Haralds Matulis: Latvijā radošiem cilvēkiem nav nekādu sociālo garantiju

 
©f64

Jaunā valdība savā deklarācijā ir definējusi prioritātes kultūrā, atvēlot tai īpašu sadaļu. Tās pirmais punkts vēsta par to, ka valdība risinās radošo personu un organizāciju statusa jautājumu, izstrādājot īpašu likumu. Situācija ap likuma pieņemšanu tomēr ir pietiekami sarežģīta, jo tā ir pamatīgi ieilgusi. Neatkarīgā sarunājas ar Haraldu Matuli, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretāru, kurš aizstāv Latvijas mākslinieku intereses debatēs ar politiķiem un Kultūras ministrijas ierēdņiem.

– Likums par radošo personu statusu tiek gatavots jau gadus divdesmit, daļa mākslinieku, kas stāvēja pie šīs idejas šūpuļa, jau aizgājuši debesu valstībā. Kā tu komentē šo situāciju?

– Mana atbilde ir jādala divās daļās. Ja skatāmies uz simbolisko pusi, valdības deklarācijas kultūras sadaļā pirmais punkts ir par konkurētspējīgu kultūras darbinieku atalgojumu un Radošās personas un organizāciju likumu. Tas nozīmē, ka mūsu Kultūras ministrija saprot šī jautājuma simbolisko nozīmi, saprot, ka šīs lietas nedrīkst nelikt deklarācijā. Ikdienā par to nemitīgi atgādinot, ka ir tādas radošās personas, kas ikdienā par savu radošo darbu nesaņem pat elementāro minimālo atalgojumu un nespēj samaksāt nodokļus, kopējais kultūrpolitiskais process tātad tiek ietekmēts. Šī būtu manas atbildes pozitīvā daļa.

Otra lieta ir tā, ka tiešām – jā, šis likumprojekts ir gandrīz tikpat vecs kā atjaunotā Latvijas Republika. Pie tā tiek strādāts kopš deviņdesmito gadu vidus, un vēl aizvien tas nav pabeigts un pieņemts.

– Man ir sajūta, ka jau ilgāku laiku kāda likumdevēju daļa paklusām mēģina pierādīt, ka šādu likumu nemaz nevajag. Pirms kādiem gadiem tapa Kultūras akadēmijas pētījums par to, kāda ir radošu cilvēku reālā materiālā situācija. Es toreiz atteicos atbildēt uz jautājumiem, jo anketa bija veidota nepārprotami tendenciozi. Pētnieki centās noskaidrot nevis to, vai var iztikt no radošā darba, bet gan to, kā mākslinieki pelna iztiku ar radošo darbību nesaistītās profesijās, kas būtībā traucē veikt radošo darbību. Pēc tam bija arī prognozējamā kuluāru pēcreakcija – nu, redz, mākslinieki jau nemaz tik slikti nedzīvo, kurš pelna ar nekustamajiem īpašumiem, kurš reklāmas aģentūrā, kurš audzē aitas vai kopj bites! Jā, mums bija Uldis Pūcītis, pie kura arī es Āgenskalna tirgū pirku bulciņas. Skaidrs, ka badā viņš nemira. Tikai visai Latvijai būtu bijis daudz lielāks ieguvums, ja Uldis Pūcītis nevis pārdotu bulciņas, bet gan spēlētu uz skatuves. Turklāt ir mākslinieki, kas nemaz nespēj apvienot šādas divas bieži vien pretrunīgas dzīves – radošo un praktisko.

– Šie pētījuma rezultāti tiešām bija negaidīti. Tie parādīja, ka viena daļa mākslinieku dzīvo galējā nabadzībā, bet otra daļa… neteiksim, bagāti, bet vismaz puslīdz pārtikuši – toreiz figurēja summa virs četrsimt latiem mēnesī. Pētījuma mērķis bija plašāk saprast radošo personu sociālo situāciju Latvijā. No vienas puses, ja rezultāti būtu dramatiskāki, mums, protams, būtu daudz vieglāk argumentēt savas vajadzības. No otras puses, var jau būt, ka ir labi, ka nav tik slikti, kā brīžiem liekas. Bet, protams, tad ir jāuzdod jautājums, vai mūsu sabiedrību interesē tikai tāds dzejnieks, kurš strādā reklāmas aģentūrā, raksta scenārijus dažādiem pasākumiem un reizi piecos desmit gados brīvajā laikā pa naktīm saraksta kādu mazu dzejas krājumu, vai tomēr Latvijai ir vajadzīgs dzejnieks, kurš tāds spēj būt divdesmit četras stundas diennaktī. Skaidrs, ka tagad Latvijā neviens dzejnieks nevar iztikt tikai no dzejošanas. Bet vai tas ir pareizi?

Ja atgriežas pie pētījuma, arī mani pārsteidza rezultāti, tomēr tie uzrādīja, ka pašu kultūras darbinieku vidū, pat ja ņem vienas kultūras nozares vadošos pārstāvjus, ir diezgan liela noslāņošanās. No rezultātiem bija redzams, ka ir tādi mākslinieki, kas kaut kādu savu, iespējams, «ārpuskulturālo» prasmju un talantu dēļ tirgus situācijā pastāv itin veiksmīgi, bet ir tādi, kam reāli ir ļoti grūti.

– To jau es mēģinu pateikt. Ja kāds ir pietiekami apsviedīgs vēl kādā jomā un ziedo savu talantu, lai pelnītu līdzekļus kādā daudz prozaiskākā sfērā, tad viņš tajā var gūt itin labus panākumus, protams, neradot šajā laikā nekādas kultūras vērtības. Tas, kurš aizbrauc uz ārzemēm pelnīt naudu, pelna tur naudu, nevis komponē oratorijas. Māksla te paliek hobija līmenī. Savukārt tas, kurš prot, teiksim, tikai un vienīgi izcili gleznot, var cerēt vienīgi uz to, ka varbūt šogad vai pēc trim gadiem kāds nopirks viņa gleznu. Vai pēc mākslinieka nāves iepirks tās utenī uz kilogramiem, lai vēlāk kļūtu par miljonāru. Tomēr šī cerība nevienu mākslinieku nebaro, nemaksā nodokļus un īres maksu. Panākumi un iespējas citās jomās jau automātiski neuzlabo situāciju kultūras nozarē.

– Ir jau pat vēl sliktāk. Ja pakāpjamies kādu soli atpakaļ, valdības deklarācijā ir rakstīts, ka arī kultūras jomā strādājošo atalgojuma ziņā mums jāvirzās uz vidējo līmeni Baltijas valstīs. Būtībā pašā kultūras nozarē ir divas lielas strādājošo grupas. Vieni vismaz saņem kaut kādu atalgojumu, bieži neadekvāti mazu, bet viņiem ir darba līgumi, garantēts darbs, par viņiem maksā nodokļus, un ministrija var pētīt un salīdzināt, kāda ir situācija Baltijas līmenī, lai celtu šo grupu uz augšu. Tad ir šī otrā grupa – radošās personas. Viņiem nav darba līguma un visa, kas no tā izriet. Viņiem nav garantēta darba. Viņiem vispār nekā nav! Līdz ar to pat nevar pētīt, kāda ir viņu situācija. Esmu ministrei par to teicis vairākkārt, sapratne par to ir, tomēr, manuprāt, te joprojām dominē tas pats uzskats, kas valsts sektorā kopumā, uztraucamies tikai par tiem, kas tajā darbojas. Visi, kas atrodas ārpus valsts sektora, ir brīvajā tirgū, un tas pats visu regulē. Tur jau tā lieta, ka tirgus visu sakārto ne jau par labu šīm radošajām personām, ne jau par labu Latvijas kultūrpolitikas attīstībai.

Te ir jārunā par vēl vienu lietu, ko it kā varam uzskatīt par savu panākumu. Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums pēdējos gados un perspektīvā aug – 6,6 miljoni 2014. gadā, 8 miljoni 2015. gadā, 9,4 miljoni 2016. gadā. Pieaugums apmēram par divdesmit procentiem gadā, un publiskā retorika ir šāda – Valsts Kultūrkapitāla fonds ir radošo personu darba devējs.

Daļēji tā ir taisnība, tomēr kas gan šis fonds ir par darba devēju? Pēc likuma tas nemaksā nekādus sociālos nodokļus. Faktiski kultūrkapitāls pašreizējā likumdošanas un finansējuma situācijā atražo to situāciju, kad šodienas darba ņēmējs, kas ir ekspertu atzīts un pieprasīts mākslinieks, pēc divdesmit gadiem būs tāds pats nabags un trūkumcietējs kā tie mākslinieki, kas tagad ir pensijas un pirmspensijas vecumā un kuriem šis radošās personas statuss ir visvairāk vajadzīgs.

Es šo situāciju redzu tā – runājam par radošo personu likumu, bet domājam ilgtermiņā. Domājam par tiem, kas šodien ir radošo spēku pilnbriedā. Kas būs ar viņiem pēc divdesmit gadiem, ja viņi tagad pārtiek no radošajām stipendijām un honorāriem?

– Ir taču skaidri jāpasaka, ka viņi līdzās asociāliem bezpajumtniekiem labākajā gadījumā varēs pretendēt uz minimālajiem sociālajiem pabalstiem, jo šodien jau pat nav īsti kārtības, kā viņi varētu šos nodokļus paši samaksāt.

– Tieši tā! Šodien visi ir priecīgi, ka var dabūt Valsts Kultūrkapitāla fonda radošās stipendijas, par ko nodokļi netiek maksāti, jo stipendijas ar nodokļiem netiek apliktas. Pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem māksliniekiem tas atspēlēsies, jo viņi tagad pa īstam strādā, pārtiekot tikai no stipendijām. Bet kas būs pēc tam?

– Faktiski iznāk, ka slēptais vēstījums šeit ir tāds – labāk ej tirgo kokmateriālus vai kļūsti par ierēdni, nevis glezno gleznas vai raksti romānus?

– Tieši tā! Tas ir tas, par ko es aicinu sākt domāt gan ministriju, gan radošos cilvēkus. Kāpēc mēs reizēm izliekamies, ka tas, ko mēs darām, nav darbs? Kāpēc mēs mēģinām iestāstīt sev, ka tā ir kaut kāda lidošana pa mākoņiem, par kuru nav jāmaksā nodokļi? Varbūt situācijā, kad, cerams, notiks solītā Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējuma modeļa maiņa, mums ir jādomā nevis par to, kā palielināsies projektu skaits vai nozares, kuras varētu atbalstīt Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet gan par to, ka ir jānosaka, kādā veidā no šī finansējuma augs radošo personu atalgojums un kā no šī atalgojuma tiks maksāti nodokļi par padarīto darbu. Naudā, kas tiek prasīta no valsts, ir jāparedz arī nodokļi! Pretējā gadījumā ar šo pašreizējo sistēmu ir tā – mēs strādājam, atalgojumu saņemam, bet nodokļu maksājums tajā nav paredzēts. Ir skaļi jāpasaka tas, ka Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums ir tik mazs tāpēc, ka tajā nav iekļauta tā atalgojuma daļa, ko jebkura valsts iestāde vai firma samaksā nodokļos. Iznāk tāda apvērsta metafora. No vienas puses, Valsts Kultūrkapitāla fonds ir mūsu dārgums. No otras puses, tas, kā fonds darbojas, veicina radošo personu ekspluatāciju un sociālo nenodrošinātību ilgtermiņā.

– Es pieņemu, ka pēc šiem taviem vārdiem kāds ķers pēc sirdsdrapēm, bet vēl kāds kliegs – es taču teicu, radošie vienkārši nemaksā nodokļus! Savukārt es no savas pieredzes varu teikt – tev ir taisnība. Radošā stipendija tāpēc tā arī saucas – radošā stipendija, ka to valsts neapliek ar nodokļiem. Savukārt, ja apliktu pašreiz maksātās summas, tad tur vairs nepaliktu līdzekļi radošajam darbam. Arī šādos gadījumos piedāvātā nodokļu maksāšana kā pašnodarbinātai personai, piemēram, rakstniekam, kurš varbūt uzraksta vienu romānu trijos gados, pat ja viņš pēc grāmatas iznākšanas saņem puslīdz pieklājīgu honorāru, un tas ir viņa vienīgais ienākums, ir diezgan neiespējama pastāvošajā sistēmā. Turklāt nekur jau nav garantijas, ka viss, ko viņš uzrakstīs turpmāk, tiks nekavējoties izdots un nesīs peļņu. Jautājums te ir gluži kā krievu domātājiem – ko darīt? Vai tev ir atbilde?

– Arī te ir divas atbildes.

Pirmā – ja mēs spējam visā šajā procesā iedziļināties, tad vai mēs vispār ticam, ka sociālās iemaksas, ko mēs godīgi veicam, spēs mums nodrošināt cilvēka cienīgas vecumdienas? Atliek vien paskatīties un parēķināt, izmantojot banku piedāvātos pensiju kalkulatorus, lai saprastu – tas nav racionāls lēmums. Tas ir vairāk pilsonisks lēmums, patriotisks lēmums. Manuprāt, iespēju robežās šīs sociālās iemaksas katram būtu jāmaksā. Arī radošām personām.

Otrs, protams, tas, ko iesaka bankas. Veicam paši iemaksas tajos pensiju līmeņos, kuri nav obligāti, veidojam uzkrājumus. Tomēr, kā rāda mūsu vēsture, ja tev automātiski atvelk un uzkrāj, tad arī kaut kas uzkrājas. Ja tas jādara pašam, neesam mēs tik disciplinēti un apzinīgi, lai kaut ko uzkrātu, sevišķi tajā situācijā, kad māksliniekiem ir tieši tā, kā tu saki – atalgojums ienāk reizi pusgadā vai reizi divos gados, un no tā ir jānomaksā visi parādi un jāmēģina izdzīvot vēl pusgadu uz priekšu. Protams, ka arī radošajām personām ir jādomā par sevi un jādomā līdzi, cik vien tas iespējams. Īpaši tiem, kas vēl ir darbspējīgā vecumā.

Bet ir arī valsts atbildība. Vai Latvijas valstij ir interese par saviem kultūras cilvēkiem? Vai Latvijas valsts atbild par to, kas valstī ir noticis pēdējos divdesmit gados? Šo sistēmu jau nav radījuši mākslinieki vai radošās personas. Tas, kas tagad notiek, ir valsts radīta sistēmiska lieta, ka vienai daļai cilvēku par darbu nesamaksā pietiekami, turklāt nemaksājot par viņiem visus nodokļus.

Ja mēs domājam par nākotni, tad vissvarīgākais ir nodrošināt sistēmu, kurā nebūtu iespējams legāli strādāt, nemaksājot sociālo nodokli. Tam būtu jākalpo par argumentu tam, lai, piemēram, runājot par Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu, prasītu politiķiem nevis sešus vai astoņus miljonus, bet gan divdesmit miljonus, kuros obligāti tiktu iekļauti visi nepieciešamie sociālo nodokļu maksājumi.

Otra lieta – es domāju, ka mūsu valstij un Kultūras ministrijai kā atbildīgajai valsts iestādei ir jāuzņemas atbildība par visu to, kas valstī šajā jomā ir darīts kopš tās atjaunošanas laikiem. Kā var būt tāda situācija – vakar kultūras izcilības, bet šodien – nabagi? Viņi ir strādājuši par niecīgiem honorāriem ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka tas ir šo mākslinieku aicinājums, bet tagad pēc divdesmit gadiem brīvajā Latvijā viņu perspektīva ir pensija piecdesmit līdz septiņdesmit eiro apmērā. Protams, ministrija var teikt – katrs pats par sevi atbildīgs, bet pirmais līmenis ir aptvert – tā ir reāla problēma, šo problēmu ir radījusi pati valsts, un arī risinājums ir jāmeklē valstij. Turklāt te nav jāizdomā nekāds ritenis. Ir kaut vai Igaunijas radošo personu likuma paraugs, kur valsts katru gadu iedala zināmu summu radošajām savienībām šādiem sociāli mērķētiem pabalstiem – vai tie būtu pabalsti bezdarba gadījumā, vai vienreizējs pabalsts nelaimes gadījumā, vai papildu atbalsts vecākās paaudzes kultūras izcilībām, kas mūža nogalē nonākušas trūkumā. Tas, protams, negarantē, ka visiem, kas ir radoši, automātiski tiks nodrošināta cilvēka cienīga dzīve vai iespēja neko nedarīt, bet tas dotu iespēju pašai nozarei caur savu biedru organizācijām parūpēties par saviem cilvēkiem. Latvijā radošajiem cilvēkiem nav absolūti nekādu sociālo garantiju, kuras pienākas jebkuram strādājošajam.

– Pēc tevis teiktā iznāk, ka nav tā, kā to apgalvo interneta troļļi – radošie cīnās par tiesībām nemaksāt nodokļus, neko nedarīt un labi dzīvot uz tautas rēķina.

– Tas ir diezgan pārsteidzoši, tā runāt par cilvēkiem, kas atdod sevi Latvijai, kas strādā, ne jau tāpēc, ka viņiem par to labi samaksās. Ne tikai mākslinieki, arī skolotāji, ārsti, medmāsas pašaizliedzīgi pūlas, jo viņu darbs taču ir vajadzīgs sabiedrībai. Kaut kas nav īsti kārtībā ar tiem, kuru bērni taču arī mācās skolā, bet paši lūdz mediķu vai policistu palīdzību un Dziesmusvētkos grib dziedāt jaunas latviešu komponistu dziesmas ar skaistiem dzejnieku radītiem vārdiem. Tas ir iemesls, kāpēc ir tik grūti runāt par radošo personu statusu ar politiķiem un ierēdņiem. Ir jūtama tāda tehnokrātiski labēja brīvā tirgus domāšana. Protams, viņi atklāti nesaka, ka esi muļķis, tomēr reizēm skatās kā uz tādu diedelnieku, kurš grib izsist naudu kādai nepamatotai lietai. Paiet ilgs laiks, kad saproti, ka tādi tradicionāli argumenti kā – labi padarīts darbs ir pelnījis cienīgu atalgojumu – tur nestrādā. Ir jāmeklē jauni argumenti, jo tā vien šķiet, ka politiskā elite dzīvo citā pasaulē. No otras puses, mēs redzam, ka šī ilgā runāšana tomēr ir nesusi savus augļus. Ja mēs prasām – vai šāds likums ir vajadzīgs, politiskā elite atbild mums – jā.

***

Piecas lietas

Ko vēlas panākt Radošo savienību padome

1. Radošo personu statuss – kultūras nozarē strādājošas pašnodarbinātas personas.

2. Radošu profesionālo organizāciju statuss – apvieno savā kultūras apakšnozarē strādājošās radošās personas un pārstāv to intereses analogi kā arodbiedrība darba ņēmēju intereses.

3. Ikgadējs valsts finansējums radošām profesionālām organizācijām savu biedru interešu pārstāvībai un sociālajam atbalstam.

4. Likumā definēts dažāda veida sociālais atbalsts radošām personām, ko drīkst sniegt radošās profesionālās organizācijas.

5. Konkrēta finansējuma aprēķina formula, kā, piemēram, Igaunijas likumā par Radošām personām un organizācijām – organizācijas biedru skaits REIZ 1/5 no vidējās algas iepriekšējā gadā REIZ 12 mēneši. Igaunijā tas gadā veido ap 590 000 EUR (2012. gada dati).