijā, un Ikšķile ne tikai ir senāka par Rīgu, bet arī par Stokholmu, Oslo, Berlīni, nemaz nerunājot par Pēterburgu un Ņujorku.»

Par savas dzimšanas dienas svinēšanu viņš nemaz nedomājot un arī nevienu neesot aicinājis, bet, ja kāds «atbrauks, tad atradīsim, ar ko pacienāt».